Elita Veidemane / Viedokļi

Tik daudzi vārdi ir izbalējuši. Vienkārši pazuduši. Daudzi šo vārdu īpašnieki atmiņu kladēs tomēr atstājuši krāsainus ierakstus. Tikpat daudzi – lūkojas uz mums ar viedu smaidu, kas spoguļojas Viņsaules ezeros. Nez, ko viņi domā, redzot mūsu ikdienas steigu un kavēšanos, mīlestību un paviršību, kļūdas un uzvaras?... Lasu visus 138 vārdus un apjaušu: ir pagājis tikai 31 gads kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, un tās dienas – 4. maija – prieka asaras jau sen nožuvušas, pārvēršoties kairinošos sāls graudiņos...

„Jūs esat pamuļķi, kuri neko nesaprot no medībām,” – aptuveni tāda ir doma, ko nemedniekiem cenšas „atnest” mednieki. Protams, ne visi. Daudzi. Un no šiem daudzajiem īpaši izdalās tie, kuri par varas makti bīda sev izdevīgus grozījumus Medību likumā. Tos šodien, 29. aprīlī, paredzēts skatīt Saeimas plenārsēdē.

„Šo datumu atcerēsimies – tas nozīmē, ka ar 23. aprīlī Latvijā sākas reāli slepkavošanas mēģinājumi homofobisko ideju vārdā. Tas ir likumsakarīgs process valstīs, kur pie varas ilgstoši ir konservatīvie politiskie grupējumi, kas tandēmā ar baznīcu un postsovjetisko oligarhu finansētajiem politiskiem spēkiem, cenšas pārvērst valsti par tumsonīgu dogmu diktatūras zonu,” saglabājot oriģinālo rakstību, citēju komunikāciju zinātnes ekspertes Sandras Veinbergas kārtējo domgraudu.

Ar Jāni iepazinos 1982. gadā, kad pasaules gaismu ieraudzīja Jura Podnieka filma „Strēlnieku zvaigznājs”. Tobrīd strādāju laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijā, un filmas veidotāji bija ieradušies pie mums, lai izstāstītu par to, kā tapa „Strēlnieki”.

„Neesmu objektīva (sirsnīgi riebjas bērnu t.s. dziesmu un deju svētki), tomēr, izskatās, atcelt nevar, jo nobruks jau palaisti biznesa plāni. Cik svarīgi, salīdzinot ar cilvēkiem, ir plāni/biroji, domāju, nevienam vairs šaubu nav. It īpaši tādēļ, ka šiem ministriem šī ir pēdējā iespēja,” vaļsirdīgā tiešumā savu attieksmi pauž kāda tviterlentes politiskā apskatniece. Par to, vai un kāpēc vēl kādam riebjas dziesmu svētki, plašas analīzes šoreiz nebūs. Daudz svarīgāks ir jautājums: vai vispār būs dziesmu svētki?

„Nav mums nomenklatūras!” – kā ar sirpi vārdus nošņāpa kāds anonīms oponents, mēģinādams pierādīt, ka esam jau gana tālu aizgājuši no komunistiski padomiskās pagātnes, kurā ziļi zaļi lillā dzīvojās visur un vienmēr nepieciešamie cilvēki – tā dēvētie nomenklaturščiki. Cilvēki, kuri ieņēma vadošus amatus visās nozarēs – bez pārtraukumiem, bez apstājas. Par to atgādināja Vakcinācijas biroja priekšnieces Evas Juhņēvičas amatu saraksts un pēcāk arī laime par 40 darba dienām algā saņemt vairāk nekā 10 000 eiro.

... Viņš nāca no stacijas ar divām nastām: vienā rokā viņš turēja brūnu papes koferīti, bet pār plecu bija pārmesta blāvi zaļgana mugursoma. Ienācis mūsu dzīvokļa priekšnamā, viņš nolika abas nastas uz grīdas un noņēma naģeni. Ja Eduards bija ieradies, tas nozīmēja, ka Lieldienas ir sākušās.

Kas visvairāk izbrīna stāstā par suni Arčiju – tā ir vienas otras atbildīgās iestādes konsekventā jaukšanās starp likuma burtu un garu. Jo nežēlība pret dzīvniekiem nevienu vairs nepārsteidz. Tā drīzāk ir atbaidoša ikdiena, kas diemžēl joprojām netiek vajāta likumiskā kārtībā. Suns Arčijs brīnumainā kārtā ir izdzīvojis vājprātīgā nežēlības un vienaldzības purvā, kurā to atkal vēlas iemest dzīvnieku tiesību viltus aizstāvji. Cerams, ka sabiedrība to neatļaus. Jo neviens cits suni aizstāvēt negrasās. Izņemot dzīvnieku patversmi „Ulubele”.

