“Teju katru dienu kāds no politiķiem, sākot ar premjeru, turpinot ar ministriem un deputātiem, kuri pamanās tikt ēterā, piesauc izglītības kvalitāti un “tēš” vienas un tās pašas muļķības: maza skola – nav kvalitātes, liela skola – ir kvalitāte. Tieši kādā veidā uzlabosies izglītības kvalitāte, ja skolēnu ar mācīšanās grūtībām ieliks lielā klasē?” vaicā Gundega Rancāne, Makašānu amatu vidusskolas direktore. Aplamības ar izglītības sistēmas “reformu” turpinās, un mēs par to arī turpināsim runāt.
Retorika, ko izmanto izglītības un zinātne ministre Anda Čakša, runājot par skolu tīklu un izglītības kvalitāti, vienkārši apstulbina. Jau stāstījām par viņas attieksmi pret lauku skolām un to masveida likvidēšanu, par to var izlasīt šeit.
Pēckovida laiks un Krievijas noziedzīgā kara turpināšanās saasina izjūtas, ko latvieši parasti pieklusina, tomēr ir situācijas, kurās klusēšana kļūst noziedzīga. “Manuprāt, tāda situācija ir šobrīd,” turpina Gundega Rancāne, “jo pēdējā laikā ir grūti skatīties televīziju un lasīt ziņu portālus, kur bariem uzrodas dažāda ranga “eksperti” izglītības laukā.”
Gundega kopš 1991. gada strādā par skolotāju, pēdējos 12 gadus ir arī skolas direktore, darbojas Latvijas izglītības vadītāju asociācijā. Viņa savas profesionālās darbības ietvaros sadarbojas ar citu skolu pedagogiem un vadītājiem, tāpēc droši var teikt, ka Gundega Rancāne pārzina tēmu, par ko runā.
Viņa citē kādu politiķi, kurš nesen gudri izrunājies sabiedriskajā TV: “Lai nav tā, ka viens un tas pats skolotājs māca matemātiku, fizkultūru, dziedāšanu...” Savādi, komentē Gundega, politiķis acīmredzot nezina, ka pedagogi gadiem tikuši mudināti apgūt papildu specialitāti. “Un tas arī labi funkcionē,” viņa turpina, “mūsu skolā, piemēram, ir lieliski pedagogi - latviešu valodas skolotājs ir arī volejbola treneris visā novadā, tāpat vēstures skolotāja ir arī ķīmijas skolotāja, un viņas skolēni iegūst godalgotas vietas olimpiādēs. Turklāt tas arī ļauj nodrošināt slodzi. Ja pedagogam ir atbilstoša izglītība, kādēļ viņš nevar mācīt vairākus priekšmetus? Īpaši pamatskolā.”
Tāpat Gundega nepiekrīt apgalvojumam, ka esot slikti, ja skolotājs pasniedz stundas vairākās skolās. “Pašpasludinātie “eksperti” (arī nepolitiķi) apgalvo, ka tas ir nepareizi. Bet kas tur slikts, ja kādu specifisku priekšmetu skolotājs divas dienas māca vienā skolā, bet trīs - citā, ja no mājām uz abiem darbiem viņš var nokļūt 15 minūtēs?”
Gundega ir pārliecināta: “Skumji ir tas, ka nozari vada cilvēks, kas nav no izglītības sistēmas, bet mums - pedagogiem, izglītības iestāžu vadītājiem, vecākiem - jāklausās tukšas, vispārīgas frāzes vai pilnīgas aplamības. Bet sliktākais tas, ka ir pilnīgi skaidrs: sagaidīsim kārtējos aplamos lēmumus, reformas un rīkojumus, kas izšķirs bērnu, skolu un pedagogu likteni. Tajā pašā laikā premjers priecīgi ziņo, ka izglītības ministres vadībā top normatīvais akts, kas palīdzēšot pašvaldībām tikt galā ar skolu likvidēšanu...”
