Elita Veidemane / Viedokļi

„Manai draudzenei bija bail iet vienai pašai uz klīniku. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tā sajūta, kad tev pasaka – jāpārbauda, vai jums nav onkoloģiska saslimšana... Es piekritu viņu pavadīt. Gaiteņi cilvēku pilni... Viņi visi gaida, lai tiktu pie ārsta? Tās bija šausmas, ko ieraudzīju. Tur elpoja pati nāve,” nepazīstama sieviete man, svešam cilvēkam, izstāsta savas izjūtas. Visticamāk, mēs vairs nekad nesatiksmies, un es nekad neuzzināšu, kas notika ar viņas draudzeni. Cerams, ka viņai viss ir labi...

„Manai draudzenei bija bail iet vienai pašai uz klīniku. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tā sajūta, kad tev pasaka – jāpārbauda, vai jums nav onkoloģiska saslimšana... Es piekritu viņu pavadīt. Gaiteņi cilvēku pilni... Viņi visi gaida, lai tiktu pie ārsta? Tās bija šausmas, ko ieraudzīju. Tur elpoja pati nāve,” nepazīstama sieviete man, svešam cilvēkam, izstāsta savas izjūtas. Visticamāk, mēs vairs nekad nesatiksmies, un es nekad neuzzināšu, kas notika ar viņas draudzeni. Cerams, ka viņai viss ir labi...

Aija Miezīte ir bijusī skolotāja. Bet mēdz taču teikt, ka nav bijušo skolotāju – šī profesija nekad „neaiziet” no sirds, no domām, no patiesības tvēriena. Tā dzīvo taisnīguma izjūtā, zināšanu smelšanas alkās, tā ir viena no nedaudzajām profesijām, kas vistiešāk skatās nākotnē. Aija Miezīte, to visu neviļus apliecinādama, vēlējās uzdot jautājumu izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai, kura piedalījās Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā”.

„Viens no kolēģiem teica: „Paldies, meitenes, uz redzi!” Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes,” sociālajā tīmeklī nule izteicās Alise Tīfentāle. Ja kolēģis atvadoties teiktu „Paldies, zinātņu doktore un Mazpampāļu nevainīgās jaunavas ordeņa kavaliere, uz redzi!” – tad Alise noteikti nebūtu tik traki apvainojusies. Bet stāsts nebūs par apvainošanos. Tas būs par iespējām, ko dod doktora grāds.

„Ālava ir dzīvnieku mātīte, kas noteiktā laikā nav apaugļojusies,” man priekšā teic vārdnīca, kaut arī es to pati zinu. „Govs palikusi ālavās,” rezignēti noteica mana vecmamma, teļu gaidīdama atskrienam, bet tas tā arī neatsteidzās. Neatceros gan, ka vecmamma par kaimiņu Fraņu būtu teikusi, ka viņa ir ālava, kaut arī bērnu Fraņai nebija. Laikam vecmamma nebija gana izglītota, bet varbūt viņai pietrūka tēlainās domāšanas.

„Šuplinskas kundze, jūs nevarat būt Latvijas Izglītības ministrijas vadītāja. Jūs dzīvojat citā realitātē. Ministrija nav soda iestāde, tai ir citas funkcijas, citi uzdevumi un citas prioritātes. Jūs neesat izpildījusi nevienu no saviem solījumiem, un jums pat nav kauna par to. Atstājiet savu posteni. Tas ir vienīgais, ko jūs varat darīt mūsu valsts izglītības sistēmas labā,” „sejugrāmatā” pirmdien ierakstīja Anna Vladova („Saskaņa”), Rīgas 80. vidusskolas direktore. Šis ieraksts sociālajos tīklos izsauca mērenu rudens vētru.

Nē, tā nevar būt, ka vienā politkopā ir salasīti visi palīgskolas koridora absolventi, vēstures zinātņu antidoktori un citi sadzīves ģēniji. Bet tā tomēr sanācis: politpulciņš „Progresīvie” pēdējā laikā izcēlies ar tik izmeklētu kreiso tupumu, ka marksisma klasiķi skaudībā nobāl. Nespēju necitēt vienu no spožākajiem piemēriem – „progresīvo” Zani Pūpolu: „Satversmes preambula ir apkaunojošs vārstījums, šī valsts ir visiem. Tai skaitā gejiem, krieviem, vārnām, un jebkuram, kas grib mierīgi dzīvot.”

