Elita Veidemane / Viedokļi

Tikko noskatījos Andreja Končalovska 2020. gada filmu „Dārgie biedri” – par 1962. gada 2. jūnijā Krievijā, Novočerkaskā, notikušo masu slaktiņu, kad padomju armija un VDK snaiperi – pēc kompartijas augstāko vadoņu pavēles – apšāva cilvēkus, kuri bija pulcējušies protestā pret algu pazemināšanu un pārtikas produktu cenu paaugstināšanu. Kad no laukuma vajadzēja notīrīt bojāgājušo asinis, to nebija iespējams izdarīt: šaušanas kuratori teica – karstā laika dēļ asinis piecepušās pie asfalta. „Noasfaltējiet laukumu no jauna,” pavēlēja vadoņi.

„Ja man kā nacionālistam jāizvēlas – aizstāvēt maza bērna tiesības uz īstu mammu un tēti vai divu veču tiesības „paspēlēt ģimenīti”, tad... nu, sorry, veči,” raksta Daugavpils uzņēmējs Andrejs Faibuševics. Tas, manuprāt, ir, kā mēdz teikt, „vienkāršās tautas” mierīgākais un saprotamākais skaidrojums histērijas vētru izsaukušajam Nacionālās apvienības (NA) likumprojektam par tradicionālās ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Ceturtdien Saeima nodeva likumprojektu izskatīšanai komisijās.

„Labi, ka vismaz citi mūsu ministri strādā daudz labāk,” kāds politikas pazinējs zirgojās, uzzinājis, ka premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) otrdien pieprasījis veselības ministres Ilzes Viņķeles („Attīstībai/Par!”) demisiju – it kā par neesošu vakcinācijas plānu, it kā par nenotikušu diskotēku, it kā par vidējā pirksta mētāšanu nevietā, kas to lai tagad saprot... Jā, Krišjāņa Kariņa pacietība lūzusi interesantā vietā, jo teju divus gadus cilvēku pacietību pārbaudīja vēl viena cita ministre – Ilga Šuplinska (JKP), kura, šķiet, ir visnepopulārākā no esošā Ministru kabineta, kas pagaidām stāv stingri kā miets vētrā.

Ja kāds ir aizmirsis (vai vispār nezina) padomju laiku atrakstīšanās klasiku, tad piedāvāsim Ministru kabineta preses sekretāra Reiņa Grāvīša atbildi uz virkni jautājumu, kas tika iesūtīti Valsts kancelejai (VK) pērnā gada 28. decembrī. Nu – 5. janvārī – beidzot sagaidījām atbildi. Varētu to visu publicēt bez komentāriem – un jau būtu smieklīgi. Ja vien nebūtu bēdīgi.

„Šomēnes es vēl varēšu samaksāt komunālos rēķinus, tālāk... es vairs nezinu, kā dzīvošu,” tuvu asarām ir kāda jauna sieviete, kura savu meitu, trešklasnieci, audzina viena pati. Sieviete, kura strādāja ēdināšanas jomā, ir zaudējusi darbu kovida dēļ. Kad atkal varēs strādāt – nav zināms. Šādu cilvēku ir tūkstošiem. Daļai, protams, ir ģimene, daļa ir palikuši vieni ar savām problēmām. Valsts maz interesējas par šiem cilvēkiem. Valsti neinteresē solidaritāte. Valstij šobrīd ir svarīgi citi mērķi: ķert un sodīt.

„Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija,” intervijā Neatkarīgajai septembrī teica vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans.

„Nevar saprast, kurā brīdī viņa ir tēvs, kurā – māte,” plecus rausta cilvēki, kuriem joprojām nav skaidrs, kā sieviete pēkšņi var tapt par vīrieti un otrādi. Neizpratne radusies, vērtējot Satversmes tiesas (ST) skandalozo spriedumu Evitas Gošas lietā, kuras sievieškārtas partnere nevarēja saņemt Darba likumā noteikto desmit dienu atvaļinājumu, kas pienākas bērna tēvam. 2012. gadā bija otrādi: Goša bija „tēvs”, bet viņas draudzene Līga Kļaviņa – māte.

„Varbūt jāizdara kādi secinājumi tieši esošajai varai, kas sēž savā augstprātības burbulī un pieņem haotiskus un neloģiskus lēmumus, kuri tautu dzen izmisumā?” – pamatoti vaicā kāds tīmekļa lietotājs, vērtējot sestdien notikušo tautas sapulci 11. novembra krastmalā. Apzināti nelieku pēdiņās vārdkopu – tautas sapulce, - arī tie pāris tūkstoši cilvēku, kuri pulcējās krastmalā, ir daļa no Latvijas tautas, kas – saskaņā ar viena otra valdīkļa pausto, - ir nedisciplinēta un vieglprātīga, līdz ar to vainīga jebkurā notikumu salikumā.