Patiesībā top dokuments, kas piespiedīs pašvaldības to darīt, respektīvi - likvidēt skolas. “Sen pagājuši tie laiki, kad tieši no ministrijas un ministriem nāca iniciatīvas, piemēram, par lauku skolu saglabāšanu un attīstīšanu,” pavīpsnā Gundega, “pēdējā laikā tikai stāsta, kā “griezīs galvu” un cik visi no tā kļūs laimīgi.”
Informatīvajā telpā notiek lielo skolu kūdīšana pret mazajām: mazo skolu dēļ lielo skolu pedagogiem nepalielinot algas. “Ne jau tikai mēs, skolotāji, esam pamanījuši šo izvērsto un daudzveidīgo varas cinismu, to jūt arī jaunieši un viņu vecāki,” turpina Gundega. “Pirms Ziemassvētkiem satiku mūsu skolas triju absolventu vecākus, kuru bērni ar teicamām sekmēm pabeidza skolu un tagad teicami studē. Mamma bija noklausījusies diskusiju, kur ministre Čakša pauda uzskatu, ka laukos tiekot “norakstīti” bērni un pedagogi, un viņa teica: “Ja es būtu kaķis, man saceltos spalvas...” Un tagad par politiķu vienīgo glābiņu un brīnumlīdzekli izglītības kvalitātes celšanai un pedagogu algu paaugstināšanai tiek virzīta optimizācija.”
Šis absurdais optimizācijas plāns ir vismaz noziedzīgs. Pat ja likvidēs trešdaļu Latvijas skolu, tik un tā nebūs iespējams iegūt tos miljonus eiro, kas nepieciešami pedagogu algu palielinājumam, un politiķiem šie aprēķini ir zināmi, taču nevienu nedzird par to runājam. Nav izdevīgi?
Daļa pedagogu, kuri zaudēs darbu, kad skolas tiks likvidētas, no pedagoģijas nozares aizies. Un tas notiks situācijā, kad skolotāju jau tā pietrūkst! “2022. gada nogalē Rēzeknes novadā tika veikta pedagogu aptauja, kur viens no jautājumiem bija: “Vai esat apsvēris iespēju mainīt profesiju?” No 313 pedagogiem “jā” bija atbildējuši 102,” stāsta Gundega.
Ja no skolām izdzīs pedagogus, pašvaldību ēkas tik un tā paliks, un tās būs jāuztur. Varbūt pārdos? Kas pirks? Ja neizdosies pārdot, būs jānošķūrē ar buldozeru visas renovētās, siltinātās, labiekārtotās ēkas, arī uzceltās sporta halles, lai nav jātērē nauda. Bezjēdzīgs nesaimnieciskums un nespēja ielūkoties nākotnē: ir taču zināms, ka, likvidējot skolu, pagasts zaudē dzīvību, līdz ar to pazūd arī viss pārējais.
Par to ir runāts neskaitāmas reizes: ja politiķi vēlas izrādīt savu kompetenci it visā, kādēļ starp viņiem ir tik maz tādu, kuri Latvijas attīstību spēj redzēt kopsakarībās? Reģionu skolas ir ne tikai izglītības iestādes, bet arī vietējo kopienu kultūras un sabiedrisko aktivitāšu centri. “Cik var tukši muldēt par reģionu līdzsvarotu attīstību, rakstīt plānošanas dokumentus, bet rīkoties pilnīgi pretēji? Vai tiešām mums jāpiedzīvo Ukrainas stāsts, lai saprastu, ka reģioniem arī ir jābūt apdzīvotiem?” retoriski vaicā Gundega.
Ja runājam par izglītības kvalitāti, ir vairāki aspekti: izglītības kvalitāti uzrauga Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD), kas izvērtē skolu pašnovērtējuma ziņojumus, uzrauga datu bāzes, uzrauga pedagogu kvalifikācijas atbilstību, uzrauga, lai pedagogi nebūtu krimināli sodīti, veic akreditācijas, kā arī sniedz izglītības iestādēm nepieciešamo atbalstu.
