Tonakt negulējām. No Lietuvas nāca arvien trauksmainākas ziņas. Krievu tanki bija ielenkuši Lietuvas Republikas Augstākās padomes ēku Viļņā, bija ieņemta Lietuvas televīzija un radio. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēku. Asiņaini ritēja 1991. gada 13. janvāris. Neilgi pirms pieciem no rīta Dainis Īvāns radiouzrunā aicināja cilvēkus pulcēties Doma laukumā. Sākās Barikāžu nedēļa.
Doma laukums jau pussešos bija cilvēku pilns. Ļaudis sarunājās, apsprieda notikumus Lietuvā. „Pie mums notiks tas pats,” ierunājās kāda sieviete. „Nekas tāds nenotiks,” dusmīgi iebilda viņai blakus stāvošais vīrietis, „mums būs kārtīgāka aizsardzība. Mēs noturēsimies.” Barikādes vēl nebija nosauktas vārdā, bet doma par tām jau virmoja gaisā.
Pulksten divos dienā 11. novembra krastmalā sākās manifestācija, kas pārsteidza ar savu vērienu - tajā piedalījās ap 600 000 cilvēku. Latvijas sarkanbaltsarkano karogu jūra un drosmīgu, apņēmīgu cilvēku tūkstoši, kuri gatavi aizsargāt savu atjaunoto valsti. Jā, barikādes! Ir jābūvē barikādes, lai aizstāvētu Augstāko padomi, Ministru padomi, televīziju. Apbrīnojama bija operativitāte un saskaņotība, ko demonstrēja barikāžu organizatori. Tika izveidots Aizsardzības štābs, ko vadīja Andrejs Krastiņš, Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis.
Kaut gan to dienu liecinieki nereti strīdas par barikāžu idejas īstajiem autoriem, tomēr beigu beigās vairums paliek pie Odiseja Kostandas. Viņš
savulaik, stāstot par barikādēm, teica: „Uzskatu, ka barikādes bija kulminācijas un lūzuma brīdis: būt neatkarīgai Latvijai vai nebūt? Negribu samazināt citu Atmodas laika notikumu nozīmi, bet tieši barikādēs cilvēki parādīja, ka viņi ir gatavi arī mirt par brīvu un neatkarīgu Latviju. Pasaules vēstures kontekstā mūsu sadursme ar Krievijas impērismu bija kaut kas neticams. Gruzīnu aktieris Vahtangs Kikabidze reiz teica: „Pasaule mainās, nemainīgs paliek vienīgi Krievijas impērisms un šovinisms.” Krievija vienmēr ir rīkojusies pēc viena scenārija: vai tas būtu 1956. gads Ungārijā, vai 1968. gads Čehoslovākijā, vai 2014. gads Ukrainā, vai... 1940. gads Baltijas valstīs.”
Tagad ir nācis klāt arī 2022. gads, ko Krievijas nacistiskie teroristi iekrāsojuši ar ukraiņu asinīm. Arī tagad - tāpat kā 1991. gadā - mums jāizvēlas, kurā pusē stāvēt. Mēs izvēlējāmies. Odisejs virpināja domu tālāk: „1991. gadā katrā ģimenē bija jāizdara izvēle: vai mēs esam par to, ka Latvija paliek par okupētu pseidovalsti, vai - par patiesi neatkarīgu valsti? Tieši tā ir galvenā barikāžu nozīme, un to nedrīkst pazaudēt. Tieši barikāžu nozīme dod jēgu šodien kaut ko mainīt - kaut vai mūsu bērnu dēļ. Un mūsu bērni ir labākais, kas mums Latvijā ir izdevies pēdējos gandrīz 30 gados - pēc barikādēm. Tā ir jauniešu paaudze, kas piedzimusi, izaugusi un izskolojusies brīvā, neatkarīgā valstī. Un no mums ir atkarīgs, vai viņiem šeit būs vieta veidot savas ģimenes un audzināt savus bērnus. Tāpēc mums ir jāceļas kājās un jāaizstāv savs viedoklis. Ir jāiedrošina cilvēki, kuri ir apmulsuši un neziņā.”
Tādu diemžēl ir daudz. Kā viņus pārliecināt, lai mulsums un neziņa pazūd? Odiseja teiktajā ir kas fascinējošs: „Kā to izdarīt? Kā pastāstīts Aleksandra Grīna romānā „Dvēseļu putenis”. Tā ir mana vismīļākā grāmata. Tur bija lasāmi Ziemassvētku kauju apraksti. Tīreļpurvs, klajš lauks, priekšā - vācu
uguns... Kad jāpaceļ strēlnieku ķēdes, visiem ir skaidrs, ka tas prasīs upurus. Strēlnieki aizdomājas uz brīdi: kā tas būs, kad noskanēs virsnieka pavēle?... Un tad viens saka: „A ies ar’!” Un tas viens - a ies ar’! - arī šodien der. Cik reižu mums aplauzti ragi, cik reižu pa zobiem dabūts, bet ir jāsaka - a ies ar’! - un mēs ejam. Arī barikādēs tā bija. Un šodien tai sajūtai un pārliecībai nevajadzētu pazust.”
Fortifikācijas būvju speciālisti apgalvo, ka barikādes, kas tika sabūvētas pie visiem svarīgākajiem objektiem, krievu OMON vienības ar saviem bruņutransportieriem varētu nojaukt ļoti ātri, bet barikāžu aizstāvjus - vienkārši izšķaidīt. Protams. Bet barikādes mums parādīja ko svarīgāku par fizisko esību. Tas bija garīgais spēks un pārliecība - aizstāvēt Latviju. Zinot, ka ikviens var iet bojā. Zinot, ka spēki ir nevienlīdzīgi. Un zinot to, ka Latvija var dzīvot tikai tad, ja mēs visi par to iestājamies.
Kā ir šodien? Vai visi esam par Latviju? Un kas mums ir Latvija? Uz šiem jautājumiem mums jāatbild pašiem sev. Un Barikāžu nedēļa ir vispiemērotākais laiks to izdarīt.
