Intriga ir iesēta. Šobrīd izskatās, ka Valsts prezidentam Egilam Levitam maz izredžu pirmajā kārtā iegūt 51 Saeimas deputāta balsi. Arī uzņēmējam Uldim Pīlēnam kādas nieka balss var pietrūkt. Kurš varētu un vai varētu iesēsties prezidenta krēslā otrajā balsojumā?
Maratons “Prezidenta vēlēšanas” no pārdomu fāzes un tai sekojošās dubļu šļakstīšanas ievirzījies komiskajā posmā. Pirmdien Nacionālā apvienība (NA) apliecināja savu nelokāmo pārliecību, par Valsts prezidenta amata kandidātu atkārtoti virzot Egilu Levitu, visu laiku nepopulārāko prezidentu. Popularitāte, protams, ir subjektīvs kritērijs, tomēr, domājot par sava politveidojuma nākotni, NA vajadzēja ievērot konsekvences, ko nesīs atbalsts šim kandidātam.
Egils Levits pirms četriem gadiem tika ievēlēts ar visai pārliecinošu balsu skaitu: to bija 61. Ar viņu konkurēja politiķis Didzis Šmits (24 balsis) un tiesībsargs Juris Jansons (8 balsis). Gan Saeimas deputātos, gan tautā mājoja ar Levita ievēlēšanu saistītas cerības: jurists, LTF domes loceklis, Satversmes preambulas autors, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors - viņam katrā ziņā vajadzētu būt tautas iedvesmotājam un gaišajai bākai, kas - kā teica Māra Zālīte - spētu visus putnus ar nošļukušajiem knābjiem atkal celt spārnos.
Bet kaut kas notika ne tā, kā bija iecerēts. Kaut arī sākotnēji Levita reitings bija augsts, tas konsekventi kritās, jo prezidents gandrīz nemaz neparādījās publiskajā telpā, nerunājot jau par to, ka viņš grasītos kādu celt spārnos.
Laiku pa laikam viņš vismaz iepriecināja tautu ar teicieniem, kas folklorizējās, piemēram, “ļoti labi jūtos - es neko nejūtu” un “tie cilvēki, kuri ir nomiruši no kovida, tiem, protams, šo Ziemassvētku nebūs”.
Kaut cik manāmas aktivitātes sariesās nesen, jau sākoties runām par prezidenta vēlēšanām. Bet savu bija darījušas gan Lato Lapsas grāmatas par prezidentu, gan intervijas, ko nevarēja nosaukt par cildinošām, gan skandalozie valsts augstāko apbalvojumu izsniegšanas gadījumi... Bet varbūt “pie vainas” ir tas, ka Levits bija nevis “visas tautas prezidents”, kā bija solījis, bet tikai diezgan nožēlojamās, uz aizpurviem velkošās koalīcijas prezidents?
Kaut arī NA un JV ir apliecinājušas atbalstu Egila Levita kandidatūrai, pilnīgas pārliecības par viņa ievēlēšanu nav. Un šai pārliecībai arī nav no kurienes rasties, jo nav arī simtprocentīgi skaidrs, kurš deputāts balsos par Levitu, kurš tomēr - ne.
Iespējams, ka trīs deputāti noteikti nebalsošot. Pārliecību vēl nepārliecinošāku padara tas, ka nedz JV, nedz NA pārstāvji reģionos nav nostājušies neapstrīdamās Levita atbalstīšanas pozīcijās... Vēl vairāk - daudzi pat protestē pret NA domes lēmumu, kā arī pret Kariņa faktiski vienpersonīgo lēmumu atbalstīt Levita kandidatūru. Bet publiski paust protestu - tas būtu riskanti: partiju bonzas to nesapratīs.
Arī par Ulda Pīlēna kandidatūru vēl nekas nav skaidrs. Bet viena lieta ir klāra kā Glāžšķūņa stikliņš: pret Pīlēnu ir izvērsta masīva antikampaņa, kas, protams, nebija realizējama bez paša Pīlēna pieļautajām kļūdām. Var pieņemt arī, ka tas, ko viņš, iespējams, teica, ir viņa pārliecība. Tad jau aina kļūst skumjāka.
