Elita Veidemane / Viedokļi

“Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: “Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.” Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods,” savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks Visvaldis Lācis.

„Ļoti drīz Krievijas iedzīvotāji sajutīs pamatproduktu deficītu. Es nerunāju par visādiem aifoniem, kuru imports jau ir apturēts, bet gan par pārtiku, apģērbu, automobiļiem, sadzīves tehniku,” saka Čikāgas universitātes doktors, ekonomikas profesors Maksims Mironovs. Apkopojot dažādu avotu informāciju, palūkosimies uz kaimiņzemes perspektīvām.

Kad man teica, ka Egilam Levitam nav ne mazākās jausmas, kas notiek sociālajos tīklos un medijos vispār, nenoticēju, jo – kā gan cilvēks, kuram nemitīgi jātur roka uz tautas pulsa, var neko nezināt par sabiedrības aktīvās daļas vārīšanās temperatūru? Tagad saprotu: patiešām nezina. Iespējams, prezidenta kanceleja sirsnīgi sargā valsts galvu no nevajadzīgiem satricinājumiem, no liekas informācijas un žurnālistu uzmācības. Bet iespējami arī citi varianti.

Vaiga un padušu sviedros stigdami, Saeimas deputāti, kuri bija iekļauti parlamentārās izmeklēšanas komisijā (PIK), izlēma, ka nenosauks atbildīgos par pandēmijā pieļautajām kļūdām. Patiešām, kāda vella pēc vajadzētu nosaukt Kariņa, Reira, Pavļuta un Viņķeles vārdus, ja tos var arī nenosaukt?! Kuram gan no tā būtu labāk? Tas bija svarīgākais jautājums, un par to komisijas vadītājs Rihards Kozlovskis (JV) arī saņēma atalgojumu.

Nav taisnība tiem, kuri uzskata: 13. Saeima ir visnejēdzīgākā visā neatkarīgās Latvijas vēsturē. Tieši otrādi: šī Saeima, precīzāk – valdošā „koalīcija”, ir izviņķelējusi tik treknus politiskās prostitūcijas projektus, ka par maz neliksies. Nejēdzīga tā var šķist vien tiem, kuri jūtas apzagti un piekrāpti. Bet tās jau ir tikai apzagto un piekrāpto problēmas.

„1. martā mēs varētu izdarīt lielu soli – mīkstinot gandrīz visus ierobežojumus, atstājot maskas, sertifikātus un ierobežot lielo pasākumu rīkošanu virs 3000 apmeklētājiem,” kādā TV24 raidījumā prognozi par ierobežojumu mīkstināšanu izteica veselības ministra padomnieks rīcībpolitikas jautājumos Kaspars Bērziņš.

„Kā tur Einšteins teica... Visums varbūt arī nav bezgalīgs, bet 13. sejmas stulbums un nelietība gan,” kāds tviterlentes jokuplēsējs paķēra uz zoba, iespējams, 13. Saeimu. „Sejmas” raksturojumam varētu piekabināt vēl divus vārdus: liekulība un melīgums.

Pārsteigumu nav: veselības ministram Danielam Pavļutam (“A/Par”) iedzīvotāju acīs ir vistreknākā mīnuszīme – 63,1% aptaujāto atzina, ka piekrīt vērtējumam “negatīvi” attiecībā uz šo amatpersonu. Nākamais ir tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) – 45,7% aptaujāto pievienojās vērtējumam “negatīvi”. Protams, neviens nav varējis apsteigt premjeru Krišjāni Kariņu (JV), kuru negatīvi novērtēja 66,6% aptaujāto.

Pēc ilgstošas sarakstes ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbinieku Miku Strazdiņu, kurš ir ministra Artūra Toma Pleša („Attīstībai/Par”) padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem, beidzot ieguvu gandrīz visu mani interesējošo informāciju. Gandrīz visu! Jo ministra rīcībā kaut kādiem noslēpumiem tomēr jāpaliek.

Jau pagājušās nedēļas piektdienā ministra Artūra Toma Pleša („Attīstībai/Par”)padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem Miks Strazdiņš atsūtīja atbildi uz maniem jautājumiem par ministra komunikācijas padomnieces Annemarijas Sofijas Rukšānes darba pienākumiem, jau dotajiem padomiem, atalgojumu utt. Atzīstos, esmu vientiesīga, jo gaidīju jēgpilnu tekstu.

“Gunārs Astra pārlaicīgi atmaskojis varas nelietību vēlreiz. Caur savu brāli, kuru nepielaida piemineklim, un izsvilptiem vārda brīvības apkarotājiem. Metafizika...” raksta politikas vērotājs Jānis Sils. Viņa skatījums “no malas” ir vistuvākais manējam. Šķiet, stāvējām blakus.

Kad iekāpjam vannītē, ko sauc par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), sākumā šķiet: vai, cik mīlīgi! Tāds silts, šampūnīgs ūdentiņš, tik daudz ļaužu tur taisa pičiņu pačiņu austiņām un actiņām... Kad sākam skaitīt, cik tad īsti ir to vannītes baudītāju, nevar īsti saskaitīt: viņu ir simtiem. Sajūk skaits kā šampūna burbuļi. Vienā ministrijā. Vienā valsts struktūrā.

„Ministri nāk un iet, un katrs vēlas kaut ko mainīt. Un šobrīd top jauns skolu finansēšanas modelis, kur jauši vai nejauši pazudusi mākslu jomas finansēšana. Tas ir zemiski no Izglītības ministrijas puses, jo tas notiek laikā, kad skolotājiem un skolu direktoriem uzlikti jauni pienākumi: attālināto mācību organizēšana, bērnu testēšanas organizēšana, epidemioloģiskā drošība, pedagogu masveida slimošana, kas prasa stundu aizvietošanu,” teic Gundega Rancāne, Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore un Latvijas izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle.

