“Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: “Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.” Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods. Un jāatceras, ka godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,” savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un LNNK dalībnieks Visvaldis Lācis. Šodien ir latviešu leģionāru piemiņas diena.
Kāpēc tieši 16. marts ir kļuvis par leģionāru piemiņas dienu? Šo datumu 1952. gadā ieteica latviešu leģiona veterānu organizācija “Daugavas vanagi”: 1944. gada 16. martā abas latviešu leģiona divīzijas - 15. un 19. - pirmo reizi kopīgi cīnījās pret sarkanarmiju pie Veļikajas upes. Tajā dienā latvieši atradās upes labajā krastā, bet augstieni pie upes bija ieņēmuši sarkanie. Latviešu kaujas grupa pulkveža Artūra Silgaiļa vadībā atguva augstieni.
Latvieši pie Veļikajas upes necīnījās par Vāciju un tās mērķiem. Leģionāri kāvās pret ienīstajiem krievu okupantiem, kuri 1940. gadā bija okupējuši Latviju, deportējuši uz Sibīriju un sapūdējuši čekas pagrabos tūkstošiem latviešu.
Kaujā pie Veļikajas piedalījās arī leitnants Roberts Rubenis, kuru 1944. gada 13. martā mobilizēja latviešu leģionā. Viņš nonāca latviešu leģiona 15. divīzijā. 1944. gada pavasarī un vasarā kā 15. divīzijas 34. grenadieru pulka rotas komandieris viņš piedalījās kaujās pret sarkanajiem. 1944. gada jūlija beigās leitnants Rubenis pievienojās ģenerāļa Kureļa grupai. Par Rubeņa gaitām mazliet vēlāk, jo vispirms svarīgi saprast: kāpēc Visvaldis Lācis allaž aizstāvēja savus ieroču biedrus. Un ne jau tikai tāpēc, ka pats bija latviešu leģionārs.
Diemžēl - kā ir teicis vēsturnieks Inesis Feldmanis - latviešu leģionāri ir viens no vēsturiskajiem tematiem, kur atstatums starp faktiem un pasaules uztveri ir liels. Pateicoties lielākoties Krievijas propagandistiem, pasaules medijos bieži vien lasāmi raksti, kas pilni ar muļķībām, piemēram, par to, ka leģionāri esot piedalījušies mierīgo iedzīvotāju iznīcināšanā. Tie ir absolūti meli, jo leģions bija karalauka, nevis represiju vienība.
Vēsturnieki nešaubās par leģionāru nepiedalīšanos represijās. Turklāt Nirnbergas kara noziegumu tribunāls 1946. gadā skaidri definēja noziedzīgās struktūras, un latviešu leģiona starp tām nebija. Amerikāņi 1950. gadā atzina, ka “Waffen SS”, proti, leģions, kura locekļi cīnījās frontē, nav līdzvērtīgs SS, kas bija represīva drošības organizācija.
“Svarīgs uzdevums ir novērst padomju dezinformācijas sekas par latviešu līdzdalību okupācijas laikā,” savulaik skaidroja Inesis Feldmanis. “Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās. Neviens leģionārs nav apsūdzēts par noziegumiem. Leģiona dibināšana notika 1943. gadā - gadu pēc pēdējām ebreju slepkavībām Latvijas teritorijā.” Tomēr viņš atzina, ka “līdz šim esam saklausīti maz, jo mūsu iespējas ir ierobežotas”.
Tas ir pamats, uz kura Visvaldis Lācis balstīja savu latviešu leģiona aizsardzības taktiku un stratēģiju: latviešu leģionāri nepiedalījās represiju veikšanā, viņi cīnījās par Latviju, nevis par Vāciju. Turklāt brīvprātīgi leģionā iestājās vien 15% latviešu.
Visvaldis Lācis leģionā tika iesaukts 1944. gadā un kļuva par 19. divīzijas 44. pulka karavīru. Pēc kāda laika viņu iecēla par leģiona virsnieka vietnieku. 1945. gada sākumā Lācis karoja Kurzemes cietoksnī, piedalījās divās smagās lielkaujās, tika ievainots. Pēc vācu armijas kapitulācijas Visvaldis Lācis nonāca PSRS filtrācijas nometnē.
