“Vienīgais, ar ko izcēlās topošā izglītības ministre Anda Čakša: viņa pērn Saeimā iestājās pret jēdzienu “tikumība”,” ar ironiju atceras bijusī Saeimas deputāte Inguna Rībena. Tolaik Čakša uzsvēra: tikumības normas panākušas, ka izglītības procesā ir cenzūra, kas traucē attīstīt loģisko un kritisko domāšanu, kā arī lēmumu pieņemšanu. Bet ne jau tikai atmiņu ģenerēšanu veicināja nule notikušais pedagogu protesta gājiens un sapulce Doma laukumā.
Atgādinājumam: 2015. gadā Saeima atbalstīja tā dēvētos tikumības grozījumus Izglītības likumā. Tie paredz, ka izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene. Savukārt pērn Saeimas deputāte Anda Čakša (JV) iesniedza priekšlikumu veikt izmaiņas Izglītības likumā, svītrojot jēdzienu “tikumība”.
Tikumības jēdziens, skolotāju streika kontekstā aplūkots, protams, nav tieši attiecināms uz pedagogu miermīlīgajiem nemieriem. Taču par pašu ministri kaut ko “izstāsta” gan. Jo zināms, ka tikumība ir vispārcilvēciska vērtība, kas ir latviskās identitātes pamatā. Satversmē iekļautais tikumības jēdziens kļūst par konstitucionālu vērtību, tas sevī ietver mudinājumu darboties sabiedrības kopīgo interešu labā, pamatojoties uz ideju, ka jānošķir labais no ļaunā.
Viss vienkārši. Tikumība ir daudz plašāks jēdziens nekā visādu ģenderspeciālistu ielaišana (vai neielaišana) skolās vai kaut kāda iedomāta cenzūra. Taču ne par to šobrīd dziesma. Bet par to, ka “pie šprices” nereti tiek “speciālisti”, kurus pie skolām nedrīkst laist pat akmens metiena attālumā: logus izdauzīs, kādam vēl, nedod dies, pa galvu trāpīs.
Taču, veidojot esošo valdību, par izglītības un zinātnes ministri izvirzīja Andu Čakšu, kura nekad nav strādājusi nedz izglītības iestādēs, nedz attiecīgajā Saeimas komisijā. Zinot to, ka Latvijas izglītības sistēma ir salaista neatšķetināmā grīstē, vai Andas Čakšas iemetiens izglītības ministres amatā bija domāts kā īpatns katalizators sistēmas galīgai sagrāvei? Tas tiešām ir visai ticami, ņemot vērā, kādu haosu viņa ieviesa veselības aprūpes sistēmā, salīdzinoši neilgu laiku būdama šīs jomas ministre. Par piemēru var minēt viņas pārcilvēciskos pūliņus, te ieviešot obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, te atceļot tās ieviešanu...
Nepelnīti aizmirsti ir “kompetenču izglītības” izgudrotāji un ieviesēji: bijušais Sorosa fonda valdes loceklis un valdes priekšsēdētājs, Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājs Guntars Catlaks un VISC projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola 2030) mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa. Tā kā neviens joprojām nesaprot, kas ir “kompetenču izglītība”, varam vien balstīties praktiskos pieņēmumos, ka, piemēram, pasniedzot skolēniem tēmu “ūdens”, resursu taupīšanas nolūkos var apvienot fizkultūru, bioloģiju un literatūru: peldam baseinā, dzeram ūdeni un lasām Blaumaņa noveli “Nāves ēnā”. Vienlaikus.
Ir bijuši vairāki mēģinājumi skaidrot “kompetenču izglītības” murgus. Piemēram, skolotājs Andris Upenieks raksta: “Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas. Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram, cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs... Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības.”
Lieki pat atgādināt, ka nav mācību līdzekļu, nav grāmatu, ar kuru palīdzību mācīt “kompetenču” gudrības. Vēsturi vispār vairs nemāca, kaut gan tā ir pamatu pamats jauna cilvēka tapšanā par savas valsts patriotu. Neuzdrošinos pat vaicāt, vai latviešu literatūra un gramatika tiek pasniegta - varbūt šie priekšmeti jau atkrituši kā nevajadzīgi? Tās ir reformas, kas “nepieciešamas” izglītības sistēmai? Vai ir grūti saprast, ka izglītība ir normāli evolucionējošs process - nevis idiotiskas, ne ar ko nepamatotas revolūcijas?
