Taisot reportāžu no kapiem, pašiem korespondentiem ir iespējas kļūt par aktīviem kaut kādu “uzvaras svētku” vai Pamesto vāveru piemiņas dienu atzīmētājiem. Sabiedriskajam medijam – Latvijas Radio – tā gadījās 9. maijā.
LR korespondentei Ievai Puķei sanāca dziļi iejūtīga saruna ar sarkanarmiešu kapu appuķošanas speciālistiem, kuri apstaigāja memoriālus “uzvaras svētkos”. Mīļums staroja jau no pirmajiem vārdiem, ko varēja arī izlasīt reportāžas atreferējumā: “Vieniem tā ir skumja diena, kas atgādina par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, citiem - priecīgi svētki, veltīti Sarkanās (ar lielo burtu! - E.V.) armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā.”
Precīzāk gan būtu bijis teikt: “Vieniem tā ir skumja diena, kas atgādina par okupāciju, slepkavībām un izvarošanām, citiem - priecīgi svētki, kas rosina jaukas atmiņas par okupāciju, slepkavībām un izvarošanām, marodierismu un laupīšanu.” Bet nu ko ar sīkumiem ņemsimies.
Iejūtīgajā radiostāstījumā figurēja arī Regīna Ločmele (“Saskaņa”), kura “šogad iedibina jaunu tradīciju - atzīmēt tā dēvēto “Uzvaras dienu” (ar lielo burtu! - E.V.) brāļu kapos, kādus var atrast daudzviet Latvijā”. Cik mīļi. Varbūt biedrene Ločmele arī rosināja veidot šādu tolerances reportāžu? Paņēma aiz rokas korespondenti un aizveda uz kapiem?
Tikpat nelokāms bija arī Daugavpils guberņas priekšnieks Andrejs Elksniņš, kurš savā FB kontā rakstīja: “Šodien atnākt un manas ģimenes vārdā nolikt ziedus - tas ir veltījums manas dzimtas vēsturei. Bez mana vectēva un viņa nopelniem Lielā Tēvijas kara laikā es nebūtu Elksniņš, bez viņa izveidotās pasaules nebūtu nedz mana tēva, nedz manis, nedz manu bērnu.” Un tā tālāk. Žēl, ka neviens viņam neatgādināja, ka, tieši “pateicoties” viņa vectēvam un citiem sarkanarmijas “varoņiem”, Latvija bija okupēta 45 gadus. Bet tas jau tāds nieks vien ir.
Pārdaugavā nogrāva “uzvaras” stabu, diemžēl Daugavpils centrā tika atstāts okupācijas armijas piemineklis - šobrīd lielākais Baltijas valstīs, un tagad sarkanarmijas apraudātājiem ir iespēja tur kraut sarkanas neļķes. Jo ar Valsts policiju - kā teica Elksniņš - “viss ir sarunāts”. Droši vien ar kādu viss bija “sarunāts” arī Bolderājas gadījumā, kur uz pilsētas rajona nosaukuma šogad bija uzmālēts apsveikums “uzvaras dienā”. Nu ir uzsākts kriminālprocess, palūkosim, ar ko tas beigsies.
Savukārt Polijā - jau pagājušā gada 9. maijā - bija vērojama gluži cita situācija un attieksme: Krievijas vēstniekam Polijā neizdevās nolikt ziedus pie padomju memoriāla, kas atradās Varšavā. Sapulcējušies cilvēki skandēja “fašisti!” un aplēja vēstnieku ar sarkanu krāsu.
Kulminācija radio reportāžai bija saruna ar kādu krieviski runājošu tantīti, kura bija sašutusi par “uzvaras” staba nojaukšanu.
“Sieviete: Piemineklis - kam tas traucēja? Tur taču neālējās. Dziedāja dziesmas, jā, un tās tomēr bija beigas karam. Viss.
Latvijas Radio: To izmantoja politiķi.