„Laimas” konfekšu kastes un Rīgas balzamiņš, jaunas kleitas un elegantas šlipses – visi šie aksesuāri palikuši aizmirstībā, jo komandējumu tikpat kā nav, ārvalstu viesi mūsu valsti apmeklē retāk nekā Haleja komēta, bet Saeimas un valdības sēdes notiek zūmā – privātajās virtuvēs ar grāmatplauktu instalācijām aiz muguras, virs naktstērpa uzvelkot kaut cik pieklājīgu jaķeli. Vai varat iedomāties, cik milzīga reprezentācijas nauda ietaupījusies kovidpandēmijas laikā, sevišķi – ārkārtas situācijā, kad nekādas reprezentācijas nenotiek?

„Cik ilgi turpināsies bezjēdzīga mūsu naudas tērēšana?” – vientiesīgais un retoriskais jautājums, ko uzdevu Valsts kancelejai, tā arī palika bez atbildes, jo uz tādiem vaicājumiem neviens un nekad neatbild – nedz ministri un valsts sekretāri, nedz dažādu kanceleju klerki un preses sekretāri. Protams, atbildēja uz citiem – vienkāršākiem – jautājumiem.

Lai pārliecinātu Mirdzastanti nešņakarēties pa ķiplokiem, kamēr pa tiem šņakarējas Uldis un Ņura no dažādām mājsaimniecībām, lai iestāstītu Pēteronkulim, ka divu metru distance lielveikalā ir paredzēta ilgākām pārdomām – pirkt vienu vai divas pudeles šņabja, mūsu Ministru kabinets atbalstīja Ekonomikas ministrijas lūgumu no valsts budžeta programmas „Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” piešķirt finansējumu 118 521 eiro (ar PVN) apmērā.

Uzdevu jautājumus Valsts policijai. „Kāpēc Jēkabpils „pieminekļa” demontāža pārkvalificēta uz KL 229. pantu – par „valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu”. Kopš kura laika kaut kāds lūznis ir pārtapis par „kultūras pieminekli”, kas turklāt atrodas valsts aizsardzībā? Vai uz Valsts policiju tika izdarīts spiediens, lai notiku šāda pantu maiņa?” Tajā pašā dienā saņēmu arī atbildes.

Apraudājos. Māra Zālīte ar savu cildeno patosu mani pārliecināja, un gara acīm redzēju mūsu premjeru skrienam pa Briseles gaiteņiem: kā visi viņam steidz klāt, kā visi grib ar viņu sarokoties... Sadzirdēju dzejnieces sirds kliedzienu un dvēseles atvērto durvju čīkstiņu. Pat saklausīju čaukstam lapas jaunajam prātulu un varoņdzeju sējumiņam „Latviešu poēti – vadoņiem”...

„Skaidrs, ka visu jau sen vajadzēja izdarīt – pārapbedīt kritušos un noņemt to lielgabalu. Bet, tiklīdz mēs sākām par to runāt, Krievijas vēstniecība aizvainojās un vilka garumā visu darīšanu. Mēs bijām gatavi veikt iespējamo apbedījumu izpēti, un, ja tur tiešām ir trīs sarkanarmiešu mirstīgās atliekas, tad mēs tās pārvietotu uz Otrā pasaules kara brāļu kapiem. Ar visiem mums bija saskaņojumi, taču vēstnieki mainījās un sākās bremzēšana,” situāciju ar okupantu lielgabalu skaidro bijušais Jēkabpils mērs, tagad domes deputāts Raivis Ragainis.

„Mēs pašā pirmajā dienā informējām tieslietu ministru Bordānu par situāciju ar mūsu dzīvokli. Tas bija pirms diviem gadiem. Viņš teica, ka šī nejēdzība ir jānovērš, viņš to darīšot – lai mēs neuztraucamies, sistēmas iekšpusē viņš to atrisinās, un mums tikai atsūtīs paziņojumu, ka dzīvokļa arests beidzies. Mēs ar vīru Aivaru (mākslinieks Aivars Vilipsons – aut.) sūtījām oficiālu vēstuli, personiski ar Bordānu runāja mana māsa Nora (rakstniece Nora Ikstena – aut.),” atceras Indra Vilipsone. „Bordāns neizdarīja pilnīgi neko,” viņa piebilst.

