“Saskaņā ar LR likuma “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” 1. panta 2. daļā noteikto, Jūlijs Kalnozols, dzimis 1903. gadā, nav reabilitējams.” Tā, bez jebkādiem paskaidrojumiem, LR Daudznozaru specializētā prokuratūra atteica reabilitāciju, ko vēlējās panākt Jūlija Kalnozola mazmazdēls Andris Kalnozols, kurš savu lūgumu prokuratūrā iesniedza šā gada 28. martā.
Jūlijs Kalnozols bija mežabrāļu grupas vadītājs Talsu novada Lībagu pagastā. Pirmo reabilitācijas atteikumu Jūlija Kalnozola toreiz vēl dzīvā sieva Irēna Kalnozola saņēma 1991. gada 7. jūlijā. Atteikumu bija parakstījis LR ģenerālprokurora pienākumu pildītājs Jānis Skrastiņš, pamatojoties uz Krievijas federācijas kriminālkodeksa (1926. gada redakcijā) 58. pantu (par padomju dzimtenes nodevību, par terora aktu izdarīšanu pret padomju varu utt.). Skrastiņa atteikuma teksts saturēja “pierādījumus” Jūlija Kalnozola “teroristiskajai darbībai”, kurš turklāt “organizēja un vadīja bruņotu bandu, kuras sastāvā izdarīja teroristiskus aktus pret partijas un padomju darbiniekiem”.
Jā, nepārlasījāties. 1991. gada jūlijā, kad vairāk nekā pirms gada bija pieņemta LR Neatkarības deklarācija, ģenerālprokurora pienākumu pildītājs Skrastiņš, nebūdams drošs, ka neatgriežas “krievu laiki”, tomēr izlēma, ka reabilitāciju Kalnozolam nedos. Un nedos tāpēc, ka, raugi, viņš ir nodevis dzimteni (kuru gan?) un cīnījies pret padomju varu, to visu pamatojot ar kaut kādu apputējušu Krievijas kriminālkodeksu.
Ar grūtībām, tomēr var izskaidrot prokurora piesardzību 1991. gadā: nesen “de iure” bija atgūta valsts neatkarība, Latvijā vēl bija palikušas krievu armijas daļas, un neviens nevarēja būt drošs par rītdienu, tāpēc bija bail attaisnot cilvēku, kurš gadu desmitus bija “noziedznieks” padomju varas izpratnē.
Kas bija Jūlijs Kalnozols? 1928. gadā viņš tika iecelts par grupas komandieri Lībagu aizsargu nodaļā. Pēc tam bija mežabrāļu grupas vadītājs, kas darbojās Strazdes, Laucienes un Lībagu pagastos. 1948. gada 15. augustā čekas aģentu un kaujinieku operācijā Jūlijs tika apcietināts Lībagu pagasta “Lauceniekos”, viņa sievas Irēnas Kalnozolas mājās, kur bija ierīkots slēpnis. Aizturēšanas laikā viņš smagi ievainoja valsts drošības ministrijas majoru, operācijas vadītāju un vēl divus čekas aģentus. Jūliju nosūtīja apcietinājumā uz Dubrovlagu, kas atradās Mordovijas apgabalā. Viņš mira 1950. gada 23. oktobrī pēc smagas pneimonijas.
Jūlija mazmazdēls Andris Kalnozols pēc prokuratūras 2023. gada atteikuma reabilitēt Jūliju Kalnozolu ierakstīja savā feisbuka kontā: “Kam mums likums “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”, ja Daudznozaru specializētā prokuratūra atsaka reabilitēt manu vecvectēvu Jūliju Kalnozolu, nacionālo partizānu grupas komandieri Kurzemē? Kam šis likums ir paredzēts, ja neattaisno Latvijas patriotu, organizācijas “Aizsargi” Lībagu pagasta nodaļas priekšnieku, kuram 1949. gada 29. janvārī valsts drošības ministrijas “osoboe soveščaņije” (īpašā sapulce - krievu val., E.V.) piespriež 25 gadu apcietinājumu “īpašā nometnē” Sibīrijā? Kā var neattaisnot cilvēku, kurš ir notiesāts pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa? Ko viņš Latvijas Republikai ir nodarījis? Likvidēja ar savu grupu pāris čekistus un iznīcinātāju bataljona kaujiniekus? Veica diversijas, lai ieriebtu čekistiem? Cīnījās pret atkārtotu komunistu nākšanu pie varas un vēlējās dzīvot brīvā Latvijā?”
