Vai Latvijā tiks ielaisti Āfrikas migrantu tūkstoši?

© Scanpix

Populistiski noskaņotais Eiropas Parlamenta vairākums pirms pāris dienām nobalsoja par atbalstu Migrācijas paktam. Tas gan vēl nav pieņemts galīgi un neatgriezeniski, jo balsošanai jānotiek arī pāris atbildīgajās eiroinstitūcijās, kuras joprojām nevar vienoties par kopīgu nostāju migrantu jautājumā. Taču, ja tas notiks, Eiropas Komisija varēs piešķirt “obligātās migrantu pārvietošanas kvotas” jebkurai valstij. Arī Latvijai. Dārgie Āfrikas draugi – baru bariem – tad būs ierasta ikdiena. Bet varbūt tomēr ne?

“Eiropas Parlaments nebalso tā, kā balso, piemēram, mūsu Saeima,” situāciju “Neatkarīgajai” skaidro EP deputāts Roberts Zīle (NA). “Jebkurš likumdošanas teksts “aiziet” uz Eiropas Parlamentu un uz valstu valdībām. Kamēr likumdošanas teksts sarunās starp EP un Eiropas Komisiju netiek saskaņots tiktāl, ka kļūst par vienotu tekstu, tikmēr nekas nestājas spēkā. Gadiem ilgi - kopš 2015. gada - nekas nav mainījies. Kopīgas pozīcijas joprojām nav, un sarunas nevar sākties. Cilvēkiem par to nevajag satraukties.”

Bet cilvēki satraucas gan. Jo paralēli dažādiem “vēl nepieņemtiem” migrantu paktiem mūsu pašu valdonīši ir gatavi uzņemt “bēgļus”, pat negaidot “kvotu piešķiršanu”. Piemēram, labklājības ministre Evika Siliņa (JV) medijiem pauž šādu viedokli: “Darbaspēkam no trešajām valstīm jādod iespēja saņemt darba atļauju visā LV, ne tikai pie konkrēta darba devēja. To varam uzlabot, lai cilvēki vispār gribētu braukt uz LV. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas veido darba tirgu un uzlabo demogrāfiju.”

Pirmkārt. Kāpēc mums būtu jācenšas, lai “cilvēki vispār gribētu braukt uz LV”? Vai tad runa ir par ekskursijām? Nē, runa ir par darba atļaujām un iespējām šeit strādāt. Vēl vairāk - izrādās, ir jāļauj strādāt visā Latvijas teritorijā. Varbūt arī LR pilsonība jāpiešķir automātiski un jāparāda durvis, aiz kurām zelta stieņi guļ? Ja Latvijai vajag augsti kvalificētus speciālistus, tos var atrast arī bez migrantu kvotām. Bet kaut kādus trešās valsts sliņķus mums nevajag joprojām.

Otrkārt. “Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas (..) uzlabo demogrāfiju.” Siliņas kundze, par kādu demogrāfiju jūs domājat? Par latviešu tautas ataudzi turpmāk, jūsuprāt, rūpēsies Kenijas, Pakistānas un Mumbujumbu republikas migranti? Jāatceras, ka līdzīga retorika bija Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, kuras lielākais “panākums” bija migrantu miljonu ielaišana Vācijā. Rezultāti bija baisi: strauji auga noziedzības līmenis, tostarp dzimumnoziegumu skaits. Mums to vajag? Mums to nevajag. Bet: “Domāju - mums ir jābūt nedaudz atvērtākiem, ne tik bailīgiem,” teic Siliņa, vērtējot saprātīgu cilvēku bažas par migrantu iespējamo pieplūdumu. Ko šī “atvērtība” ir nodarījusi Vācijai, Zviedrijai un citām migrantu pārpildītajām valstīm, varam uzzināt no medijiem.

Akcents uz darbaspēka trūkumu ir ne tikai ministres Siliņas izdomājums, to uzsver arī citi “Jaunās Vienotības” pīlāri. Premjers Kariņš (JV) uzskata, ka Latvijā trūkst darbaspēka, tas ir jāpiesaista, tāpēc valstij jābūt atvērtākai imigrācijas jautājumos. “Ja mēs nepārskatām migrācijas politiku, pret ko iebilst viens no koalīcijas partneriem, tad agri vai vēlu var nākties ķerties pie pensijas vecuma pārskatīšanas,” vēsi piedraud Kariņš.

Pēc šiem uzstājīgajiem tekstiem rodas iespaids, ka jēdziens “migranti” neattiecas tikai un vienīgi uz “bēgļiem” no Āfrikas: tikpat labi tas var attiekties arī uz “bēgļiem” no Krievijas un Baltkrievijas. Tad varēsim uzskatīt, ka Latvijas vairs nav. Bet, tā kā Latvija pagaidām vēl eksistē, cik iespējams jāpretojas migrācijas murgiem, ko uzspiež ES vadoņi un populistiskais Eiroparlaments. Uz šīm bažām “Neatkarīgajai” atbild ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV): “Pirmkārt, Eiropas Parlamenta balsojums nav saistošs. Otrkārt, valdības deklarācijā ir skaidri ierakstīts: “Uzstāsim uz nepieciešamību konsekventi aizsargāt Eiropas Savienības ārējās robežas. Iestāsimies pret obligātu migrantu pārdales sistēmas ieviešanu.” Treškārt, ES padomēs (Eiropadome, Iekšlietu un Tieslietu padome) nav vienprātības par Migrācijas paktu, tādēļ nedomāju, ka šis jautājums patlaban nonāks līdz balsojumam. Ja tā būs, tad Latvija ievēros MK deklarācijā noteikto un būs pret, un šo pozīciju mūsu amatpersonas ir paudušas gadiem dažādos līmeņos. Pamatā šie jautājumi tiek diskutēti ES iekšlietu ministru sanāksmēs, ne Ārlietu padomē, tādēļ detaļas sīkāk var komentēt kolēģis Māris Kučinskis. Ceturtkārt, neatbalstot obligāto kvotu sistēmu, mēs esam aicinājuši pārskatīt ES likumdošanu patvēruma jomā, ņemot vērā notiekošo uz ES un Baltkrievijas robežas, jo nevar pieļaut migrācijas kā hibrīdieroča izmantošanu. Te gan arī domas ES dalībvalstu vidū dalās.”

Vai arī citas valstis būs pret obligātajām kvotām un kopumā pret Migrācijas paktu, kas tā pieņemšanas gadījumā Eiropu pārvērtīs par Āfrikas pievārti - tas nav zināms. Latvija ļoti skaidri atceras, kas notika, kad šeit “krievu laikos” tika ievesti padomju migrantu tūkstoši. Vēl vienu iznīcināšanas mēģinājumu Latvija nepārdzīvos. Varam vienīgi cerēt uz to, ka Āfrikas klaidoņiem nebūs vēlmes atrasties Latvijā: kā sarkastiski izteicās Roberts Zīle - vai tad viņi gribēs sevi sodīt?

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.