“Rusofobija sasniegusi apogeju!” kaismīgi sauc Rīgas domes deputāte un eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas palīdze Inna Djeri (LKS), atklādama darbaļaužu 1. maija mītiņu Esplanādē. Jāpiekrīt! Ja par rusofobijas apogeju dēvē latviešu vēlmi dzirdēt savā valstī latviešu valodu, ko demonstratīvi ar kājām mīda vecie interfrontisti kopā ar saviem pēcnācējiem... Bet jauno pēcnācēju Ždanokas mītiņā gan nebija: tāds vecļaužu saiets pie sirmā sociāldemokrāta Raiņa kājām.
“Repressii protiv russkojazičnih Latvii” (represijas pret Latvijas krievvalodīgajiem - krievu val.) - tāds bija darbļaužu mītiņa sauklis, ko ar neapgāžamiem faktiem izdaiļoja gan Djeri, gan Ždanoka. Taisnība, ir grūti dzīvot valstī, kas vismaz oficiālā līmenī neatbalsta krievināšanas virzienu. Pirmkārt, pieprasa iestādēs, veikalos un bufetēs runāt tikai valsts valodā, otrkārt, aizliedz svinēt 9. maijā iespraustos “uzvaras svētkus” (un vēl piedevām nojauc dievināto “uzvaras” stabu!), treškārt, virza izglītības reformu ar skolām, kurās mācības notiks tikai latviešu valodā. Piekritīsiet, ka tas ir pilnīgs, rusofobisks ārprāts?
Lai kaut kā attaisnotu savu esmi protesta mītiņā, organizatori saietā pieprasīja 9. maiju iekļaut kalendārā kā piemiņas dienu, paģērēja brīvu ceļu pāri robežai Krievijas pilsoņiem, kā arī Kremļa atbalstīto žurnālistu atbrīvošanu.
Nav tikai skaidrs, ko viņi taisās pieminēt 9. maijā: atkārtoto padomju okupāciju, kas 1945. gadā sākās tieši šajā dienā? Vai varbūt tūkstošus izvaroto un nogalināto sieviešu, kuras padomju zaldātus “sagaidīja” Austrumprūsijā, Berlīnē un citur? Runājot par Krievijas pilsoņiem: viņi tāpat brīvi pārvietojas pāri robežai, savukārt Kremļa propagandas resursa “Sputņik” darbonis Marats Kasems jau ir visžēlīgi izlaists no cietuma. Kādas vēl ir jūsu vēlmītes, lūdzu? Esam gatavi pakalpot!
Lai arī cik smagi šie laiki būtu Ždanokai, Djeri un pārējiem aptuveni 200 sanākušajiem pensionāriem, simboliskā apsiešanās ar pionieru kaklautiņiem un sarkano lupatu plivināšana varēja daudziem beigties ar paskaidrojumu sniegšanu policijā, ja vien tur atrastos policija, kas ir šā vārda cienīga. Jo ir tāds Publisku izklaides pasākumu un svētku pasākumu drošības likums, kurā teikts, ka “publiska pasākuma norises laikā aizliegts izmantot, arī stilizētā veidā, bijušās PSRS, bijušo PSRS republiku (..) karogus”.
Tas, ka policisti domīgi staigāja apkārt, (ne)redzēja sarkanos karogus un tāpēc neaizrādīja to plivinātājiem, lai novāc šīs lupatas, liek šobrīd uzdot dažus jautājumus. Pirmais: vai policijai tika dots uzdevums neaizrādīt karogu plivinātājiem? Otrais: kurš un uz kāda pamata deva atļauju šādai pretvalstiskai akcijai Rīgas centrā? Trešais: vai 9. maijā Rīgas dome atļaus rīkot “uzvaras svētku” mītiņu?
Otro un trešo jautājumu nosūtīju Rīgas domes Ārējās komunikācijas nodaļai. Patiesībā tie ir tikai retoriski jautājumi, jo atbildes uz tiem ir paredzamas un formālas. Par to nav brīnums, jo Latvijas krievu savienība (LKS) atbalsta Rīgas administrācijas politisko virzienu - tātad priekšsēdētājs Staķis pat domās neliks šķēršļus krievsavienības mītiņiem.
