Valdībai modernizācijas "ezīša murgiem" naudas papilnam

© Depositphotos.com

Septiņu darba grupu, 122 ekspertu un Valsts kancelejas ierēdņu darbs valsts pārvaldes modernizēšanas jomā izpaudies 59 lappuses garā tekstā par to, kā tā tiks modernizēta. Modernizācijai nauda jau iedalīta – ik gadu papildu 859 306 eiro – mediķi, skolotāji, piensaimnieki var paciesties, bet, ja nē – var modernizēties.

“Nevienā jomā mēs vairs nevaram valstī virzīt papildu naudu, ja nenāk reformas. Ja kāds ministrs nav gatavs veikt reformas, aicinu pēc šīs sēdes paziņot man. Atbrīvosim vietu, atradīsim kādu, kurš ir. Es neesmu ar mieru mūsu nodokļu maksātājiem teikt, ka politiķi spēj īdēt, atvainojos, īdēt pēc papildu naudām,” sev raksturīgajā polithistērijā šonedēļ sauca premjers Kariņš. Reformas nāks rūkdamas, jo mums tagad ir burvja nūjiņa - dokuments ar nosaukumu “Valsts pārvaldes modernizācijas plāns 2023.-2027. gadam”.

Esam ceļā uz “cilvēku vajadzībām”

Populāri skaidrojot, tas ir vidēja termiņa plānošanas dokuments, kura pamatautors ir Valsts kanceleja un kas nosaka valsts pārvaldes attīstības rīcības virzienus līdz 2027. gadam. Citēju: “Lai

sagatavotu Modernizācijas plānu, tika izveidotas septiņas darba grupas, kuras laikposmā no 2022. gada maija līdz jūnijam izstrādāja Modernizācijas plāna aktivitāšu modeli, iezīmējot galvenos pasākumus un sasniedzamos rezultatīvos rādītājus. Darbnīcu darba rezultāti un darba process tika aprakstīti un izmantoti plāna izstrādē. Kopā darba grupās piedalījās 122 eksperti no gandrīz visām ministrijām, kā arī dažādām institūcijām.”

Kopumā - 59 lappuses daudzviet nesaprotama teksta, kas acīmredzami veidots tā, lai izskatītos pēc iespējas gudrāk. Ievadā lasām: “Modernizācijas plāna mērķis atbilst NAP2027 rīcības virzienā “Tiesiskums un pārvaldība” noteiktajam, ka valsts pārvalde ir kļuvusi profesionālāka - tā ir atvērtāka, mūsdienīgāka un labāk un ātrāk sasniedz rezultātus. Modernizācijas plānā iekļautie pasākumi ir pakārtoti NAP2027 428. uzdevuma izpildei, kas paredz gudras, efektīvas un atvērtas pārvaldības īstenošanu, par galveno izvirzot cilvēka vajadzības.”

Šie teikumi pat ir saprotami, varbūt tāpēc tik smieklīgi: tas lasāms apgalvojumos par valsts pārvaldes profesionālismu, atvērtību un mūsdienīgumu. It sevišķi, ja 428. uzdevums paredz “gudras, efektīvas un atvērtas pārvaldības īstenošanu, par galveno izvirzot cilvēka vajadzības”. Pilnīgi skaidrs, ka esam jau ceļā uz “cilvēka vajadzībām”. Ja vien par šīm vajadzībām uzskata, piemēram, deputātu, ministru un citu valsts akciju sabiedrību priekšnieku algu regulāru paaugstināšanu.

Ierēdņi skries vertikāli un horizontāli

Ieskatāmies sadaļā “Cilvēkresursu attīstība”. Izrādās, “ir jānotiek uzskatu transformācijai cilvēkresursu vadībā, kas sekmēs fokusa maiņu uz nodarbināto kā vērtību, nevis tikai resursu noteiktu mērķu sasniegšanai”. Bet, “lai šī transformācija uzskatos notiktu ne tikai formāli, aprakstot to plānošanas dokumentos, bet arī ieviešot praksē reālus pasākumus, kas nodrošinās pāreju uz cilvēkorientētu stratēģisko cilvēkresursu vadību”. Skaidrs?

Tāpēc mums priekšā globālie izaicinājumi, citēju: “Proaktīvas valsts pārvaldes cilvēkresursu stratēģiskās vadības politikas izveide, kas spēj nodrošināt nākotnes darbaspēka un tā darba dzīves cikla dizainus, veicinot darbaspēka elastību, mobilitāti un spēju reaģēt uz krīzēm un to nestajām pārmaiņām”, “valsts pārvaldē nodarbināto, tai skatā iestāžu vadītāju, labbūtība (angļu val. - well-being) nenoteiktības un nemitīgu pārmaiņu apstākļos” utt. Īpaši jāpievērš uzmanība dzīves ciklu dizainam un iestāžu vadītāju labbūtībai.

“Slima ezīša murgi,” īsi, toties ietilpīgi šo “modernizācijas plānu” novērtē bijušais premjers un vides ministrs Indulis Emsis. “Šā tapinājuma kvalitāte ir zem katras kritikas. Teksts nav saprotams.