Pīlēnu pirmais nosauca Ainārs Šlesers (LPV), solot visas frakcijas atbalstu. Tagad kuluāros dzirdamas runas par frakcijas iekšējā opozicionāra Oļega Burova svārstīšanos: balsot vai nebalsot par Uldi Pīlēnu? Kāpēc? Jau izsenis zināms, ka Burovs ir kategoriski pret LPV koķetēšanu ar “Saskaņu”, bet “kāds “Saskaņas” pensionārs” esot paudis, ka Šlesers iešot uz Rīgas pašvaldības vēlēšanām kopā ar “Saskaņu” - kā pirmais numurs. To gan neviens partijai tuvais neapliecina, bet apgalvo: Ainārs Šlesers - ja izlems, tad uz Rīgu ies no savas partijas saraksta.
Kāds partijnieks, kurš nevēlējās sevi identificēt, ironiski komentēja šo situāciju: “Tagad nav nekādas vajadzības censties apvienot visu krievu tautu. Tam nav jēgas. Krievu balsis Rīgas pašvaldību vēlēšanās sadalīsies starp Jūlijas Stepaņenko veidoto politisko spēku, starp Ždanoku, starp “Saskaņu” utt. Jebkurā gadījumā šādi veidojumi paliks dziļā opozīcijā, lai arī cik cieši Šlesers gribētu draudzēties ar Nilu Ušakovu.”
Par iespējamo Šlesera draudzību ar Ušakovu vēsture klusē diezgan spītīgi, taču priekšā vēl prezidenta vēlēšanas, kas var izraisīt arī valdības maiņu. Nesen notikušajā partijas konferencē Šlesers solīja: “Ja gadījumā mēs būsim palikuši kā opozīcijas partija, tad ir liela varbūtība, ka es iešu uz Rīgu kā mēra amata kandidāts.”
Iespējams, viena otra LPV frakcijas deputāta kavēšanās ar atbalsta izteikšanu Uldim Pīlēnam saistāma ar Aināra Šlesera nodomiem pamest Saeimu, sak, ja tu mūs pamet, tad man nav nekāda pamata atbalstīt tavu prezidenta kandidātu. Bet laiks parādīs. Jācer, ka ne pēcpusi. Katrā ziņā Oļegs Burovs ir apsolījis balsot par Uldi Pīlēnu, un tas vairo šā prezidenta kandidāta izredzes.
Taču ir vēl viena iespēja, kas - blakus Eiropas Savienības “čiekuram” Valdim Dombrovskim, kuru arī min kā iespējamo prezidenta amata kandidātu, - nešķiet nemaz tik neticama. Kādam, protams, gribas atsaukt vecos laikus un ielikt Valsts prezidenta amatā cilvēku, kuram Latvija un tās cilvēki, šķiet, ir tikpat pie elkoņa kā visiem pārējiem, kuri sēž augstos krēslos. Bet kāpēc gan ne, ja prezidents tāpat neko diži nelemj? Turklāt - tas “Jaunajai Vienotībai” būtu kā glābšanas riņķis, ja pirmajā kārtā netiktu ievēlēts neviens no pretendentiem.
Variants, kas klīst kuluāros, ir tāds: par Valsts prezidentu tiek ievēlēts ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), par ārlietu ministru kļūst Rihards Kols (NA), līdz ar to - beidzas Edvarda Smiltēna (AS) satraukuma drebulis, jo, ievēlot Uldi Pīlēnu par Valsts prezidentu, tiktu izjaukts amatu līdzsvars: divi augstākie amati piederētu “Apvienotajam sarakstam”. Bet tas, biedri, nav pieļaujams. Savukārt nule minētajā gadījumā gan kaza dzīva, gan vilkam vēders nesāp.
Vai nav jaukas šīs spēlītes ar prezidenta amatu - kamēr valsts ekonomiski un politiski grabēdama veļas purvā? Būtu smieklīgi, ja nebūtu traģiski.