„Apsveiksim mūsu vīriešus Armijas dienā ar speķīti un desiņām – nevis ar adītām zeķēm!” – pēc atmiņas citēju kādu tīmekļa aktīvisti, kura piedāvāja iepirkt savu produkciju. Pajautāju – kas tā par Armijas dienu? Šī diena ir 23. februāris – sarkanās armijas diena, nu, vīriešu diena taču! Jau šķita, ka šos asinssvētkus neviens ar saprātu apveltīts cilvēks šaislaikos nesvin, bet – še tev, Minnīt, pieci lati! – svin un pat speķīti dāvina!

Viņam ir 47 gadi un nesen atklāts vēzis 4. stadijā. Uzsākta ķīmijterapija, kas ne tikai „apēd” vēža šūnas, bet diemžēl arī vājina imunitāti. Matīss (vārds mainīts) – kā visi vēžinieki – ir iekļauts prioritāri vakcinējamo personu grupā, jo kovids visbiežāk „izvēlas” cilvēkus ar zemu imunitātes līmeni. Bet Matīss vēl pagājušonedēļ nezināja, ka viņš atrodas „prioritātēs”: to viņam nebija izskaidrojis nedz ģimenes ārsts, nedz mediķis, kurš veic ķīmijterapiju, nedz Vakcinācijas birojs. Pagājušonedēļ „prioritāte” bija pompoza izrāde ar dažāda ranga valsts amatpersonām. Vēžinieki tur kaut kā neiederējās.

„Vakcinācijas biroja cilvēku atbildes bija – es teikšu diplomātiski, - nepārliecinošas, pamatojumi bija tādā... studentu līmenī,” teic Saeimas deputāts, ārpus frakcijām esošais Vjačeslavs Dombrovskis, vērtēdams dzirdēto Budžeta un finanšu komisijas sēdē, kurā deputātu vairākums nobalsoja par 1,45 miljonu eiro piešķiršanu „speciāliem IT risinājumiem vakcinācijas procesa pārvaldībai”.

„Beidziet kritizēt valdības darbu. Viņi pa šo nedēļu ir veselu luksoforu uzzīmējuši! Kad jūs pēdējo reizi luksoforu uzzīmējāt, lielie kritiķi!” – ar nopietnu sejas izteiksmi tīmekļa lietotājiem aizrāda politikas vērotājs Reinis Pozņaks. Papildināsim: ir noorganizēta arī vakcīnu loterija, par kuras jēgu vēl strīdas „Memory Water” radītāji un tantes Gruņas Ziepjuzāļu birojs. Tās tomēr ir svarīgākās aktualitātes.

Viņš lasīja lekcijas vecišķi, viņa uzvalciņš bija nemainīgi nospeķots, bet mums nekad nenāca prātā apstrīdēt profesora ģenialitāti attiecībā uz latviešu valodas izpēti. Viņas copīte bija smieklīga, piekasīšanās eksāmenos – neciešam, taču viņas prasme mūsu vēja pārņemtajās galvās ielikt senvalodas bija fenomenāla. Viņš bija fifīgs docents ar neslēptu vēlmi noglāstīt studentēm muguriņu, taču viņa humora izjūta un vēstures zināšanas fascinēja, un mēs neskrējām uz dekanātu sūdzēties par „uzmākšanos” vai politiski divdomīgu anekdošu stāstīšanu. Mēs cienījām savus augstskolas pasniedzējus viņu zināšanu, nevis īpatnību dēļ. Mūsdienās acīmredzot ir citi kritēriji.

Ko skolēni neapgūs šajā mācību gadā, to viņi iemācīsies citugad, - mierina mūsu izglītības gaisma un ceļrāde Ilga Šuplinska (JKP). Un nebūs nekāda skāde, ja visi paliks uz otru gadu. Un uz trešo arī, ja vajadzēs. Ilgāk bērnība saglabāsies. Svētsvinīgā mierā, lidojot pāri haosam Latvijas izglītības sistēmā, domu pērles bārsta kompetenču izglītības dūjas, parlamentārie ērgļi un citi cēlie putni.

„Šobrīd publiskajā apziņā lielākā problēma ir preču saraksti, nevis 1000 + mirušie, pārslogotas slimnīcas un trešā viļņa (jauno vīrusa paveidu) risks,” kā jau pieklājas valdības locīklim – komunicējot sociālajos tīklos, – saka veselības ministrs Daniels Pavļuts („Attīstībai/Par!”). Un viņam var simtprocentīgi piekrist: valdība ir darījusi visu iespējamo, lai sabiedrība neticētu nevienai tās aktivitātei, pat ja tā labi domāta. Taču bezjēdzīgie atļauto/aizliegto preču saraksti, budžeta papildināšana ar komandantstundās piespriestajiem sodiem un citas kovidstulbības daudzu cilvēku apziņā vakcinācijas nozīmi nospiež teju līdz nulles vērtībai.