To, ka Latvijai naudas ir tik daudz, ka nevar pat apjaust – cik, mēs zinām jau sen. Tāpēc Latvijas valdība, kas no iepriekšējās līgani pārplūdusi nākamajā, turpinās nolaist naudu „vaterklozetā”. Un neviens nebūs vainīgs. Piebildīsim, ka tā ir mūsu – nodokļu maksātāju – nauda. Un tie ir desmitiem miljonu eiro.
Latvijas valdīkļu dāsnums ir neaprakstāms: mūsu valsts ir ziedojusi divarpus miljonus pretkovida vakcīnu dažādām valstīm, kuras uzskatīja, ka labāk ir saņemt ziedojumus nevis maksāt. Latvija par šīm vakcīnām ir samaksājusi 22 miljonus eiro. Tā kā neviens no pirmās Krišjāņa Kariņa (JV) valdības nezināja, cik iedzīvotāju ir Latvijā, veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP) ņēma visu, ko deva. Izrādījās, ka Latvijā dzīvo aptuveni 20 miljonu cilvēku. Varbūt pat vairāk.
Pērnā gada decembrī vakcinējās 281 470 cilvēku, 2022. gada janvārī - ap 232 000 cilvēku, februāris iezīmējās ar krietnu kritumu - tikai 65 000 vakcīngribētāju, bet vasarā tādu bija tikai ap 3,5 tūkstošiem. Tagad vakcinēšanās nenotiek nedz lielajos centros, kas sen jau slēgti, nedz kapusvētkos, lielveikalos vai mēslu talkās.
Kad valdībā ienāca sapratne, ka nav jau kur durt tās vakcīnas, četrdesmit valstīm tika piedāvāts tās nopirkt. Surinamai, Gvatemalai, Džibuti, Austrālijai un vēl, un vēl... Visas atteicās. Ko darīt? Latvijai nācās būt dāsnai un ziedot.
LTV raidījumā „DeFacto” Daniels Pavļuts izteicās, ka „apdrošināties ar nepieciešamo - ar rezervi, vakcīnu daudzumu, ir bijusi saprātīga atbildīgu politiķu izvēle, tāpat kā citās Eiropas Savienības valstīs.”
„Atbildīgā politiķu izvēle” ir iecirtusi neknapu robu valsts budžetā: spriežot pēc Veselības ministrijas datiem, līdz šā gada rudenim piegādāto vakcīnu kopējā vērtība bija 92,7 miljoni eiro. No piegādātajām devām savakcinēta aptuveni puse. Taču līgums ir tik „interesanti” noslēgts, ka Latvija ir spiesta nopirkt visu rezervēto vakcīnu daudzumu, tas ir - ap 75 miljonu eiro vērtībā. Tātad kopā - vairāk nekā 167 miljoni eiro.
Interesanti būtu uzzināt: vai, slēdzot līgumu ar vakcīnu piegādātājiem, to uz pirmo šķīlienu parakstīja dižministrs Pavļuts vai arī to pirms tam izskatīja kāds speciālists, kam ir vismaz nojauta par starptautisku līgumu slēgšanu? Bet ko nu tagad, Pavļuts vairs nav ministrs, un ko prasīt no augstprātībā sabeigta neveiksminieka?
Ja nu vienīgi kriminālu atbildību par mūsu - nodokļu maksātāju - naudas bezatbildīgu izķērnāšanu. Taču tad to vajadzētu prasīt arī no ministru prezidenta Kariņa, kurš savā vientiesībā paļāvās uz Pavļuta kompetenci un piekrita visam, ko viņš uzsāka un beigās arī „pakāsa”. Bet neesam sagaidījuši pat ne atvainošanos par aplamībām, ko vairāk nekā divu gadu laikā pieļāvusi iepriekšējā valdība, kur nu vēl prasīt ko vairāk par sirdsmīļu tekstu ar „piedodiet, maza biju, nezināju”.
Skaidrojumus neesam dzirdējuši arī par kompensāciju izmaksām, ko saņem cilvēki, kuri cietuši no pretkovida vakcīnām. Nedzird arī atvainošanos un skaidrojumus par vakcīnu uzspiešanu, par sertifikātiem, par cilvēku atlaišanu no darba, par „zelta gultām” utt. Tiks izmaksāta jau otrā maksimālā kompensācija - 142 290 eiro, - par vakcinācijas radītajām blaknēm, kuru dēļ cietis cilvēks. Maksimālo kaitējuma kompensāciju pirms tam izmaksāja kādas sievietes tuviniekiem: pēc tam, kad sieviete nomira pēc „Astra Zeneca” vakcīnas saņemšanas. Vēl divos gadījumos bija 10 000 un 5000 eiro kompensācijas.
Par visiem šiem negadījumiem ar konkrētiem cilvēkiem, par miljonu izmešanu, iepērkot vakcīnas, kas nevienam nav vajadzīgas, tiesas priekšā vajadzētu stāties visai iepriekšējai valdībai, jo premjerministrs Kariņš un visi ministri, pieskaitot klāt arī dažādas valsts kancelejas un citus slīmestus ar spējām sacerēt idiotiskus kovidaizliegumus, ir vainojami šajā kriminālajā situācijā. Jo visam piekrita un neiebilda.
Bet šobrīd tiesā izskata tikai bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles lietu, kura apsūdzēta par bezdarbību saistībā ar kovidvakcīnu pasūtīšanu. Varbūt šajā gadījumā viņai tomēr vajadzētu izteikt pateicību par to, ka viņa neizmeta budžeta naudu miljonu apmērā - nevis tiesāt?
„Es šeit stāvu arī par saviem kolēģiem, ar kuriem mēs plecu pie pleca gadu absolūtas neziņas apstākļos, pie tā, ka nebija atbalsta no valdības vadītāja, plecu pie pleca „kapājām” ar šo pandēmijas vadību,” izteicās Viņķele, kad vēl tiesas sēdes bija atklātas. Vēlāk tās „aizklāja”, jo, raugi, tajās esot runa par MK slēgtajām sēdēm. Un tas nekas, ka žurnālisti jau sen ir publiskojuši šo „aizklāto” sēžu tekstus...
Nebija atbalsta no valdības vadītāja... Negaidiet to arī tagad. Neesiet naivi. Un negaidiet nedz atvainošanos, nedz atbildību. Tie, kurus pārmet pār bortu, nav pelnījuši atbalstu. Gan ministri, gan pārējā tautas daļa. Tā vismaz uzskata sirdsmīļotie valdīkļi.