Jūlija mazmazdēls Andris Kalnozols uzskata, ka ne tikai 1991., bet arī 2023. gadā atteikums reabilitēt Jūliju Kalnozolu ir absurds un netaisnīgs. “Kad saņēmu atteikumu reabilitēt vecvectēvu, pirmajā mirklī nodomāju: neko vairs nedarīšu, nav spēka un iespēju,” teic
Andris, “bet, aprunājoties ar cilvēkiem, sapratu, ka man ir daudz atbalstītāju. Tāpēc turpināšu cīnīties par Jūlija Kalnozola reabilitāciju. Būs iesniegums uz nākamo līmeni - uz Rīgas tiesu apgabala prokuratūru. Es, protams, būtu priecīgs, ja man palīdzētu kāds jurists. Bet tādi pakalpojumi šodien maksā ļoti dārgi. Ja pēc pārsūdzības atkal tiks atteikta mana vecvectēva reabilitācija, manas ilūzijas par tiesisku valsti sagrūs pilnībā.”
Jūlijam Kalnozolam cīņa pret boļševikiem maksāja ļoti dārgi - sieva ar dēlu tika arestēti kopā ar viņu, izsūtīti uz Sibīriju, dzimtās mājas tika izdemolētas. “Bet manās acīs viņš tāpat ir varonis. Varonis, kuram pietika drosmes stāties pretim iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem, čekistiem un viņu pakalpiņiem,” saka Andris. Taču blakus lepnumam ir arī rūgtums: “Šodien man būtu kauns paskatīties Jūlija Kalnozolam acīs un pateikt to, ka Latvija joprojām uzskata viņu par vainīgu. Patiesībā Jūlijs ir pelnījis ne tikai reabilitāciju, bet arī Viestura ordeni.”
Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA) atgādināja, ka savulaik tika gatavots likums, kas Latvijā atceltu visus notiesājošos spriedumus, kas balstās uz KPFSR 1926. gada kriminālkodeksu. Taču Saeimā atradās “biedri”, kam nepatika tāda lietu virzība, un šis likums tika burtiski nomuļļāts. Taču tagad, kā apgalvo Kiršteins, viņš kopā ar domubiedriem atkal virzīs šādu likumu.
Bet, konkrēti runājot par Jūliju Kalnozolu, likumā “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” ir teikts, ka attiecīgās personas ir reabilitējamas par darbībām, kas paredzētas KPFSR kriminālkodeksa 58.1-58.14 pantā, izņemot personas, kuras starptautiski tiesiskajā izpratnē vainīgas noziegumos pret mieru, genocīda noziegumos, noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un kriminālnoziegumos pret nekombatantiem (neapbruņotas civilpersonas - E.V.), kā arī personas, kuras vainīgas krimināllietu viltošanā. Neviens no šiem apsūdzības vārdiem neattiecas uz Jūliju Kalnozolu.
Bet tas nozīmē, ka Daudznozaru specializētās prokuratūras “zinātnieki un pētnieki” vai nu nav vēlējušies, vai nu nav bijuši pietiekami kompetenti, lai iedziļinātos Kalnozola lietā. Protams, vienkāršāk ir balstīties uz KPFSR 1926. gada kriminālkodeksa tiesiskajām normām un 1948. gadā iegūtajiem “pierādījumiem”, kurus ieguva ar metodēm - paši zināt, kādām...
Pats Kalnozols nošāva Strazdes pagasta partorgu Biedriņu, ko nevar uzskatīt par neapbruņotu nekombatantu. Visi partorgi un izpildkomiteju priekšsēdētāji tajā laikā bija bruņoti. Lībagu pagasta sagādes aģents Kalniņš, ko nenošāva Kalnozols, bet kāds cits no viņa grupas, arī nebija nekombatants: kā iznīcinātāju bataljona kaujinieks viņš bija bruņots. Un atgādināsim, ka mežabrāļi - nacionālie partizāni - cīnījās pret padomju varu nevis draiski vicinādami puķu pušķīšus, bet gan ar ieročiem rokās.
Taču prokuratūrai, lai atteiktu Jūlija Kalnozola reabilitāciju, pietika ar paviršu atrakstīšanos, balstoties uz 1991. gada reabilitācijas atteikumu. 2023. gadā arī nenotika nekāda iedziļināšanās lietas būtībā, tikai formāla atrakstīšanās... Nu, īsti padomiska domāšana. Bet mēs visi tā cīnāmies pret padomju paliekām, tā cīnāmies, vai ne?