„Šodien saku lielu paldies visiem „Attīstībai/Par!” un KPV deputātiem, kas nobalsoja pret aizliegumu priekšvēlēšanu aģitācijai krievu valodā. Uz kopējā fona šis solis ir īpaši drosmīgs, un Latvijas krievvalodīgie to novērtē! Paldies par cilvēcīgumu un veselo saprātu!” – tviterlentē gavilē Vjačeslavs Dombrovskis („Saskaņa”) pēc Saeimas balsojuma par priekšvēlēšanu aģitācijas valodu. Gavilēt vēl pāragri: priekšlikums ar balsu vairākumu nosūtīts izskatīšanai komisijās. Taču nekaunība un atklāts pretvalstiskums kā pretīga ložņa atradīs arī visslēptākos vārtiņus, pa kuriem ielīst mūsu apziņā.

„Ceru, ka, analizējot Valsts kultūrkapitāla fonda VKKF darbu, Jūs pievērsīsities arī konkrētam naudas sadalījumam. Mani interesē, kāpēc VKKF piešķir nodokļu maksātāju naudu (tostarp arī manējo) apšaubāmiem projektiem, tādiem kā, piemēram, festivālam, kurā sievietes pārģērbjas par vīriešiem? Lībiešu kultūras dienu veidotāji saņem tikai 1900 eiro, savukārt kaut kādi „drag king” ‒ 4500 eiro. Jūs kā konservatīvas partijas pārstāvis un kultūras ministrs to uzskatāt par normālu praksi?” – šādu vēstuli nosūtīju uz Kultūras ministriju.

„Kā tas tā var būt? Saeimas deputāti nepilda solījumus, melo, izvairās no atbildēm, bet viņiem par to nekas nav! Un viņus ievēlē atkal un atkal. Skolotāj, es nesaprotu – kā tas var būt?” – jautā skolēns, kurš vēlas zināt. Tas, kurš nevēlas, iet uzpīpēt aiz stūra. Visticamāk, skolotājs, kurš ieraudzīs ļuļķējošo pusaudzi, neko viņam nedrīkstēs aizrādīt: tā noteikti tiks traktēta kā vardarbība pret bērnu.

Poļu tautas kustība – „Solidaritāte” („Solidarność”) – piedzima 1980. gadā. Cēloņi: tautas neapmierinātība ar politisko iekārtu un tās vadoņu neprasmi vadīt ekonomiku. Pirms tam – 1970. un 1976. gadā Polijā arī notika nemieri, tomēr tos nežēlīgi apspieda. 1980. gadā krasi cēlās pārtikas preču cenas, un atkal sākās nemieri. Augusts iezīmējās ar streikiem: pirmais notika 14. augustā Gdaņskas kuģubūvētavā. Par strādnieku līderi kļuva elektriķis Lehs Valensa (Lech Wałęsa), un viņa vadītā komiteja izvirzīja 21 politiska rakstura prasību valdībai.

„Kā jums šķiet, ko atgādina JKP priekšplānā izvirzītā Linda Ozola?” – šādu jautājumu nesen man uzdeva kāds politikas vērotājs. Padomāju. Un sapratu. Jutu Strīķi. Aizsaulē aizgājušās politiķes tēls tik ļoti bija iespaidojis eventuāli nākamo Rīgas domes vadītāju, ka viņa publiskajās debatēs kopēja ne tikai runas manieri, nesatricināmo revolucionāro pārliecību un Dāmokla zobina švīkstināšanu virs korumpantu galvām, bet arī, pietrūkstot kompetencei, vēlamo uzdeva par esošo. Taču tas jēkāpistiem ir normāli.

„Atkal privatizējat 18.novembri?” – vieglā greizsirdībā Jānim Iesalniekam (NA) uzklupa kāda tviteriste. Iesalnieks, droši vien nedomādams neko par privatizāciju, bet gan par Rīgas domes vēlēšanām, bija ielicis savā tviterkontā nelielu aptauju: „Šonedēļ rīdziniekiem būs iespēja tiešā veidā ietekmēt Rīgas nākotni. Kādu Rīgu izvēlēsies tu Rīgas domes vēlēšanās?”

„Politiskajiem konkurentiem skauž mūsu panākumi, tāpēc viņi ar mums mēģina izrēķināties!” – brīnos, kāpēc vēl nedzird tādas klaigas no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoņiem un līdzrāpotājiem. Bet būtu jau laiks: savas augstprātības un pāķiskā tupuma dēļ pēdējā laikā šis politpulciņš dabūjis pa seju ne tikai no tvitertautas, bet arī gluži oficiāli.

