Ar pāļu dzinēja neatlaidību Izglītības un zinātnes ministrija turpina Latvijas skolu tīkla “optimizāciju”, latviski runājot, skolu iznīcināšanu. Rindā uz utilizāciju ir vairākas skolas, kuru vadība gan vēl cer uz brīnumu – palikt izglītības ierindā. Taču ministrijas absolūtā neinterese par skolotāju un bērnu likteni izsvītro brīnumu iespējas.
Pērnā gada beigās Talsu novada pašvaldība aicināja interesentus uz sabiedrisko apspriešanu par novada izglītības nozares attīstības stratēģiju 2023.-2028. gadam. Vairāk nekā trīs stundas ilgušajā sanāksmē galvenā uzmanība tika vērsta uz Kolkas pamatskolas iespējamo tālākās darbības formu, kas, protams, bija tās likvidācija, nosaucot to par reorganizāciju. Iebildumus izteica gan skolas vadība un skolotāji, gan vecāki un pašvaldības vadītājs. Protams, skaitļi dažādās ekseļtabulās bez reālās situācijas izpratnes nav nekāds attīstības plāns, bet gan tikai skaitļi.
Un skaitļi ir šādi: pagājušajā mācību gadā pamatskolā strādāja 17 pedagogi, skolēnu skaits svārstījās ap 20. Sapulcē izskanēja rosinājums Kolkā atstāt pirmās trīs klases, bet pārējiem - skolēniem līdz 6. klasei - ikdienā doties uz 33 kilometrus attālo Roju.
Vecāki iebilda, sakot, ka viņi nav pārliecināti par savu bērnu drošību, viņiem vieniem pašiem jau 4. klasē dodoties uz Roju. “Tās bērnam ir divas stundas ceļā, tas ir neracionāli. Tad jau mums jāpamet sava dzīvesvieta Kolkā un jāmeklē dzīvoklis Rojā,” teica vecāki. Iemesls tam, ka daudzi Kolku patiešām ir atstājuši, ir izglītības reformatoru gadu garumā radītās neskaidrības par to, vai skola vispār eksistēs.
Turklāt atbildību par bērnu fizisko un emocionālo drošību nekad neuzņemsies amatpersonas, un tad, kad, nedod dievs, notiks kāda nelaime, vainos vecākus - nevis amatpersonas, kuras pieņēmušas skolu likvidēšanas lēmumus. Un kas notiks pēc tam, kad skolas likvidēs? Notiks viss kā pa diedziņu: pēc tam likvidēsies mūzikas skola, kultūras nams, iznīks pats pagasts...
Valdības liekulīgie apgalvojumi, ka “mums katrs cilvēks ir svarīgs”, atduras pret realitāti: tai NAV svarīgi tas, kur paliks bērni un ko darīs vecāki, jo galvenais taču ir “reorganizācija”, kuras mērķis ir - iegūt vairāk naudas, likvidējot “nerentablās” mācību iestādes. Kolcenieki pieminēja netālu esošo, Igaunijai piederošo Roņu salu, kur “skolā mācās tikai seši bērni, un neviens tur neko nereorganizē”.
Izglītības stratēģijas izstrādātāju atbilde bija aptuveni tāda: nav korekti salīdzināt salu ar Kolku, kura ir saistīta ar visu Talsu novadu, ja vien paši kolcenieki nevēlas sevi izolēt no pārējā novada un valsts. Lūk, atcerējās valsti! Taču tad, kad valsts reprezentantiem vajag padomāt par tās iedzīvotājiem, tā domāšana gan tik raiti nevedas.
Ja runājam par Roņu salu, no tās ir ko pamācīties. Ēkas un sētas ir rūpīgi sakoptas, baznīca - stalti uzturēta. Trešdaļu no salas klāj meži, pārējā teritorijā ir apstrādāti lauki, mājlopu ganības un pļavas. Ir viesu nami, kempingi. Tuvākā sauszeme - Kolkas rags, līdz tam - 36 kilometri. Tuvākā osta - Roja, līdz tai 45 kilometri.
Bez valsts dotācijām Roņu salas iedzīvotāji paši nevar uzturēt savu miera un dzīves līdzsvarotības mitekli. Elektrību ražo dīzeļelektrostacija, un enerģija tāpēc ir dārga, tomēr saliniekiem ir tādi paši tarifi kā kontinentālajā valsts daļā. Iedzīvotāju Roņu salā ir ap simtu, bērnu - arī maz, vietējā pamatskolā mācās ap desmit bērniem. Skolā strādā desmit skolotāji, un tas nozīmē, ka dažkārt skolotāju ir vairāk nekā bērnu. “Kamēr būs bērni, tikmēr būs skola,” - tāds ir salinieku uzskats.
Tātad - igauņi var, mēs - nevaram. Jo negribam. Igauņi atrod finansējumu, lai saglabātu ne tikai īpatnējo salas kolorītu, bet arī skolu ar desmit skolēniem. Mūsu valstī galvenais ir regulāri paaugstināt algas deputātiem, ministriem un citiem valsts akciju sabiedrību priekšniekiem. Jā, tiešām, varbūt šiem mērķiem aizplūst tā naudiņa, ko ietaupa, likvidējot lauku skolas?
Par mazo skolu likteni aizdomājas daudzi. Spēcīgu impulsu deva Vecumnieku mācītājkundzes, tulkotājas, svētdienas skolas vadītājas un astoņu bērnu māmiņas Agritas Otomeres rakstītais.
“Nesen uzzināju, ka, iespējams, slēgs Bauskas novada Stelpes skolu, un apraudājos. (..) Pirms vairākiem gadiem piedaloties labdarības braucienā uz Latgali, kur biju kā tulks norvēģu labdariem, ciemojāmies vairākās skolās. Norvēģi veda drēbes, apavus, bet pats galvenais - mēbeles. Tās bija mazas skolas, viena par otru mazāka.