“Manuprāt, šī iestāde strādā korekti, un visa līdzšinējā sadarbības pieredze ir bijusi laba. Vai ministre un citi politiķi, visu laiku apšaubot izglītības kvalitāti, uzskata, ka IKVD nav pienācīgi veikusi savu darbu? Atšķirībā no likumdevējiem, no kuriem daži nejaušības dēļ bez izglītības tikuši pie teikšanas, katram pedagogam, neraugoties uz augstāko vai pat vairākām augstākajām izglītībām, trīs gadu laikā ir jāpiedalās profesionālās pilnveides kursos ne mazāk kā 36 stundas,” Gundega it kā atgādina par diskusiju - vai Saeimas deputātam jābūt augstākajai izglītībai.
Tikpat dedzīgi kā šobrīd runā par skolu tīkla sakārtošanu, ilgu laiku slavināja arī daudzmiljonu projektu - izglītības satura reformu, kas turpina mulsināt skolotājus, skolēnus un vecākus, bet nekā nepalīdz uzlabot izglītības kvalitāti. Daudzi to saprot arī nozares vadībā, bet - kā vienmēr - neviens par to neatbild, proti, neatbild par tā dēvēto “kompetenču izglītību”, kas aktīvi producē mazizglītotu jauniešu pulkus. Kādas būs šīs “izglītības” sekas, mēs varam iedomāties tikai murgos.
“Noklausījos premjera Kariņa teikto raidījumā “Krustpunktā”. Līdzīgi kā citu politiķu izteikumi, premjera teiktais burtiski šokē,” turpina Gundega. “Kā nav kauna piesaukt, viņaprāt, nelaimīgos bērnus, kuri it kā cieš no tā, ka viņi mācās lauku skolās?! Citēšu: “Tie bērni, kuri ir dzimuši kādā novada centrā vai pilsētā, tiem ir iespēja iegūt ļoti labu izglītību... Mums ir jānodrošina, ka ne tikai tie laimīgie, kuri dzīvo tuvu kādai ģimnāzijai, bet ka visi to var iegūt.” Acīmredzot premjers, būdams amatā otru termiņu, neko nezina par izglītības kvalitātes novērtēšanu, par prasībām pedagoga kvalifikācijai, par to, cik naudas ministrija un pašvaldības ir ieguldījušas visu skolu aprīkošanā ar datoriem un ar citu tehniku, pieeju digitālajiem mācību resursiem, kā arī viņš nezina par to, ka ir ģimnāzijas, kurās mēnešiem nemāca, piemēram, fiziku vai vēsturi, jo nav attiecīgo pedagogu utt.”
Tiešām savādi, ka premjers bēdājas: no arodbiedrībām, no pašvaldībām, no sabiedrības kopumā ir liela pretestība skolu slēgšanai. Vai, pēc Kariņa domām, šī pretestība ir nepamatota? Vai arī premjers uzskata, ka arodbiedrības, pašvaldības un tauta kopumā ir aprobežots pūlis, kas nesaprot premjera un visas valdības labos nodomus? Visticamākais ir otrais variants. Premjers var atļauties ar pārliecību pāris teikumos ielikt aplamības un pretrunas: piemēram, ka labu izglītību varēs iegūt visi un visur, ne tikai lielpilsētās, bet viņa plānā tomēr paredzēts masveidā likvidēt lauku skolas. Jāpiebilst, ka pēdējo 23 gadu laikā likvidētas aptuveni 400 skolas.
Politiķi, protams, zina, cik simti tūkstošu cilvēku ir pametuši Latviju un turpina to pamest. Īpaši no Latgales laukiem. Ja skolēnam uz skolu būs jābrauc 50 kilometru, bet vecākiem nebūs darba, ģimenes izvēlēsies aizbraukt uz ārzemēm. Turklāt vēl jāņem vērā tas, ka mūsu tālredzīgie politiķi nedomā par dzimstības veicināšanas pasākumiem, kas reāli varētu piepildīt skolas un kopumā - Latviju.
Kāds ir mērķis šai bezdarbībai? Iznīcināt valsti? Nevilšus rodas jautājums: cik daudz situācijas destabilizatoru ir starp mūsu politiķiem?