Visvalža Lāča savulaik teiktais: “Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir iepazīstinājis ārzemniekus ar valsts vēsturi, sacīdams, ka 1940. gadā Igaunijā ir iebrucis viens bandīts (tieši lietojot šo vārdu), tad otrs bandīts padzinis pirmo, bet pirmais atgriezies pēc otrā saskaņošanas. (..) Savukārt iepriekšējais prezidents Lenarts Meri Tallinā pieņēma igauņu leģionāru delegāciju kopīgi ar vācu tanku divīzijas pārstāvjiem, kas 1944. gadā ļoti niknās kaujās apturēja sarkanās armijas virzīšanos uz Tallinu, un atļāva šo satikšanos foto publiski parādīt presē. Igaunijas Valsts prezidentu prestižam starptautiski šādi viņu soļi nav kaitējuši. Savukārt Igaunijas aizsardzības ministrs Reinsalu, apmeklējot igauņu leģionāru kongresu, pavēstīja, ka valsts uzdevums ir saglabāt leģionāru godu.”
Saeima 1998. gadā pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kurā tika skaidrota vēsture un aizstāvēti leģionāri. Toreiz Saeimai pietika drosmes nostāties patiesības pusē. Citastarp deklarācijā bija teikts, ka Latvijas pienākums ir “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Tagad deklarācija ir “aizmirsta”.
Par šo situāciju Visvaldis Lācis teica: “Franču tautas atzītais vadonis Šarls de Golls pēc kara beigām sacīja: “Katras tautas diženumu nosaka tas, kā tā izturas pret saviem karu zaudējušajiem karavīriem.” Savukārt latviešu politiskās elites lielākā daļa izturas pret latviešu leģionāriem ar lielu necieņu, jo, lūk, mūsu draugi Rietumos uzskatot, ka tāds pasākums saistāms ar nacisma atdzimšanu Latvijā, kas, protams, ir aplamības.”
Atgriežamies pie leitnanta Roberta Nikolaja Rubeņa gaitām. 1944. gada augustā Skrīveru pagastā sāka veidoties militāra vienība bijušā Latvijas armijas tehniskās divīzijas komandiera ģenerāļa Jāņa Kureļa vadībā. 1944. gada septembrī Jāņa Kureļa vadītā grupa atkāpās uz Kurzemi, kur to nepārtraukti papildināja no savām daļām atpalikušie leģionāri, no iesaukšanas izvairījušies jaunieši un vietējie iedzīvotāji.
Tajā laikā Rubenis jau bija nostājies pozīcijā: nekalpot nedz vieniem, nedz otriem okupantiem, un Rubenis jau bija pievienojies Kureļa vienībai. Un tā kopā ar kureliešiem pret vāciešiem aktīvi cīnījās arī leitnanta Rubeņa bataljons, kurā bija ap 450 vīriem. Bataljons bija izvietots pie Abavas upes rietumos no Rendas. Nodarot pretiniekiem ievērojamus zaudējumus, kurelieši turpināja cīņu līdz 1944. gada decembrim.
Leitnanta Rubeņa nacionālā pārliecība, Latvijas armijā un vēlāk leģionā iegūtā militārā pieredze bija pamatā tam, lai izveidotu labi organizētu un kaujas spējīgu bataljonu, kas neļāva sevi atbruņot, bet uzsāka cīņas pret vāciešiem. 17. novembrī SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns atkārtoti pieprasīja leitnantam Rubenim beznoteikumu padošanos, no kā viņš kategoriski atteicās.
1944. gada 18. novembra rītā sākās vāciešu uzbrukums, ko Rubeņa karavīri atsita. Četru stundu cīņās latviešu leģionāri sakāva daudz lielākus vācu spēkus. Tomēr kaujas laikā leitnantu Rubeni nāvīgi ievainoja vēderā, plecā un kājās. Neilgu laiku viņš vēl spēja dot vairākas pavēles savai vienībai...
Rubeņa ķermeni, kas bija paslēpts zirgu pajūgā zem salmiem, nogādāja Grenčos, kur tobrīd dzīvoja viņa sieva Aina Rubene un viņas māsas meita Rasma Luķe. Viņas ietērpa Robertu civilās drēbēs un naktī slepus apglabāja mežmalā pie Grenčiem. 90. gados bija mēģinājumi atrast Roberta Rubeņa kapavietu, tomēr - nesekmīgi, jo pēckara laikā attiecīgajā teritorijā tika veikta meliorācija.
16. martā pieminam latviešu leģionārus, pieminam tādus vīrus kā Roberts Nikolajs Rubenis, kā Jānis Kurelis - kā simtiem un tūkstošiem citu cīnītāju par Latviju, kuri nolika savu galvu dzimtenes klajumos. Lai mūžīga gaisma viņiem atspīd.