Ne vienā vien klasē bija norvēģu soli vai atpūtas dīvāns un pat norvēģu iekārtotas labierīcības. Skolotāji bija priecīgi, jo, tā kā “nauda seko skolēnam”, naudas mēbelēm, protams, nebija. Tāpēc mazajās skolās norvēģus sagaidīja ar pārsteidzošu sirsnību.
Bija maijs, skolēni uzstājās ar māmiņu dienai sagatavoto programmu. Bet pēc koncerta gaisā valdīja gandrīz vai bēru atmosfēra. Kāpēc? Jo rudenī skola tikšot slēgta. (..) Pie galdiem klausījos par to, kā dažiem bērniem turpmāk būs jāceļas jau pulksten 6.00 no rīta, jo uz jauno skolu ar skolas autobusu būs divas stundas jābrauc, savukārt pēcpusdienā būs jābrauc vēl tikpat - līdz mājām. Vai lēmējiem neesot bērnu žēl? Par to, ka skolas pasākumi esot gandrīz vai vienīgie kultūras pasākumi šajā pagastā, bet, kad skola būs slēgta, tad panīkums esot garantēts.
(..) Dažas skolotājas bija nobažījušās par saviem skolēniem - kas par viņiem parūpēsies lielajā skolā? Šeit katra skolotāja zinot par savējiem - kurš ir ēdis brokastis, kuram tētis darbā Anglijā un kuram jāpalīdz sagādāt apavi. Kurš pievērsīsies tam, kuram ir problēmas mācībās? Viņas bija pārliecinātas, ka daži lielajā skolā pavisam noteikti “noiešot no ceļa”.
Par lielāku atalgojumu, kas, iespējams, gaida jaunajā, lielajā skolā, skolotājas nemaz nepriecājās, teica, ka varējušas strādāt arī par mazo algu, galvenais - darbs ir tuvu mājām, kājām varot izstaigāt! (..) Lielajā skolā būšot tik daudz bērnu - laika nepietikšot visiem, bet te viņi bijuši kā viena liela ģimene! Atvadoties raudāja skolotājas par skolas slēgšanu un norvēģi - jo šajā jautājumā viņi neko nespēja palīdzēt.
Pagājušā gada decembrī kādā no sociālajiem tīkliem redzēju īsu video par to, kā “nenorakstīt savu bērnu nākotni un attīstīt skolotāju potenciālu”, proti, “optimizējot skolu tīklu Latvijā”. (..) Vai man toreiz vajadzēja Latgales skolotājām teikt - nav ko raudāt! Beidzot jūs varēsiet attīstīt savu potenciālu, jums būs kvalitatīvi darba apstākļi, labs atalgojums un bērniem nebūs “norakstīta nākotne”! No kurienes jums tādi secinājumi? Man pat gribas teikt - kā jums nav kauna ne tikai runāt, bet pat domāt, ka laukos bērniem ir “norakstīta nākotne” un “skolotāju potenciāls paliek neattīstīts”? (..) Kāda pensionēta skolotāja man teica - tā valdība ir pārāk tālu no tautas, tāpēc neko nesaprot un slēdz skolas.
Pienāciet tuvāk pie tautas! Ienāciet mazajā lauku skolā un pasakiet - šī ir vieta, kur jums ir “norakstīta nākotne”! Uzsitiet pa plecu skolotājam un piesoliet lielo skolu un algu, jo šeit taču nav “karjeras iespēju”. Pasēdiet kopā ar viņiem pie pusdienu galda un stāstiet saulainās nākotnes ainas! Tajā brīdī jums teiks: jūs laikam kaut ko esat sajaucis - mums un bērniem te visu laiku bija ļoti labi, līdz atnācāt jūs...
(..) Ar katru slēgtu skolu kāds gabaliņš no mūsu Latvijas paliek neapkopts. Kādi bērni tiks iegrūsti lielo skolu dzirnakmeņos, kur klases skolotājs vairs nebūs psihologs, sociālais pedagogs, medmāsa un logopēds vienā personā, bet tikai skolotājs.
Tā teikdama, es negribēju aizvainot nevienu lielo skolu. Lietodama asus vārdus, es gribēju dalīties ar jums ar aizvainojuma sajūtu, kas rodas, kad tiek nozākāti Latvijas mazo skolu skolotāji un skolēni. Katra skola lai dara savu darbu! Ļaujiet mazajām skolām darīt savējo! Iestājieties par mazajām skolām!”
Precizēsim - par lauku skolu “norakstītajiem” bērniem publiski runāja izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (par to var izlasīt šeit). Nav gan dzirdēta atvainošanās par šādiem tekstiem. Bet laikam ir lieki gaidīt nožēlas un izpratnes vārdus no cilvēkiem, kuri ir tālu no ikdienas patiesajām rūpēm, toties sirgst ar augstprātību. Un laikam ir lieki gaidīt arī valdības plānu, ar kura palīdzību saglabāt lauku skolas.
Lai nevajadzētu sirgt bez attaisnojuma, varam ieteikt Izglītības un zinātnes ministrijai: pieņemiet drosmīgu lēmumu un sadzeniet visus skolēnus vienā lielā “skolā”, piemēram, “Arēnā Rīga”. Tā ar vienu šāvienu aizbaidīsiet divus zaķus: pirmkārt, aizklapēsiet visas lauku skolas, kas jums kā dadzis zem astes, otrkārt, “norakstītajiem” lauku bērniem pasniegsiet cildenu dāvanu - piederību pilsētniekiem. Vismaz radīsies pamatojums izglītības ministres esībai. Vai nav skaisti, ko?!