Vairākkārt pārlasīju, bet aizvien neko nesaprotu... Un tas notiek laikā, kad iedzīvotāju uzticēšanās valsts pārvaldei ir kritiski zema. Pētījumi rāda, ka 58% iedzīvotāju “drīzāk neuzticas” valsts pārvaldei. Ar katru nākamo “pasākumu” valdība izgāžas arvien vairāk. Ar kovidvakcināciju - izgāzās, pārtērējās, dažādus aizliegumus salaida ķīselī.”

Emsis pieļauj, ka valdība nav spējusi reaģēt ārkārtas situācijā, jo tāda vēl nebija mūsu valsti piemeklējusi. “Bet kas ārkārtējs bija tajā, ka cilvēkiem vajadzēja saņemt ID kartes un pases? Un šo jautājumu Latvijas valsts nespēja nokārtot! Simtiem cilvēku stāvēja rindās, dusmojās, bojāja veselību. Man, piemēram, nācās braukt uz Alūksni - 200 kilometrus turp, 200 atpakaļ. Jo tur, raugi, bija vienīgā brīvā vieta, kur saņemt ID karti.”

Emsis uzskata, ka jaunais “modernizācijas plāns” ir pilnīgā pretrunā ar reālo dzīvi. “Valdības ierēdņi kaut ko digitalizēs un modernizēs. Tas nozīmē, ka līdz šim viss ir bijis nemoderns? Tā mums tagad ir galvenā problēma? Bet varbūt visu šo birokrātisko, smagnējo sistēmu uztaisīt par cilvēkam draudzīgu sistēmu? Taču ne ar šādiem “plāniem”, kas uzrakstīti cilvēkiem nesaprotamā valodā. Kaut kādas centralizācijas un standartizācijas, kaut kādas atbalsta funkcijas, kaut kādas viedas darba vides izveide... Vai tiešām to visu nevar pateikt cilvēku valodā?”

Emsis arī neizprot, ko šajā plānā nozīmē “inovāciju attīstība”. “Tagad katram birokrātam būs jāraksta atskaites par to, cik daudz inovāciju viņš ieviesis gada laikā? Izskatās, ka birokrātija tikai pieaugs, jo ierēdņiem būs jāatskaitās par katru nieku, piemēram, par to, kā skrējuši gan horizontāli, gan vertikāli uz citām iestādēm un NVO, par to, kā iesaistījuši sabiedrību savu lēmumu pieņemšanā.”

Cik ilgi īdēja Kariņš?

Birokrātijas stiprināšanai, piedošan, pārvaldības kapacitātes mobilizācijai vajadzīga nauda. Un tā būs! Tā, piemēram, “darbības rezultāta “Valdības centrs spēj efektīvi koordinēt krīžu vadību” sasniegšanai ir nepieciešams valsts budžeta finansējums; krīzes vadības centra izveidei nepieciešamais finansējums 2024. gadā 349 238 eiro apmērā, t.sk., četru papildu amata vietu izveidei un uzturēšanai 239 238 eiro. 2025. gadā un turpmāk ik gadu 286 718 eiro apmērā, t.sk., četru papildu amata vietu uzturēšanai 226 718 eiro”.

Piemēram, lai “veicinātu valsts pārvaldes nodarbināto attīstību un stiprinātu to kapacitāti”, iztērēs 1,8 miljonus eiro. Lai realizētu Vienoto pakalpojumu centra izveidi, tērēs 16 800 000 eiro.

Savukārt viedas darba vides tīkla izveidei visā Latvijas teritorijā arī aizies ne mazums naudiņu. Plānā par to lasām: “Pasākuma ietvaros

tiks vērtēti piemērotākie nekustamie īpašumi kopstrādes biroja telpu izveidei un tiešās valsts pārvaldes iestāžu biroja telpu optimizācijas iespējas Rīgā. Norādītas potenciālās būvniecības un ar būvniecību saistītās izmaksas tai skaitā tehniskā projekta izstrāde, autoruzraudzība, būvuzraudzība, projekta vadība u.c. iekļaujot PVN. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, lai izveidotu trīs kopstrādes birojus reģionos, nepieciešamais finansējums ir 15 500 000 eiro. Savukārt, lai nodrošinātu tiešās valsts pārvaldes iestāžu biroja telpu optimizācijas iespējas Rīgā, īstenojot pirmo kārtu, provizoriskais nepieciešamais finansējums ir 58 600 000.”

Un tā tālāk. Jo naudas mums ir tik daudz, cik nekad nav bijis, vai ne? Nepietiek tikai, kā taisnīgi norāda Kariņš, visādiem “īdētājiem”, kuri nevēlas ieviest reformas. Tomēr interesanti, par kādām tādām reformām runā Kariņš un cik ilgi īdēja viņš pats, lai dabūtu savu par 53% lielāko algu?

Komentāri

Jāņi kā svinamlaiks ir nīdēti gadu desmitiem. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijas kompartija sāka domāt par Jāņu svinēšanas daļēju atļaušanu, jo kaut kā vajadzēja pielabināties “padomju Latvijas tautai”, kuru uz komunismu stūrēja Maskavas pakalpiņš, kompartijas vadonis Augusts Eduardovičs Voss. Mēs toreiz bijām pusaudži un, daudz nedomādami, 23. jūnijā bridām Lielupē, lai sagrieztu kalmes Jāņu vakaram.

Svarīgākais