Ideāls laulātais draugs nesmēķē, nelieto alkoholiskos dzērienus, neatsakās palīdzēt mājas darbos, nemelo un... neeksistē. Vai eksistē ideālais Valsts prezidents?
Šis jautājums svarīgs tieši tagad, kad esošais prezidents Egils Levits tomēr atteicās kandidēt uz augsto amatu. Bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka Levits ir vienīgais, kurš cienīgs būt par valsts galvu. Taču viņš pamatoja savu atteikumu ar to, ka „prezidenta ievēlēšanā izšķirošās balsis būtu partijām, kuras nepārstāv Latvijas latvisko un rietumniecisko kursu”. Vai ideālais prezidents savu nedrošību par reālā balsu skaita nepietiekamību aizvietotu ar argumentiem par izšķirošajām balsīm, kas „pieder” partijām, kuras viņš uzskata par „nepareizām”? Diez vai ideālais prezidents tā rīkotos.
Tie, kuri ironiski apgalvo, ka Latvijas prezidentam nav nekādu tiesību, izņemot tiesības nosaukt nākamo ministru prezidenta amata kandidātu, rūgti maldās. Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas diplomātisko priekšstāvjus. Valsts prezidents ir valsts bruņoto spēku virsvadonis, viņš pat var pasludināt karu. Viņam ir tiesības apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Valsts prezidentam ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu. Valsts prezidentam par savu darbību nav politiskas atbildības.
Karu, par laimi, neviens no atjaunotās Latvijas valsts prezidentiem nav pasludinājis. Noziedznieki ir attaisnoti, par dažiem sabiedrība gan ir bijusi izbrīnīta. Viens no prezidentiem ir rosinājis Saeimas atlaišanu, izraisot bezjēdzīgas politiskas jukas un sagraujot savu pārpalikušo reitingu. Bet jaukākais tiešām ir tas, ka prezidentam nav politiskas atbildības par saviem politiskajiem lēmumiem. Tātad faktiski viņš var darīt viskautko, neviena aita pakaļ neblēs. Ja arī blēs, to ātri apklusinās.
Tātad - kādam vajadzētu būt ideālajam Valsts prezidentam, ņemot vērā visas viņam dotās iespējas?
Kaut arī Valsts prezidentam nav politiskās atbildības - kas gan, manuprāt, ir aplami, jo visi lēmumi patiesībā ir politiski un ar politiskām sekām, - pēdējie četri gadi bija ideāls laiks, lai Valsts prezidents sevi parādītu kā nobriedušas nācijas politisko līderi. Bet laikam jau nebija ne nobriedušās nācijas, ne politiskā līdera...
Kovidlaiks, kad valsts iedzīvotāji burtiski tika pamesti zem politiskās varas riteņiem, tika pazemoti ar piespiedu vakcināciju un ar debiliem, pat noziedzīgiem aizliegumiem, bija piemērots, lai prezidents pieceltos no krēsla un stingri pateiktu varai: tā nedrīkst, rimstieties! Bet no Rīgas pils nāca tikai klusums...
Klusums bija arī tad, kad sākās nacistiskās Krievijas iebrukums Ukrainā. Latvijas cilvēkos iemājoja apjukums, bailes, cerības un bezcerība - sprādzienbīstams kokteilis ar nosaukumu „Kas notiks ar mums?” Prezidentam bija milzu iespējas uzrunāt tautu, uzmundrināt, iedvesmot un iedrošināt to. Un darīt to regulāri, ne tikai vienu reizi vien. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš ir bruņoto spēku virsvadonis.
Aprunājos ar cilvēkiem par to, ko viņi atceras no esošā prezidenta darbiem. Kāds pieminēja, ka atceras: prezidents rosinājis pieņemt Vēsturisko zemju likumu un ka Talsu novadā atklājis ceļa zīmi lībiešu valodā. Kāds cits teica, ka spožākais notikums, viņaprāt, bija īpašo prezidenta medaļu piešķiršana bijušajiem Saeimas deputātiem Kaimiņam un Bordānam: šis notikums esot atklājis prezidenta labo humora izjūtu. Vairāki cilvēki atcerējās prezidenta teicienu par to, ka tie, kuri nomirs no kovida, Ziemsvētkus nesagaidīs. Vai šis teiciens arī atspoguļoja labo humora izjūtu - nepajautāju.
Daudzi atcerējās, cik ātri prezidents izsludināja likumu par 40 miljonu eiro piešķiršanu kaut kādai ebreju organizācijai, tikpat zibenīgs bija atbalsts politisko partiju finansēšanas likumam. Ja kāds domā, ka tam visam nav nekāda sakara ar dažu partiju merkantilajām interesēm...
Ar labu atmiņu apveltīti pilsoņi tomēr pieminēja arī patiesi pozitīvus darbus: Valsts prezidents Levits aicināja Eiropas Savienību piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai, NATO samitā Madridē iestājās par lielāku NATO klātbūtni Latvijā, savukārt 2023. gadā viņš rosināja izveidot kara tribunālu par Krievijas pastrādātajiem noziegumiem pret ukraiņu tautu. Tās gan ir pēdējā gada aktivitātes - acīmredzot saprotot to, ka iepriekšējie trīs prezidentālie gadi pagājuši salīdzinoši rāmā veģetācijā. Pat pārāk rāmā.
Patlaban vēl ne visi politiskie spēki, kas pārstāvēti Saeimā, ir nosaukuši savu prezidenta amata kandidātu. Apzinoties to, ka Valsts prezidentu nevis ievēl, bet gan politiskā izdevīguma gaisotnē „sarunā”, nav ilūziju par to, ka tiks ievēlēts prezidents, kas apvienos sabiedrību. Visticamāk, kārtējo reizi mūs aplaimos politiska figūra, kam tautas viedoklis būs pie elkoņa. Un šis „elkoņa sindroms” ir attiecināms ne tikai uz prezidenta amata kandidātiem, bet arī uz premjeriem, ministriem utt.
Bet mums, tautai, gribētos, lai Valsts prezidents iedvesmo un apvieno, dod ticību rītdienas gaismai, nevis ļaušanos tumsai. Lai prezidents ir tautas, nevis politisko partiju iegribu pusē, vēl vairāk - prezidents nedrīkst būt atkarīgs no politiskajām partijām ne mazākajā mērā. Lai prezidents neizdala valsts augstākos apbalvojumus necienīgiem garāmgājējiem. Lai prezidents kritiski izvērtē Saeimas radītos likumprojektus un rada savus ierosinājumus. Tādai stājai, protams, ir vajadzīgs mugurkauls. Tāds mugurkauls, kas balstās patriotismā, stingrā gribā, dzimtenes mīlestībā, vēstures izpratnē un pašcieņā.
Vai šāds ideālais prezidents eksistē? To redzēsim 31. maijā.