Kamēr robežas žoga vietā ir tikai dažas izstieptas dzeloņdrāšu zarnas, tikmēr jāsteidz būt viesmīlīgiem – nodomā mūsu iekšlietu orgānu vadība un lemj izlēmīgi. Proti, Alūksnes novada Liepnas pagastā taps patvēruma meklētāju izmitināšanas centra filiāle. To mūsu dāsnie valdītāji uztapinās jau šoruden, ļaujot pārveidot bijušo Liepnas internātskolu par „bēgļu” mītni. Pārveide izmaksās ap 700 000 eiro.

„Tas ir mūsu parāds par iestāšanos NATO,” konfidenciāli teic kāds politiķis, skaidrodams apkaunojošo balsojumu Saeimā, kad otrajā lasījumā ceturtdien tika atbalstīts likumprojekts par „kompensācijām” ebreju kopienai. „Tātad – ja Latvija neapsolīs samaksāt „kompensācijas” par ciešanām, kurās nav vainojama Latvijas valsts, mēs nevarēsim iestāties NATO? Tā bija šantāža?” jautāju. „Nē, tā bija diplomātiska noruna,” man atbild.

„Un tad sākās skola, man bija jāsāk mācīties. Septiņi gadi man palika septembrī. Mamma samācīja – „imja, famiļija”, – to zināju. Man prasa „otčestvo”. Es nezinu, kas tas tāds ir. Nu, kā sauc tēvu. Es saku – tēvs. Tā arī pierakstīja: „Tevovič”.” To atceras Kārlis Adata, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu 1949. gada 25. martā. Vēl 164 cilvēku dzīvesstāsti ir lasāmi nesen iznākušajā grāmatā „Sibīrijas bērni 1949”. Skaudrs laiks, kas jāatceras šodien un vienmēr.

Atzīšos uzreiz: noskatījos ne tikai Egila Levita un Krišjāņa Kariņa Jaungada uzrunas, bet arī kaimiņzemes vadoņa Puķina mundrinājumu tautai. Ziņkāre, saproties, pavedināja. Krievijas vadonis stāvēja ārā, salā, ne tikai ar vārdiem, bet arī ar ķermeņa valodu vēstīdams: esmu ar jums, mēs uzveiksim visas grūtības. Agresors, kurš runā sirsnības, solidaritātes un līdzjūtības tonalitātē. Liekulības virsotne. Pārliecinoša virsotne. Ko nevar teikt par diviem mūsu vietējiem uzrunātājiem: viņi līdz virsotnēm netika. Ne līdz kādām virsotnēm.

“Mēs nonācām pie slēdziena, ka mākslinieciskā vērtība tomēr ir, jo viņš savus darbus pārdod, viņš ar to pelna, tāpēc arī tas ir izņēmums. Konstatējām, ka [darbi] neatbilst pornogrāfiska rakstura materiāla definīcijai,” pilnā nopietnībā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes pārstāve Olga Kozireva skaidroja, kāpēc tika izbeigta krimināllieta par iespējamu bērnu pornogrāfiju Kristiana Brektes mākslas darbos. Tas nozīmē: ja porno “mākslinieks” savus zīmējumus vai fotogrāfijas pārdod, viņš nav sodāms.

Pieņemot likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājums Latvijas ebreju kopienai”, līdzekļi tiks iedoti “naudas atmazgātājiem, personām, kas sadarbojas ar krievu oligarhiem, un tādām personām, kurām reputācija ir tālu no labas” – tāds bija Saeimas deputāta Jāņa Dombravas (NA) viedoklis Saeimas sēdē 30. septembrī. Nav pagājuši pat trīs mēneši, bet likumprojekts jau ir aizpeldējis līdz otrajam lasījumam, pateicoties politpulciņam “Attīstībai/Par” un Mārtiņa Bondara glumajai centībai. Šodien Budžeta komisija turpinās skatīt likumprojektu.

“Kāds gan “krasnajām gvozģikām” un Gžeļas fajansa podu zilajiem lakstu rakstiem ir sakars ar ziemu?” vaicā tīmekļa asprātis. Iztulkošu, ko nozīmē “krasnās gvozģikas” – sarkanās neļķes (krievu val.). Par Gžeļas zilajiem rakstiem – mazliet vēlāk. Bet tas viss ir sakarā ar mūsu latvisko Rīgu, ar mūsu nacionālās valsts ne mazāk nacionālo galvaspilsētu, kas, izrādās, gatavojas svinēt kaut kādus “holidejus”.

Garu un acīmredzami neauglīgu diskusiju rezultātā starptautiskā ekspertu grupa, kurā bija arī Latvijas pārstāvji Didzis Bērziņš un Mārtiņš Kaprāns, nolēma pateikt „nē” latviešu leģionāru piemineklim Zedelgemā (Beļģijā), ko 2018. gadā atklāja par piemiņu latviešu karagūstekņiem (to bija ap 12 000), kuri mitinājās gūstekņu nometnē 1945./46. gadā. Piemineklis tur mierīgi stāvētu vēl gadu simtus, ja vien interneta troksni ap to nebūtu sacēlis kāds Ļevs Goļinkins, apgalvodams, ka latviešu leģionāri ir vainojami „žīdu šaušanā”, tādējādi piespēlējot „materiālus” holokausta biznesmeņu kārtējām melu konstrukcijām.

Man ir zināms vēstules autores vārds, esmu ar viņu sazvanījusies. Tomēr šoreiz neatklāšu viņas identitāti: tēma ir pārāk jūtīga. Taču par to ir vērts padomāt.