„Latvija – moja strana, russkij – moj jazik!” („Latvija – mana valsts, krievu valoda – mana valoda” – krievu val.) – tāds pirms dažiem gadiem bija viens no saukļiem pensionāru mītiņā pret latviešu valodu. Tagad piketēt vairs nav jāiet: lai nevajadzētu mācīties kaut kādu tur latviešu valodu, ir iespēja doties pie psihiatra un izlūgties izziņu par savu garīgo/mentālo atpalicību. Un tomēr ne viss ir tik vienkārši.
Prasības valsts valodas apguvei reglamentē Valsts valodas likums un Ministru kabineta 2022. gada 8. martā pieņemtie noteikumi „Par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību”.
Šajos noteikumos skaidrots, kurām darba attiecībās esošajām personām jāzina valsts valoda, kādā līmenī tā jāzina, kā arī - kādas valodas zināšanas tiek pieprasītas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai.
Šajos noteikumos var izlasīt prasības gandrīz visām profesijām, sākot no Nacionālo bruņoto spēku ģenerālleitnanta, beidzot ar lopkopi. Uzturēšanās atļauju pretendentiem pietiek ar otro līmeni A2, kurā „persona spēj vienkāršos teikumos sazināties par tematiem, kas saistīti ar sadzīves situācijām vai personas nodarbošanos, lasa un saprot īsus un vienkāršus tekstus (piemēram, sludinājumus, reklāmas paziņojumus), prot uzrakstīt personiska satura ziņas, uztver un saprot dabiskā tempā skaidri izrunātus neliela apjoma ar personas nodarbošanos un sadzīvi saistītus tekstus”. Šādā līmenī eksāmens būs jākārto aptuveni 21 000 cilvēku.
Patlaban no psihiatriem dzird stāstus par to, ka uz vizītēm nāk daudzi cilvēki ar lūgumu pēc attiecīgās izziņas, taču uz viņiem neattiecas neviena no diagnozēm, kas būtu par pamatu atbrīvojumam no latviešu valodas eksāmena. Diagnozes ir: demence, šizofrēnija, smaga garīgā atpalicība utt. Lai noteiktu šīs diagnozes, ir jāveic gari un nopietni izmeklējumi, magnētiskā rezonanse, psihodiagnostika u.c. Turklāt - ārsti brīdina: garīgās slimības nav iespējams simulēt. Protams, runa nav par ilgstošiem slimniekiem, kuri tiešām sirgst ar kādu no garīgajām kaitēm: viņiem tiešām pienāksies atbrīvojums no eksāmena.
Tiem, kuri ar viltu, toties karsti ilgojas iegūt kāroto izziņu, jāatceras, ka tā tiek iemūžināta e-veselībā, tā parādās atbilstošajā dokumentācijā. Bet tas nozīmē, ka šiem „atpalikušajiem” nebūs iespēju iegūt autovadītāja apliecību (var gadīties, ka dažos gadījumos tā pat tiek anulēta) vai atļauju nēsāt ieroci. Tas saistās ar zināmiem profesiju aizliegumiem.
Kā uz šo situāciju reaģēs Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD)? Atbild CSDD Kvalifikācijas departamenta vadītājs Juris Teteris: „Prasības transportlīdzekļu vadītāju veselības stāvoklim nosaka Eiropas Savienības Direktīva par vadītāju apliecībām, kas ir pārņemta Latvijas tiesību aktā - Ministru kabineta 06.12.2011. noteikumos Nr. 940.
Saskaņā ar šiem noteikumiem vadītāju pirmreizējo vai kārtējo veselības pārbaudi veic ģimenes ārsts vai ārstniecības iestādes medicīniskā komisija, kas izvērtē personas veselības stāvokli un medicīniskās pretindikācijas transportlīdzekļa vadīšanai un, ja nepieciešams, nosūta personu veikt papildu izmeklējumus, pieprasa citu specialitāšu ārstu atzinumus vai nosūta uz ārstu komisiju. Ārsts ņem vērā psihiatra un narkologa atzinumu par transportlīdzekļa vadītāja vai pretendenta veselības stāvokli.
Divu darbdienu laikā pēc veselības pārbaudes atzinumu par pirmreizējā vai kārtējā veselības pārbaudē konstatētajiem faktiem ievada transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā un traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā. Ja transportlīdzekļa vadītājam ir konstatētas medicīniskās pretindikācijas transportlīdzekļa vadīšanai, CSDD un Valsts tehniskās uzraudzības aģentūra, pamatojoties uz ārsta, ārstu komisijas atzinumu, transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā vai attiecīgi traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā izdara ierakstu par transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu konkrētai personai.”
Savukārt Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Līna Bagdone atbild šādi: „Personām, kuras vēlas iegūt ieroču nēsāšanas atļauju, ir jāiet obligātā medicīniskā pārbaude, lai noteiktu viņu veselības stāvokļa atbilstību ieroču nēsātāja prasībām. Tāpat, ja personai ir izsniegta ilgtermiņa ieroča nēsāšanas atļauja, tai ir jāveic regulāras obligātās veselības pārbaudes. Ja Valsts policijas rīcībā nonāk informācija, ka personas veselības stāvoklis ir mainījies un tā, iespējams, vairs neatbilst ieroču nēsāšanas atļaujas prasībām, Valsts policija, sadarbojoties ar ārstniecības iestādēm, var konkrēto personu nosūtīt uz pirmstermiņa medicīnisko pārbaudi.”
Kaut gan ne vienā, ne otrā atbildē nav uzrādīta konkrēta reakcija attiecībā uz latviešu valodas eksāmena „blaknēm”, tomēr var nojaust, ka abas institūcijas reaģēs uz krāpnieciskajiem mēģinājumiem iegūt šādus atbrīvojumus.
Par valodas nespējnieka izziņas iegūšanu ārstniecības iestādē jāiemaksā no 25 līdz 55 eiro. Protams, tik niecīga „oficiālā” summa paver iespējas kukuļdošanai, jo diemžēl ne visi dakteri ir 100% godīgi... Taču izziņas iegūšanas likumību iespējams apstrīdēt, paziņojot par to Veselības inspekcijai.
Un tomēr ir kaut kāds labums šajā visā padarīšanā. Kaut arī ārstiem tas ir liels papildu slogs jau tāpat nospriegotajā ikdienā, mēs drīz pilnīgi skaidri varēsim saprast, cik daudz mūsu valstī ir profesionālo cietēju, kuriem „russkij jazik” ir vienīgā valoda, ko viņi spēj apgūt bez ciešanām. Savukārt apgalvojums par to, ka „Latvija - moja strana”, ir mazliet pārspīlēts. Mana zeme var būt vienīgi tā, kuras valodu, kultūru un vēsturi es zinu. Tava zeme nevar būt tā, kuras valodu, kultūru un vēsturi tu ienīsti.