„Tiesības paust savus uzskatus? Nu, ko jūs. Šīs tiesības jūs jau tagad varat norakstīt,” rūgti vīpsnājot, izteicās kāds Saeimas deputāts, kurš, nevēlēdamies raisīt vēl izteiktāku sabiedrības noslāņošanos, pat nemēģināja izvērsti paskaidrot savu apgalvojumu. Tikai piebilda: „Jūs, žurnālisti, turpmāk varēsiet citēt tikai sabiedriskajos medijos teikto. Ja kaut ko no sevis – tad tikai ļoti, ļoti uzmanīgi...”

„Mums mācīja neiecietību. Paaudzēm ilgi. Kā tādus kaujas suņus,” vienā no intervijām (un tās pēdējā laikā mūsu topošā „karaliene” sniegusi gana bieži) izteicās Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja Sanita Osipova. Par karalieni viņu dēvē eksaltēti liberālmarksisti, bet par kaujas suņiem un neiecietību man ir īpašs viedoklis.

Beidzot! Beidzot Saeimas deputāti un ministri sāk strādāt, it visa valsts pārvalde saspringusi starta pozīcijā, policija drukā standarta protokolus kriminālkovidbandītu masveida aizturēšanai, Ādažu tankisti jau eļļo tanku kāpurķēdes, lai stātos sardzē pie lielveikaliem, bet ielu komiteja sadarbībā ar dāmu komiteju un mazmājnieku biedrību izraugās labākos ļaudis „troikām”, kas izvērtēs kovidkārtības grāvējus, lai tos neizbēgami nodotu taisnā soda izpildei – nošaušanai ar rudzu bisi.

Skolēnu vecāki ir tumsoņas. Tieši tāds secinājums rodas, ja paklausās izglītības druvas arājas un ecētājas Ilgas Šuplinskas (JKP) izpaudumos par izglītības problēmām. Viņasprāt, pretošanās attālinātajam mācību procesam ir līdzīga situācijai, kāda bija vērojama pagājuša gadsimta 60. gados, cilvēkus mēģinot pārliecināt par elektrības nepieciešamību katrā mājā. Ar valsts līdzekļiem vien elektrifikācija neesot bijusi iespējama, tāpēc nācās pārliecināt iedzīvotājus, ka vajadzīgs arī viņu finansējums. Tādas prasības izraisījušas pretestību.

... Marija izslējās, mazliet pacēla zodu, viņas acīs nozibsnīja izaicinājums, un viņa sāka dziedāt: „Nevis slinkojot un pūstot...” Tas bija senos laikos: pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, Jūrmalā, svinot vārda dienu Aleksandram, kam šis godamirklis ierakstīts kalendārā 18. novembrī. Marija bija liela dziedātāja, balss skanēja vareni, bet es toreiz vēl īsti nesapratu, kāpēc tikpat lielie dziedātāji – Arturs, Dainis, Andrejs un viņu sievas, - nesteidzās pievienoties Marijas balsij...

Tas, ka valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa (JV) uzticamās gvardes briljantcietajās rindās ieviesies kariess, nav nekas neparasts: acīmredzot kāda krūtīs ierunājās sirdsapziņa, un šis „kāds” sagribēja izstāstīt, ka piektdienas tamborētāju pulciņa lēmums par kārtējā valstiskā nokdauna ieviešanu nebija nemaz tik vienbalsīgs, kā to publiski mēģināja iztēloties premjers. Pa kariesa izgrauzto caurumu pasaulē izplūda ne visai patīkama patiesība...

„Ai, nu nesatraucieties par niekiem. Lai viņš iet! Turpiniet traukties uz saviem nospraustajiem mērķiem – divvalodību, geju laulībām, Rīgas budžeta naudas apgūšanu un Rīgas ielu sačakarēšanu,” tviterlentē raksta Kārlis, sevi nodēvējot par latviešu buržuju un būmeri. Ironiskā replika attiecas uz Rīgas domnieku Māri Mičerevski, kurš ceturtdien paziņoja par izstāšanos no partijas „Latvijas attīstībai”, jo nespēja samierināties ar partijas šaurpolitiskajām intrigām. Uzslava Mārim. Bet atparisti paliek uzticīgi saviem principiem: visos varas līmeņos turpina lienošās divvalodības un citu perversiju ievilkšanu.