Izglītības līmenis, ko vainago “kompetenču izglītība”, ir krities ne jau pēdējo četru vai sešu gadu laikā, tas ir konsekventi vēlies purvā pēdējās desmitgades, plūstoši pārņemot arī augstskolas. Varbūt kļūdos, bet mūsu augstākās mācību iestādes joprojām nav spējīgas iekļūt pasaules augstskolu topos. Pat līdz Tartu universitātei mums daži gaismas gadi skrienami. Ne tikai atšķirīgais finansējums vainojams: baidos, ka zināšanu līmenis tomēr ir pamatā...
Šogad skolu beigs “kompetenču izglītības” pirmie “augļi”. Tie, kuri kognitīvi un drošumspējīgi būs iemācījušies, ka minerālūdens ir tikpat sāļš kā novelē “Nāves ēnā” sūkātais ledus. Bet varbūt vajadzētu apstādināt šo šarlatānismu, kas jaunus cilvēkus padara par pamuļķiem?
Skolotāja dzīve ir visai neapskaužama, tāpēc jau maz kārotāju pievienoties pedagogu pulkam. Lūk, kāda skolotāja man atsūtīja vēstuli: “Biju nolēmusi rakstīt mūsu tiesībsargam Jansonam. Vīrs mani atturēja ar domu: ko tas dos? Esmu skolotāja, strādāju trīs skolās, jo diemžēl ar reālo naudu, kas ienāk kontā, kaut kā neizdodas apmaksāt rēķinus. 2022. gada vasarā par gāzi maksāju izlīdzināto maksājumu 59 eiro, janvārī saņēmu rēķinu - 548 eiro. Gāzes patēriņš nav mainījies, alga gan nav pacēlusies par šādu summu. Arī elektrības rēķins ir nenormāls, aukstā ūdens rēķins kāpj, bet ko lai es daru?! Esmu bezizejā.”
Šādu stāstu ir tūkstošiem. Tiem pievienojas arī stāsti par tiem simtiem pedagogu, kurus padzina no skolām, jo, raugi, viņi nebija vakcinējušies pret kovidu. Daudziem neļāva strādāt pat attālināti! Skolotājiem tika atņemta iespēja nodrošināt savu ģimeni. Vēl tikpat daudzi, “pateicoties” kovidhistērijai, aizgāja pensijā, kaut gan varēja vēl strādāt. Par šīm represijām pret skolotājiem neviens no valdīkļiem tā arī nav atvainojies. Tāpēc tagad nav jābrīnās, ka trūkst skolotāju. Jo tas ir valdošo nicinājums, tā ir attieksme, kas atbaida.
Zemās algas, pārslodze, skolotāju trūkums - tā ir viena problēmas puse. Otra: izglītības satura “reforma”, ko uzspiež nelūgtie reformatori, kropļojot jaunu cilvēku apziņu un nākotni. Ko nozīmē sagrauta izglītības sistēma? Tā nozīmē sagrautu nākotni. Visas valsts un tautas nākotni. Lūk, arī par to - un vispirmām kārtām par to! - vajadzētu runāt skolotāju protestos.
Tur būtu pieminama arī Čakšas noliegtā tikumība, kas sevī ietver mudinājumu darboties sabiedrības kopīgajās interesēs, nošķirot labo no ļaunā. Varbūt pašai Andai Čakšai vajadzētu ieklausīties sevī un pieņemt lēmumu demisionēt, ja tāda “uzspiestā” tikumība viņai traucē attīstīt loģisko un kritisko domāšanu, kā arī lēmumu pieņemšanu?
Bet, iespējams, taisnība ir Krišjānim Valdemāram, kurš savulaik teica, ka latviešu tauta izdzīvos vēl kādus 150 gadus. Cik mums atlicis?