Tieši tādu - formālu - atbildi arī saņēmu no Rīgas domes Ārējās komunikācijas nodaļas: “Sapulce 1. maijā Esplanādē notika saskaņā ar likumu “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”. Sapulču, gājienu un piketu norisei, saskaņā ar likumu, nav nepieciešams saņemt pašvaldības atļauju. Pašvaldībai ir tiesības sapulces, gājienus un piketus ierobežot tikai tad, ja tam ir likumam atbilstošs iemesls, piemēram, drošības dienestu atzinums. Šajā gadījumā drošības dienesti pašvaldībai nesniedza atzinumu, ka pasākuma norise būtu jāierobežo.
Saeimas 20. aprīlī pieņemtais likums “Par atsevišķu publisku pasākumu rīkošanas aizliegumu 9. maijā” nosaka, ka 9. maijā visā Latvijas teritorijā publiskajā ārtelpā aizliegts rīkot publiskus izklaides un svētku pasākumus, sapulces, gājienus un piketus. Pašvaldība publisku pasākumu atļaujas pasākumiem šajā dienā neizsniegs.”
Tas, ka Ģenerālprokuratūra jau februārī izteica brīdinājumu Latvijas krievu savienībai saistībā ar tās veiktajām darbībām, kas var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību, izrādās, nav nekas. LKS tiražētajos materiālos tika konstatēti Kremļa propagandas vēstījumi, starptautisko tiesību pārkāpumu attaisnošana, dezinformācija un citi pārkāpumi. Savukārt jau pagājušā gada martā Valsts drošības dienests partijai izteica brīdinājumu, taču situācija nemainījās. Nāca klāt centieni noskaņot Latvijas iedzīvotājus pret palīdzēšanu Ukrainai.
Saeimā kopš pērnā rudens kādā garā atvilktnē ir iestrēgusi vairāk nekā 10 000 cilvēku parakstīta iniciatīva par LKS slēgšanu. Deputāti solījās, ka neļaus noklust šai iniciatīvai, kas nodota Saeimas Nacionālās drošības komisijai. Pagaidām gan Saeimā valda klusums. Turpinām miermīlīgi lūkoties uz Kremļa politikas atbalstītāju aktivitātēm.
Tādas aktivitātes joprojām notiek arī Daugavpils valstspilsētā, kuras mērs Andrejs Elksniņš krieviski raksta: “Ar Valsts policiju apspriedām 9. maiju. Pilsētas iedzīvotāji un viesi varēs bez kādiem īpašiem nosacījumiem nolikt ziedus pie pieminekļiem un atrasties piemiņas vietu teritorijās. (..) Principiāli svarīgi, lai mums katram svarīgie datumi netiktu aptumšoti ar kaut kādiem skandāliem, “razborkām” un “apmaiņu ar laipnībām”.”
Tiešām, darbaļaužu solidaritātes diena un “uzvaras” svētki ir piemēroti, lai paustu savu nicinošo attieksmi pret Latvijas valsti, turklāt - ja ar Valsts policiju viss ir sarunāts. Un kad tad vēl meklēt labāku laiku? Tā pati Ždanoka, domādama par nākamā gada Eiroparlamenta vēlēšanām, maksimāli izmanto šo laiku, lai atgādinātu vēlētājiem par sevi. Un viņi pateicībā arī ievēlēs interfrontes dzeguzi - ja vien Saeima nepaspēs likvidēt Latvijas krievu savienību kā pretvalstisku politpulciņu.
Pagaidām visas institūcijas - sākot ar Saeimu, turpinot ar Rīgas domi un beidzot ar Valsts policiju - dāsni apbalvo LKS ar iespējām uzstāties un paust savus katastrofāli pretlatviskos un pretvalstiskos uzskatus. Tā ka Innas Djeri izmisums par “rusofobijas apogeju” ir, maigi sakot, pārspīlēts. Situācija ir tieši otrāda: Latvijas un visa latviskā nīdējiem vārti ir vaļā. Paši esam tos atvēruši.
