“Daugavpils dzīvnieku patversme tuvu izmisuma robežai – tā ir pārpildīta. Īpaši pēdējā laikā Latviju pamet Baltkrievijas pilsoņi, atstājot savus dzīvniekus, kā arī arvien vairāk savus mājdzīvniekus nākas pamest gados vecākiem cilvēkiem. Lai gan dzīvnieku patversme ir paredzēta vien 20 suņiem un 30 kaķiem, pašlaik tajā ir izmitināti aptuveni 60 suņi un 140 kaķi. Pašvaldībā saka – palīdzēt nevar,” – šāds teksts izskanēja LTV raidījumā, un tas bija patiesi dramatiski.
Izdzīvošanas problēmas ir teju vai ikvienai dzīvnieku patversmei, un bieži vien šo problēmu sakne tiek meklēta vietējā pašvaldībā, proti, tās nepietiekamā vēlmē finansēt dzīvnieku patversmi. Izrādās, dzīvnieciņiem gribas ēst, viņus vajag ārstēt, viņiem vajag voljērus, siltumu un higiēnas preces. Atliek lūgt ziedojumus no iedzīvotājiem, un cilvēku līdzjūtība un labestība nereti ir vienīgais naudas avots.
Daugavpils situāciju grūti izprast: LTV raidījumā tika apgalvots, ka pašvaldība atsakoties palīdzēt, savukārt pilsētas pašvaldības centrālās pārvaldes Administratīvā departamenta komunikācijas nodaļas vadītāja Nataļja Bikovska atsūtīja vēstuli, kas apgāž raidījumā izskanējušo: “LTV raidījumā izskanējusī frāze “Pašvaldība saka, ka palīdzēt nevar” neatbilst patiesībai. Saistībā ar šo žurnāliste aicināta sniegt skaidrojumu.
Jūsu satraukumam, kas izskan frāzē “Gaidīsiet, kad dzīvnieki nomirst?”, nav pamata, par ko liecina sekojoši fakti:
Daugavpils pilsētas pašvaldība katru gadu savā budžetā paredz līdzekļus Dzīvnieku patversmes uzturēšanai, veic visas nepieciešamās darbības un sniedz palīdzību klaiņojošiem dzīvniekiem. Nemitīgi tiek veiktas darbības, lai uzlabotu dzīvnieku uzturēšanas apstākļus (tā, piemēram, pērn patversmē ierīkota telpa, kur kaķi, kas izgājuši karantīnu, komfortablos apstākļos atkopjas pēc medicīniskām manipulācijām un gaida savus jaunos saimniekus).
Pilsētā tiek organizētas akcijas, lai palīdzētu pamestiem (klaiņojošiem) dzīvniekiem. Aktīvi darbojas arī “Facebook” grupa https://www.facebook.com/daugavpilspatversme, kur pilsētas iedzīvotāji tiek informēti par iespēju papildus palīdzēt dzīvniekiem un paņemt kādu patversmē esošo dzīvnieku uz mājām.
Arī pašvaldības Komunikācijas nodaļa periodiski informē par pašu cilvēku atbildību par viņu dzīvniekiem, kā arī par iespēju atbalstīt patversmi, uzsverot, ka pašvaldība finansē dzīvnieku patversmi tādā apmērā, lai uzturētu dzīvniekus atbilstošā veidā un neiemidzinātu tos. Viens no pēdējiem sižetiem šeit.
Jā, šobrīd, ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī un citas sociālās problēmas, kas jārisina pašvaldībai, nav materiālas iespējas, reaģējot uz dzīvnieku pieplūdumu, kas, iespējams, ir īslaicīga parādība, uzbūvēt jaunu patversmi vai nodrošināt absolūti visu, tajā skaitā saimniekiem par nevajadzīgiem kļuvušo, dzīvnieku uzņemšanu. Taču arī apgalvojums, ka pašvaldība nesniedz palīdzību nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem, ir ārkārtīgi pārspīlēts un aplams. Finanšu līdzekļi, kas tika piešķirti no Daugavpils pilsētas budžeta Daugavpils valstspilsētas administratīvajā teritorijā klaiņojošo dzīvnieku izķeršanai, uzturēšanai dzīvnieku patversmē un dzīvnieku līķu savākšanai, uzglabāšanai un utilizēšanai: 2020. gadā 109 933,27 eiro, 2021. gadā 110 627,87 eiro, 2022. gadā 117 105,52 eiro, 2023. gadā 137 351,96 eiro. Būsim ļoti pateicīgi, ja “Neatkarīgajā” Jūs publicēsit arī aicinājumu būt atbildīgiem un rast iespēju palīdzēt dzīvniekiem, paņemot kādu no viņiem no patversmes!”
Jācer, ka minētie fakti patiešām atbilst īstenībai, bet patversmes un pašvaldības konflikta sakne ir tikai savstarpēja neizpratne un neieklausīšanās.
Taču pārdomas rada kas cits. Mums pašiem ir gana daudz savējo alternatīvi apdāvināto, kuriem dzīvnieks ir tikai spēļmantiņa, ko var izmest, kad tā ir apnikusi. Izmest, nomocīt, nogalināt - varianti ir dažādi. Pret šādiem neliešiem likumsargu attieksme nereti ir vienaldzīga, sak, kas tad tur - tas taču tikai dzīvnieks.
“Tikai dzīvnieks” ir bijis mājas mīlulis arī tiem Baltkrievijas pilsoņiem, kuri dažādu iemeslu dēļ devušies atpakaļ uz Baltkrieviju, pametot Latvijā savu kaķi vai suni. Protams, lieki būs moralizēt par to, ka dzīvnieks ir ģimenes loceklis, ka tas ir nekrietni - viņu pamest utt. Un galīgi nevietā droši vien būs atgādināt, ka ukraiņi, kuri devās bēgļu gaitās, sākoties Krievijas asiņainajam iebrukumam, ņēma līdzi savus mājdzīvniekus - lai arī cik grūti tas bija... Savukārt te - baltkrievi vienkārši sakravā mantiņas un dodas prom, bet savu dzīvnieku “aizmirst”.
Tāpēc gribējās uzzināt: cik daudz tādu ir bijis Daugavpilī? Nosūtīju papildu jautājumus Nataļjai Bikovskai: “Vai Jums ir zināms, cik daudz Baltkrievijas un Krievijas pilsoņu pēdējo divu mēnešu laikā pametuši Daugavpili? Varbūt ir arī pieejami skaitļi: cik daudzi no viņiem likteņa varā pameta Daugavpilī savus dzīvniekus?”
Tomēr darbdienas gaitā atbildi tā arī nesagaidīju. Turpināšu gaidīt. Un turpināšu dzīvot cerībā, ka arī Daugavpilī atradīsies cilvēki, kuri aizies uz dzīvnieku patversmi, adoptēs dzīvnieciņu un nekad viņu nepametīs kā apnikušu mantiņu.