„Mums zināms, ka partijai ir jaunas nepatikšanas. KNAB prasa atmaksāt nepamatotu ziedojumu, bet partijas konts ir tukšs,” TV3 raidījumā „Nekā personīga” saka no politpulciņa KPV LV izslēgtais Lauris Zīverts. KNAB patiešām apšauba modes blogeres, iekšlietu ministra Sanda Ģirģena (KPV LV) bijušās komunikāciju padomnieces Beatas Jonītes ziedotos 10 000 eiro mīļotajai partijai: maksājums neatbilstot viņas ienākumiem. Bet ne par to modes blogeru pasaulē satraukums: partijas konts esot tukšs!

Aizkustina nevainība, ar kādu raidījums „DeFacto” (DF), kas izvietots sabiedriskā medija raidlaikā, mēģināja pārliecināt skatītājus par Latvijā atdzimstošo nacismu. Pagājušās svētdienas DF sižets par Raivja Zeltīta izveidoto biedrību „Austošā saule” varētu pretendēt uz kādu augsta ranga balvu no Kremļa propagandoniem. Tas tiešām bija iespaidīgi.

... Viņa nekad nenāca ar skaļumu vai bravūru. Kaut arī laikraksta „Atmoda” durvis vienmēr bija laipni atvērtas, nereti atradās arī tādi indivīdi, kuriem atspert ar kāju pat vaļā esošas durvis – tas bija nieka darbs. Viņa vienmēr nāca ar klusu, atturīgu smaidu, ar cieņu – kā pieņemts nākt pie kolēģiem un cīņbiedriem. Viņa – Atmodas laiku politiķe, Latvijas Tautas frontes (LTF) domes un valdes locekle. Viņai šogad būtu palikuši 65 gadi. Jubilejas vietā atzīmējam viņas nāves dienas trīsdesmitgadi: Ita gāja bojā 1990. gada 28. oktobrī Itālijā, Tirēnu jūrā.

„Daudziem radošiem cilvēkiem draud morāls, emocionāls un fizisks bankrots,” raksta mūziķis Edgars Rakovskis, reaģējot uz Kultūras ministrijas (KM) izstrādātās valsts pētījumu programmas „Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai 2020. – 2022. gadam” palaišanu vairāk nekā vienu miljonu eiro vērtajā lidojumā. Izskatās, ka naudas šķērdēšana šobrīd nevajadzīgiem projektiem turpinās ar jaunu sparu.

„Ja tiešām jaunie noteikumi stāsies spēkā, tad – kas tad būs tie maksātāji? Autoratlīdzību nebūs, maksātāju nebūs,” teic Gunita Jansone, biedrības „Building design and construction” vadītāja, viņai piebalso Agrita Lūse, tās pašas biedrības valdes locekle un žurnāliste. Bet mūsu saruna ir par to, ka no nākamā gada vidus autoratlīdzību saņēmējus – māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus, scenāriju autorus, aktierus, žurnālistus, fotogrāfus un citus radošos profesionāļus, ‒ valsts aptīrīs daudz skarbāk, nekā tas bija līdz šim.

„Manai draudzenei bija bail iet vienai pašai uz klīniku. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tā sajūta, kad tev pasaka – jāpārbauda, vai jums nav onkoloģiska saslimšana... Es piekritu viņu pavadīt. Gaiteņi cilvēku pilni... Viņi visi gaida, lai tiktu pie ārsta? Tās bija šausmas, ko ieraudzīju. Tur elpoja pati nāve,” nepazīstama sieviete man, svešam cilvēkam, izstāsta savas izjūtas. Visticamāk, mēs vairs nekad nesatiksmies, un es nekad neuzzināšu, kas notika ar viņas draudzeni. Cerams, ka viņai viss ir labi...

„Manai draudzenei bija bail iet vienai pašai uz klīniku. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tā sajūta, kad tev pasaka – jāpārbauda, vai jums nav onkoloģiska saslimšana... Es piekritu viņu pavadīt. Gaiteņi cilvēku pilni... Viņi visi gaida, lai tiktu pie ārsta? Tās bija šausmas, ko ieraudzīju. Tur elpoja pati nāve,” nepazīstama sieviete man, svešam cilvēkam, izstāsta savas izjūtas. Visticamāk, mēs vairs nekad nesatiksmies, un es nekad neuzzināšu, kas notika ar viņas draudzeni. Cerams, ka viņai viss ir labi...