“Pieminekļu nojaukšana ir ļoti aizraujoša lieta. Tāds hormonāls fons pateicīgs tam visam. Jo vairāk jauc nost, jo vairāk gribas. Kurš nākamais?” provokatīvu jautājumu uzdod tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Patlaban pieminekļu jaukšanas, pārvietošanas, zāģēšanas un anihilēšanas process Latvijā ir uzņēmis apgriezienus. Skatīsimies.
Atzīšos uzreiz: Andrejs Upīts nav mans mīļākais rakstnieks, un viņa “Zaļo zemi” skolas laikā es tā arī neizlasīju (piedodiet, skolotāj!). Toties izlasīju hrestomātisko stāstu “Sūnu ciema zēni” - par sliņķiem un brīnumu gaidītājiem, izlasīju 1926. gadā izdoto noveļu krājumu “Kailā dzīvība”, kas bija pārsteidzošs ar psiholoģiskajām niansēm, saistītām ar brīvības atņemšanu. Sapratu, ka valoda Upītim ir izcili bagāta, no tās var mācīties. Un to arī darīju.
Augstskolas laikā uzzināju daudz ko par viņa literāro darbību: ka viņš ir viens no talantīgākajiem un ražīgākajiem 20. gadsimta latviešu literātiem (rakstījis 70 gadus), ka radījis gan literāri izcilus darbus, gan dzēlīgus un neobjektīvus darbeļus, kas viņam godu nedarīja, piemēram, tādi kā paskvila “Bezsaules noriets”, kur Upīts ņirgājās par latviešu trimdas rakstniekiem. Šķiet, šis darbs bija arī viņa paša noriets.
Vienlaikus jāatzīst, ka Upīts radīja tādu akadēmisko izdevumu kā “Pasaules rakstniecības vēsture” četros sējumos. Mūsdienās neviens to nav spējis atkārtot vai pārspēt.
Uzzināju arī to, ka Upīts bija kolaborants un atbalstīja Latvijas “brīvprātīgo pievienošanos” Padomju Savienībai, kopā ar citiem nožēlojamās delegācijas pārstāvjiem Maskavā lūdzot uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Kaut arī Upīts neparakstīja dokumentus par latviešu deportācijām - kā to darīja viens cits latviešu rakstnieks, vārdā Vilis Lācis -, viņš bija tāds pats kolaborants kā visi pārējie padomju drupaču lasītāji.
Iespējams, tāpēc, ka to visu zināju, Andreja Upīša pieminekļa uzsliešana 1982. gadā - blakus jaunuzceltajai ēkai ar nosaukumu “LKP CK Politiskās izglītības nams” - nebija nekāds svētbrīdis. Domāju, ka tieši otrādi. Bet toreiz, patiesību sakot, par to neviens (vai gandrīz neviens) nedomāja, jo Upīts bija dziļi iesēdies cilvēku apziņā kā Sociālistiskā darba varonis, LPSR Tautas rakstnieks, LPSR Augstākās padomes deputāts, Staļina prēmijas laureāts, kurš, dzīvs būdams, līdz 1970. gadam neiztrūkstoši sēdēja dažādos kompartijas goda prezidijos.
Kopš 1982. gada Upīts, atliets bronzā, Kronvalda parka malā stāvēja (un joprojām stāv) kā padomju laika relikts. Tas stāvēja arī tad, kad “politizglītības namā” 1988. gadā notika Latvijas Tautas frontes (LTF) 1. kongress, kad 1989. gadā notika LTF 2. kongress, un neviens tautfrontietis pat neieminējās, ka vajadzētu jaukt nost padomju kolaboranta pieminekli. Tādus aicinājumus nedzirdēja arī citos Atmodas gados. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka bija svarīgāki uzdevumi? Vai arī mēs vēl nebijām sākuši domāt par kolaborāciju un tās sekām?
Pērn beidzot tika nojaukts “uzvaras” piemineklis, un par to nekādu šaubu nebija: tas ir okupantu un agresoru totēms, tam nav vietas mūsu valstī. Tāpat kā nav vietas ikvienam citam padomju slavinājuma piemineklim. Viennozīmīgi. Procesu paātrināja Krievijas karš Ukrainā.
Tāpat tas paātrināja arī citu pieminekļu, krūšutēlu, piemiņas zīmju demontāžu vai vismaz nodomu aktivizēšanos ceļā uz demontāžu. Tāpēc nav saprotams, kāpēc Rīgas centrā joprojām atrodas krūšutēls Mstislavam Keldišam - padomju kodolbumbas radītājam? Tāpēc, ka Keldišs - poļu šļahtiču dzimtas pēctecis un Padomju Savienības kompartijas centrālās komitejas loceklis - dzimis Latvijā? Krūšutēlu Keldišam atklāja 1978. gada 28. aprīlī - tad, kad viņš vēl bija dzīvs.
