Nesen, 3. martā, Kaspars Dimiters man atsūtīja lirisku, aizkustinošu dziesmu, ko pats bija sacerējis – veltījumu dēlam Stefanam Ezram viņa dzimšanas dienā. Nosūtīju komentāru: “Skaista, dziļa dziesma. Jācer, ka tu līdz ar šo dziesmu atgriezīsies no maldu ceļiem, kuros aizstāvēji asiņaino, nacistisko agresoru – krieviju. Ļoti ceru.” Jā, krievija manā vēstulē bija ar mazo burtu, Kaspars Dimiters – bez tradicionālā apzīmējuma “dziesminieks”. Roka necēlās.
Atbildi no Kaspara, protams, nesaņēmu. Ko gan es cerēju saņemt, ja jau ilgāku laiku viņš ir Kremļa propagandas rupors, bet pēc nacistiskās Krievijas iebrukuma Ukrainā viņš nešaubīgi parādīja, ka ir nostājies agresoru pusē. Ja Kaspars Dimiters nebūtu talantīgs mūziķis un vārda mākslinieks, neviens ar lielām bēdām sirdī neuztvertu faktu, ka cilvēkam, vienkārši sakot, ir aizbraucis jumts, aizstāvot okupantus un neliešus. Bet Kaspara Dimitera mākslas radīšanas kontā ir lieliskas dziesmas, libreti Zigmara Liepiņa rokoperām - “Parīzes Dievmātes katedrāle”, “Turaidas Roze”...
Taču tagad mums ir iespēja dzirdēt patosa piepildītās ģitārbalādes: viena no tām veltīta krievu okupantam Ivančukam ar iesauku “Kubaņ”, cita - “krievu pasaules” ideologa Aleksandra Dugina meitai Darjai, kura tika uzspridzināta pašas automašīnā pērnā gada augustā. Viņa bija aktīva rašistu propagandiste, centīga sava tēva sekotāja, attaisnojot Krievijas noziegumus.
Kaspara Dimitera šodienas “daiļrades” atvilktnē ir vairākas dziesmas, kurās Dimiters atzīst, ka viņa dvēsele ir “mainījusi orientāciju”, proti, viņš ir latvietis, bet dvēselē - krievs. Protams, ikviens var justies kā ēzelis vai kā krustnagliņa, robežas nav noteiktas, bet tik atklāta, piedodiet, līšana - pat bez jebkādas slīdmateriālu palīdzības - ir fenomenāla parādība pat pārsteidzošajos mūslaikos.
Komponists Zigmars Liepiņš, vērtējot Kaspara Dimitera neticamās metamorfozes, daiļrades līkločos ejot no virsotnēm uz padibenēm, intervijā laikrakstam “Diena” teica: “Ja paskatās viņa “YouTube” kontā, tur ir jau vismaz desmit šāda virziena dziesmu un uzrunu. Par to man piezvanīja un šausminājās arī Uldis Marhilevičs. Godīgi sakot, man nav ko teikt. Kaspars man sūtīja šo pēdējo dziesmu linkus, bet es atbildēju, lai vairāk nesūta. Es vienkārši nevaru to pieņemt.
Esmu būtībā šokēts, jo Kaspars nenoliedzami ir ļoti talantīgs, ass dziesminieks ar lielisku valodu. Kopā ar viņu esmu izdzīvojis lielu, būtisku savas radošās dzīves posmu. Savulaik viņš ir rakstījis libretu manai “Parīzes Dievmātes katedrālei”, “Vadonim”, “Turaidas Rozei”, un mums ir bijušas neskaitāmas dziesmas - galu galā viņš ir uzrakstījis tekstu “Senai kalpu dziesmai”, man ir tikai melodija. Ja tu spēj uzrakstīt “sauciet kalpus Latvijai, karalienei”, bet pēc tam aicini “zem krītošajām uzvaras zvaigznēm” svinēt 9. maiju, par ko lai mēs runājam?!”
Runāt faktiski vairs nav par ko. Cilvēks vienkārši ir izvēlējies savu ceļu. Un man no sirds žēl, ka tik maldīgu. Jo kādreiz Kaspars daudziem bija sirds dziesminieks. Nu sirds ir saplīsusi daudzos gabalos. Ko tur vairs darīt...
Taču ir viens “bet”. Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā ir iekļauta Zigmara Liepiņa dziesma “Svētī debesīs šo zemi”. Vārdu autors ir Kaspars Dimiters. Par šo skaņdarbu ir nobalsojuši koristi - kā par vienu no iemīļotākajām dziesmām. Taču balsojums notika pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā - pirms tam, kad Dimiters bija sācis sacerēt pavisam cita satura tekstus - svētības vārdus nevis Latvijai, bet gan “svētās krievzemes” slepkavām un marodieriem.
Ko darīt? Dziedāt? Nedziedāt? Kā atšķirt mākslinieka talanta dzirkstis, kas apgaismo Latviju, no piķa melnas, nelāgi smakojošas tumsas? Skaistajiem dziesmas vārdiem ir “uzdāvināta” fantastiska melodija, un tās skanējums atbalsojas kā himna. Tās ir gaišās dzirkstis, ko neaizmirst.
Taču, tiklīdz iedomājamies, ka vārdus sacerējis patiess “krievu pasaules” dziesminieks, kļūst šķērma dūša... Protams, kāds teiks: nu kas tad tur liels?! Vai tad mēs šodien nedziedam Kaspara Dimitera “Princesīti” vai “Manu neveiksminieci”? Dziedam taču! Iespējams, kāds arī dzied. Bet “Svētī debesīs šo zemi” - šie vārdi skanēs kā zaimi.
Lai koristi un svētku vadītāji nu domā: dziedāt vai nedziedāt. Tas ir sirdsapziņas jautājums. Es nedziedātu.