„Bet kā mums tur tikt iekšā?” – jauns puisis, matus nervozi ar roku atglaudis, jautā. Dodu padomu, ka Aglonas bazilikas Sakrālajā laukumā vieglāk iekļūt no otras puses, tas ir, ne pa galvenajiem vārtiem. „Es mammai apsolīju, ka baznīcā nolikšu svecīti par savu brāli. Viņš pagājšgad noslīka,” jauneklis samirkšķina acis un novēršas, apmulsis no savas atklātības.

Pirmdien Artūrs Snips aizgāja. Smagi, ar nemaņu un neziņu. Tā vismaz apkārtējie domāja. Varbūt tas arī labi – tu nezini, ka aizej. Tu vienkārši aizmiedz pēdējo reizi. Bet varbūt tu sevī smaidi ar savas dvēseles izpratni un nākamās dzīves apgaismību. Pārējie to sapratīs tikai tad, kad ies tavējo ceļu. Kādreiz, pēc laika.

Būtu interesanti uzzināt, kurš un kāpēc uzbrūk nabaga „Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijai? Varbūt uzbrukumi notiek uz ielas vai kādā tumšā parciņā? Bail pat domāt, bet, iespējams, kāds nelietīgs nacionālists ir norāvis kādam atparistam varavīksnes karodziņu no bikšu krūškabatiņas? Bet varbūt tā ir mājas vardarbība, no kuras cieš Pavļuts, Rukšāne vai, nedod, dies, Bondars? „Aizsargāti un neapdraudēti savā valstī! Tā justies vēlamies mēs visi,” tā ar lielu cerības piešprici sociālos tīklus raudulīgi pārplūdina atparisti.

Mana vecmāmiņa mēdza teikt: „Kod suņam nav, kū dareit, jis laiza ūlys.” (Kad sunim nav, ko darīt, viņš laiza olas – latgaliski). Žēl, vecmāmiņa jau sen Viņsaulē, nez, ko viņa teiktu, vērojot Rīgas domes deputāta kandidātus un viņu politpulciņos sakņotos atbalstītājus, kuri... hmmm... kasa paduses, vienvārdsakot, laiž muļķi, izlikdami apskatei ļoti gudras sejas. Bet citādi tiešām nevar. Un varbūt nemaz nelaiž muļķi, jo patiesībā viņi visi ir acīmredzami gudri.

Labi, ka laiku pa laikam notiek kaut kādas vēlēšanas. Pretējā gadījumā – kāda gan politpulciņiem būtu iespēja izbārstīt savu bezcerīgi neizpildāmo solījumu „kombikormu” (kombinētā lopbarība) visēdājiem – vēlētājiem? Tuvākā jautrība gaidāma 29.augustā, kad rīdzinieki piepildīs Rīgas rāti ar kārtējo solītāju armiju.

Dzīve ir izdevusies, ja, reaģējot uz katru kritisku publikāciju, iespējams lieki nepiepūlēties un izmantot vienu un to pašu tekstu, pamainot tikai raksta nosaukumu. Tā sanācis arī šoreiz: mednieču kluba „Lady Hunt” priekšniece un žurnāla „Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska veiksmīgi ir izmantojusi sava kolēģa – Latvijas mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Haralda Barvika – 2019. gada ziemā uz laikrakstu Neatkarīgā atsūtīto pretenziju, ko bija izsaukusi mana publikācija „Memļaki neko nesaprot”.

2013. gadā talantīgais dienvidafrikāņu folkroka dziedātājs Boks van Blerks ierakstīja dziesmu „Land van Melk en Heuning” („Piena un medus zeme”). Protams, to nevar likt vienā plauktā ar Lūcijas Garūtas kantāti „Dievs, tava zeme deg!” ar Andreja Eglīša vārdiem: cits stils, cits līmenis, cits vēriens. Taču šo abu skaņdarbu pamatā ir līdzīga sirdssāpe. Sāpe par to, ka tēvzeme – piena un medus zeme – ir kļuvusi par liesmojošu asiņu un asaru zemi. Ņemot vērā to, kādu asiņainu ažiotāžu ir noorganizējuši kustības #BlackLivesMatter rasisti, Dienvidāfrikā notiekošo mums skaidro tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

Izrādās, Latvijā esot teju visvājākie skolu direktori visā Eiropas Savienībā, - iepazinusies ar OECD pētījumu, izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) šādu secinājumu darīja zināmu skolu direktoriem, kuri pagājušonedēļ bija pulcējušies Rīgā. Direktori satrūkās, sāka meklēt OECD skarbos vārdus, bet... neatrada. Nuja, direktoriem laikam pietrūka meklēšanas kompetences, un gan jau Šuplinskai beigu beigās būs taisnība: vairums direktoru ir veci, tehnoloģijās atpalikuši un līdz ar to izmetami no aprites.