Nav plaši zināms, ka PSRS Augstākās padomes prezidijs 1956. gada 11. septembrī izdeva rīkojumu piešķirt medaļu “Sirpis un āmurs” Mstislavam Keldišam par īpaša uzdevuma izpildi - ieguldījumu kodolieroču attīstīšanā Lavrentija Berijas vadītajā staļiniskajā kodolprogrammā...
Savukārt aizstāvības jēgu Puškinam veltītajam piemineklim sekmīgi nogrāva Vladimiru Putinu mīlošā Latvijas krievu savienība. Sabiedrības viedoklis par šo pieminekli pavisam citā virzienā iegrieztos, ja to aizstāvēt piketā izietu tādās personības kā Nora Ikstena, Alvis Hermanis, Gļebs Panteļejevs, Marina Kosteņecka, Roalds Dobrovenskis, Jakovs Rafalsons, Vjačeslavs Kaščejevs u.c. Latvijas krievu savienība palīdzēja noformulēt viedokli: šāds “kultūras pamats” mums vajadzīgs kā nīlzirgam lietussargs. Pat neitrālākie pieminekļu karu vērotāji pēc šī piketa pārstāja būt iecietīgi.
Var vien pievienoties režisora Alvja Hermaņa teiktajam, ka ar saviem pieminekļiem un ielu nosaukumiem “russkij mir” iečurā savas impērijas robežas. “Kā zināms no vēstures, Krievijas impērija beidzas tur, kur viņi dabū pa muti. Tā arī ir robeža. Pieminekļi un ielu nosaukumi ir ideoloģiski simboli, un tiem šajā gadījumā nav nekāda sakara ar autoru daiļradi. Pēc pagājušā gada 24. februāra šie simboli ir viennozīmīgi mums naidīgas varas simboli, un tiem ir jāpazūd no šejienes. Upīša piemineklis centrā stāv tāpēc, ka pēc viņa denunciācijas tika deportēti un aizgāja bojā Sibīrijā viņa kolēģi, citi latviešu rakstnieki. Un nevis tāpēc, ka viņš sarakstījis labas grāmatas. Bet grāmatas, protams, jāturpina lasīt. Visas.”
Par ideoloģiskajiem padomju laiku simboliem skaidrs. Tos savulaik uzlika politiķi, nevaicājot tautai - vēlas tā redzēt šos simbolus parkos un skvēros vai nevēlas. Arī tagad politiķi nevienam nejautās: jaukt vai nejaukt nost? Tāpat kā nejautās par jebkuru citu strīdīgu procesu. Politiķiem pašiem lielas galvas, tautas viedoklis svarīgs vien vēlēšanu dienā.
Taču viss “nojaukšanas vai nenojaukšanas” process sāk izskatīties pēc tādas kā šķiru cīņas, kurā vienas vai otras puses piekritēji tiek apmētāti ar suņu ekskrementiem. Labākajā gadījumā. Pieaugot šķiru cīņas apgriezienu skaitam, robežas novilkt faktiski nav iespējams, tāpēc nav arī nosakāms: kurš vēstures tēls - vai tas būtu rakstnieks, mākslinieks vai mūziķis - izies caur “pareizo” filtru? Kurš no viņiem paliks pāri pēc šīs filtrēšanas? Rūdolfs Blaumanis? Ernests Vīgners? Aleksandrs Čaks? Kārlis Zāle? Antons Birkerts? Varbūt arī neviens no viņiem, jo gan jau “kaut ko” var atrast ikviena cilvēka biogrāfijā.
Mēs, protams, nevaram būt atbildīgi par upīšiem, lāčiem, kirhenšteiniem un citiem kolaborantiem, kuru mums simtiem. Bet tas ir mūsu kauns, mūsu vēsture un negods. Un mūsu uzdevums: atklāti par to visu runāt. Turklāt - runāt ar pašcieņu, bez savstarpējiem apvainojumiem. Un tad izlemt: novākt vai nenovākt tā vai cita vēstures tēla iemiesojumu bronzā vai akmenī. Bet par sveša kauna lietām mums nu galīgi nebūtu jāuzņemas atbildība. Tāpēc - visus, Hermaņa vārdiem runājot, impērijas robežu ieslapinājumus vajag aizslaucīt prom.
Iespējams, der padomāt par strīdīgo, šaubīgo un nepatīkamo pieminekļu, krūšutēlu un piemiņas zīmju izvietošanu kādā īpašā teritorijā. Tāda savulaik tika izveidota Lietuvā, Grūtas parkā. Tas ir skulptūru parks, ko 2001. gadā atklāja lietuvietis Viļums Maļinausks. Grūtas parkā izvietotas dažādas PSRS laiku skulptūras un citas padomju paliekas. Šis parks patlaban ir viens no visvairāk apmeklētajiem tūrisma objektiem Lietuvā. Žurnāls “Time” 2012. gadā to atzina par vienu no 10 dīvainākajiem tematiskajiem parkiem pasaulē.