Sieviete: Nu jā, bet kas mums ir prezidenti un ministri? Viens - amerikānis, otrs, man liekas, bija no Izraēlas, ebrejs. Es dažkārt apskatos biogrāfijas - viņi visi ir bijuši fašisti!
Latvijas Radio: Nē, es te vairāk runāju par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, ka viņš izmantoja situāciju, cilvēkus, kuri atnāca pie pieminekļa, noskaņoja uz karu. Nē? Jūs tā nedomājat?
Sieviete: Putins vispār, kad uz viņu paskatās, dvēseles dziļumos ir labs cilvēks. Es pat pievērsu uzmanību - vienreiz, kad pieminēja kritušos, viņam asaras sāka tecēt. Viņš ir labs cilvēks, tāpēc arī ar Ukrainu velk tādu gumiju, jo viņam vienkārši ir žēl cilvēku. Lai kā arī nebūtu, tur arī mirst bērni un tā. Bet visam ir savas robežas. Tāpēc, jā, banderoviešiem jādara gals, cik ilgi var ciest? Tagad atkal rādīja filmu - ārprāts, ko viņi darīja! Viņi zīdaiņus pienagloja pie galdiem, sacirta veselas ģimenes! Banderovieši!
Latvijas Radio: Bet varbūt šajos laikos visām filmām nevar ticēt?
Sieviete: Bet tā taču ir dokumentālā filma! Kā tai nevar ticēt? Tie taču ir veci kadri!”
Vai ir kāds vērā ņemams iemesls, lai palaistu ēterā šos slima tārpa murgus? Tas ir viedokļu daudzveidības dēļ? Tomēr nedzirdam pretējos viedokļus - par to, ka sarkanarmija bija marodieru un slepkavu bars, bet “prezidenti un ministri” - lai arī kādi viņi mums būtu - nav fašisti, savukārt “banderovieši” nekādus zīdaiņus pie galdiem nenagloja. Vai nav saprotams, ka “vienkāršais klausītājs” daudzkārt ņem par pilnu monētu dažādus murgus - tieši tāpēc, ka tiem nav skaidrojuma, kas balstās patiesībā.
Lai turpmākajos gados mēs varētu 9. maiju aizvadīt kā normālu pavasara dienu, ir jābeidz uz tās krūtežas karināt dažādus nosaukumus - Eiropas diena, Ukrainas upuru piemiņas diena utt. Jebkurā gadījumā atradīsies deģenerāti, kuriem būs izdevīgi ikvienu sabiedrisko aktivitāti, kas it kā domāta kā patiesi laba esam, pieslīpēt savām vajadzībām, proti, lai atzīmētu “uzvaras dienu”. 9. maijam jākļūst par Klusuma dienu. Šajā dienā nenotiek nekas. Ne svētki, ne nesvētki. Tā ir Neskaramā diena.
Un jāatceras, ka “svinēt” nav tas pats kas “pieminēt”. Kā var svinēt nāvi - priecīgi pļaskot un raustīt bajānu par godu miljoniem bojā gājušo Otrajā pasaules karā? Ja kādam vajag - lai piemin. Lai iet uz kapiem un klusumā piemin. Bez mītiņiem un runām par to, ka “ģedi vajevaļi” un “možem povtoriķ”.
Iespējams, Latvijas sabiedriskajam medijam - līdzsvara dēļ - vajadzēja atrast kādu vientiesi, kurš pateiktu šādu vai līdzīgu tekstu: “Hitlers dvēseles dziļumos bija labs cilvēks - mīlēja dzīvniekus un skaisti gleznoja.” Kāpēc tad tikai Putina labās īpašības tiek pieminētas? Ņemam par paraugu arī citus dižus neliešus! Reizēm šķiet, ka mēs paši priecīgi iekāpjam, piedodiet, Putina ekskrementu čemodāniņā un pēc tam sirsnīgi brīnāmies, kāpēc apkārt viss smird...
