“Manam vīram Igoram* palika slikti ar sirdi, mēs izsaucām “ātros”, un viņu ievietoja visparastākajā Londonas slimnīcā, reanimācijas nodaļā,” stāsta Marija, atcerēdamās septiņus gadus senus notikumus. “Mēs – mans dēls, meita un es – drīkstējām viņam būt klāt visu laiku. Mēs tur bijām desmit dienas – līdz viņa aiziešanai,” Marijas balss aizlūst. Viņas iedrošināšanās atklāt tik personisku stāstu ir saistīta ar neseno notikumu Latvijā: vīram slimnīcā aizliedza atvadīties no mirstošās sievas, aizbildinoties ar karantīnu...
Ģimene - Marija, Igors un divi viņu pieaugušie bērni - pirms septiņiem gadiem nolēma doties uz Angliju, lai tur mierīgā gaisotnē nosvinētu Ziemsvētkus. Taču viss izvērtās citādi, un nu Igors atdusas mūžamājās. Tāds ir nepielūdzamais liktenis, taču ne par to gribēja runāt Marija - bet par attieksmi, par cilvēciskumu.
Marija izstāstīja, ka reanimācijas nodaļā bija desmit gultas, cita no citas atdalītas ar aizkariem, nodaļā visu laiku dežurēja ārsts, pie katra sirdzēja bija arī medicīnas māsa. Slimniekus rūpīgi uzmanīja, lai nerastos izgulējumi. Blakus reanimācijas nodaļai bija iekārtota atpūtas istaba, kur patverties tuviniekiem, iedzert kafiju, ieturēties un atpūsties.
Marija bija pārsteigta par medicīniskā personāla ārkārtīgi rūpīgo attieksmi. Kad kādā mirklī Igors nāca pie samaņas, Marija viņam teica: “Kad tu atveseļosies, tu sapratīsi, kā tev ir laimējies, ka nokļuvi šajā slimnīcā: ja nu kaut kur izglābs tavu dzīvību, tad tas notiks tieši šeit.”
Tomēr ar katru mirkli kļuva sliktāk... Devītajā dienā Marija ievēroja: vīrs ir sakrities, pelēks. Ārstējošais ārsts lika saprast: aiziešana ir tuvu. Un tad viņš piedāvāja: varbūt gribat uzaicināt mācītāju? “Jā, es atbildēju, mans vīrs ir pareizticīgais,” stāsta Marija. Tas bija pareizticīgo Ziemsvētku vakars, 6. janvāris. “Priesteris atbrauca no Oksfordas, noturēja aizlūgumu. Mēs ar bērniem vēlāk devāmies uz Oksfordu, uz Brīnumdara Nikolaja baznīcu, no kuras bija šis priesteris, un noziedojām naudiņu,” saka Marija. “Mēs bijām tik ļoti aizkustināti par ārsta un priestera pretimnākšanu.”
Vēl lielāks pārsteigums Mariju sagaidīja, kad ārsts piedāvāja izveidot Igora un pārējo ģimenes locekļu plaukstu nospiedumus ģipsī. “Kamēr jūsu vīrs vēl ir kopā ar jums,” teica ārsts. “Savas plaukstas ģipsī mēs ielikām paši, mana vīra plaukstu ģipsī iespieda ārsts. Tagad visas mūsu plaukstiņas ir redzamas vienkop,” stāsta
Marija. “Mēs trīsdesmit gadus kopā ar vīru un bērniem cēlām savu māju, mēs to uzcēlām ar tām rokām, kuru nospiedumi palikuši uz mūžīgiem laikiem.”
Un vēl ārsts nogrieza trīs matu šķipsnas, ielika zīda maisiņos un iedeva visiem trim Igora mīļajiem cilvēkiem. “Nākamajā dienā mēs atbraucām uz slimnīcu un bijām klāt tajā brīdī, kad Igoru atvienoja no dzīvību uzturošajiem aparātiem. Ko es gribu teikt... Tajos ārprātīgi smagajos brīžos pret mums un mūsu Igoru visi izturējās tik cilvēcīgi, saprotoši un sirsnīgi, ka... man pat nav skaidrs, kā to iemācīt tiem mediķiem, kuri strādā mūsu valstī. Tikko lasīju, ka slimnīcā vīru neielaida pie mirstošās sievas. Kā tas var būt?!”
Protams, Marija saprot, ka ne visi mediķi ir tādi kā nule minētajā Latvijas gadījumā. Taču reizēm pietiek ar vienu gadījumu, lai tas paliktu smagā atmiņā. “Kad izlasīju, cik ļoti tas vīrietis pārdzīvoja par savu sievu, nodomāju: kāpēc attieksme pret cilvēkiem tik ļoti atšķiras? Anglijā attieksme ir viena, pie mums - pavisam cita,” domā Marija.
Kad Igoru atslēdza no aparātiem, meita vēl satvēra tēva roku. “Nē, nē, tagad vairs ne,” maigo, izmisīgo kustību noraidīja Marija, “tagad laid viņu vaļā.” Dēls tikai noteica: “Mamm, viņš aiziet.” Miršanas apliecībā tika ierakstīts nāves cēlonis: sirds mazspēja un pulmonālā hipertensija.
Marija vairs neatceras, kā viņi visi atbrauca uz Latviju, jo “viss bija kā miglā”. “Dēls kārtoja formalitātes, lai tēvu pārvestu uz Latviju. Un vienu ļoti svarīgu lietu gribu pateikt: kad dodaties ceļojumā, vienmēr - vienmēr! - pērciet ceļojuma apdrošināšanu. Jābūt arī valsts apdrošināšanai. Jo mēs nekad nevaram zināt, kas ar mums notiks.” Desmit dienas Londonas slimnīcā un tēva ķermeņa pārvešanu uz Latviju apmaksāja apdrošināšanas kompānijas.
Ar naudu var nopirkt dažādus pakalpojumus, bet diezin vai ar naudu var nopirkt cilvēcību, uzmanību, iejūtību. Bet tās pēdējās īpašības taču ir tik vienkārši sasniedzamas un realizējamas! Varbūt par maz par tām runājam? Marijas un viņas bērnu deviņu dienu skumju un izmisuma maratonā bija šie gaišie cilvēcības brīži, ko dāvināja Londonas slimnīcas personāls un priesteris.
Pie mums taču arī varētu būt līdzīgi, vai ne? Un tad pie mirstošās sievas neielaistais vīrs šķistu tikai kā drausmīgi nežēlīgs izņēmums no ierastās, labās kārtības, kāda ir ieviesta arī pie mums. Ne tikai Londonā vai jebkur citur.
* Personvārdi ir mainīti
