Drīz būs pagājuši desmit (!) gadi kopš traģēdijas, bet skaidrības par notikušo joprojām nav. Vismulsinošākais ir tas, ka par vainīgo ir atzīts tikai viens cilvēks, kurš – loģiski spriežot – pat teorētiski nevar būt vienīgais vainīgais. Bet tas nozīmē, ka vienkārši ir atrasts pārmijnieks, kuram uzkraut pilnīgi visu vainu.
Desmit gadu laikā valsts tā arī nav spējusi panākt krimināltiesisko attiecību noregulējumu traģēdijai, kurā daudzu personu bezatbildības un nolaidības dēļ gāja bojā 54 cilvēki. Kriminālprocesuālo termiņu saprātīgums - tēma, par ko Latvijas likumdevējs un tiesu vara runā nelabprāt. Neviena no pusēm ar nule publiskoto apelācijas instances spriedumu nav mierā. Tas nozīmē tiesvedības turpinājumu vēl ilgus gadus. Vai arī šajā tiesvedībā līdz galīgajam spriedumam cietušajiem un apsūdzētajiem būs jāgaida puse no cilvēka produktīvā mūža?
“Bija sajūta, ka mani kāds burtiski izgrūž pa veikala durvīm, it kā mudinādams: ej, ej prom! Pēc brīža, kad jau biju izgājis, iebruka veikala jumts,” atceras kāds jauns cilvēks, vārdā Kristaps. Viņš izglābās no nāves, pateicoties, viņaprāt, nesen mūžībā aizgājušajam tēvam, kurš ar savu mudinājumu izglāba dēlu no nāves zem veikala “Maxima” jumta...
Daudziem citiem tā nepaveicās, un 2013. gada 21. novembra vēla pēcpusdiena viņiem bija liktenīga: pulksten 16.21 “Maxima” lielveikalā Zolitūdē atskanēja signalizācija. Lielākā daļa veikala darbinieku un apmeklētāju ignorēja signālu. Trauksmes zvans ik pa laikam vēstīja par tuvojošos traģēdiju.
Neilgi pirms pulksten sešiem iebruka lielveikala jumts, uzgāžoties uz tirgotavā esošo cilvēku galvām. Sekoja vēl divi iebrukumi, paņemot 54 cilvēku dzīvības. Vairāki desmiti cilvēku tika ievainoti. Apjomīgo krimināllietu par veikala “Maxima” traģēdiju tiesa sāka skatīt 2015. gada decembrī, savukārt 2019. gada jūnijā prokurors pabeidza savu debašu runu, apsūdzētajiem lūdzot piemērot maksimālos sodus. Visi apsūdzētie savu vainu noliedza. 2020. gada 18. februārī Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa pasludināja spriedumu, par vainīgu atzīstot būvinženieri Ivaru Sergetu, bet astoņus lietā apsūdzētos attaisnojot. Upuru tuvinieki un traģēdijā ievainotie neizpratnē par spriedumu demonstratīvi pameta tiesas zāli. Tiesa vērtēja arī pieprasītās kompensācijas cietušajiem. Dažiem tās noraidīja, bet lielākajai daļai noteica no dažiem desmitiem līdz 100 000 eiro. Kopā - apmēram 5,5 miljonus eiro. Tiesa šo summu lika piedzīt no Sergeta.
Bet tiesa pieņēma arī divus blakuslēmumus, un tas nenotiek bieži. Viens bija par to, ka ir pamats kriminālprocesa uzsākšanai pret darbiniekiem, kuri strādāja nu jau likvidētajā uzņēmumā “Vikom Industry” (VI), kam bija pasūtītas sabrukušā lielveikala metāla konstrukcijas. Bet otrajā blakuslēmumā tiesa norādīja, ka ir pamats lietas sākšanai arī par prokuroru nepienācīgu pienākumu pildīšanu.
Nekas gan nav dzirdēts par to, ka “Vikom Industry” amatpersonu darbība būtu nopietni izmeklēta. Arī prokuratūras nevarīgā izmeklēšana veikala “Maxima” lietā netika novērtēta. Jāpiebilst, ka pirms tiesas blakuslēmumu pieņemšanas liecības sniedza VI bijušais valdes loceklis Andrejs Šveics, kurš teica, ka neatceroties, vai uzņēmuma pilnvaroto darbu vadītāju Andreju Kuļešovu kaut reizi būtu redzējis strādājam objektā Priedaines ielā 20 (Zolitūdes veikala “Maxima” adrese). Protams, kā gan viņu var atcerēties, ja pats Kuļešovs tiesai apliecināja, ka “Maxima” veikala būvniecībā nekad nav strādājis un ka visi viņa paraksti būvdarbu žurnālos ir viltoti. Bet prokuratūru šie fakti nezin kādēļ neieinteresēja...
Nule notika pēdējā apelācijas instances tiesas sēde, kurā būvinženieris Ivars Sergets joprojām tika atzīts par vienīgo vainīgo veikala “Maxima” traģēdijā. Rīgas apgabaltiesa viņam piesprieda sešu gadu un sešu mēnešu cietumsodu. Visticamāk, šis spriedums tiks pārsūdzēts, atzina Sergeta advokāts Artūrs Zvejsalnieks.
“Izmeklēšana ir bijusi ļoti pavirša,” teic Artūrs Zvejsalnieks, “un to parāda arī tiesas blakuslēmumi. Viens no tiem - par uzņēmuma “Vikom Industry” dokumentu viltošanu. Uzņēmuma darbinieks - uzvārdā Ivanovs - atzina, ka viltojis visus dokumentus, ieskaitot parakstus. Šis uzņēmums pat pēc “Maxima” traģēdijas turpināja darboties, pēc dažiem gadiem tas nolikvidējās ar lielu nodokļu parādu.”
“Vikom Industry” ražoja metāla jumta detaļas, montēja tās uz “Maxima” jumta, un tas viss tika darīts ar jau minētā Kuļešova parakstu. “Uz viņa sertifikāta pamata šis uzņēmums strādāja, darbojās vairākos būvobjektos, bet prokuratūru tas absolūti neinteresēja,” atceras Zvejsalnieks. Ivanovam iedeva priekšrakstu par sodu, viņam nācās samaksāt pāris minimālās algas,
un ar to šī lieta beidzās. “Neviens tur neko dziļāk neraka,” teic Zvejsalnieks. Varbūt tāpēc neviens netaisījās neko rakt, jo bija dota nerakstīta pavēle - nerakt?... Jo tad varētu aizrakties pārāk dziļi. “Man nav skaidrs, kas viņus piesedza,” piebilst Zvejsalnieks.
“Ir pratināti desmitiem cilvēku, kuri gājuši garām veikalam, kuri strādāja vai ēda pusdienas, un mēs visi viņus tiesā klausījāmies,” atceras Zvejsalnieks, “bet “Vikom Industry” darbinieku iztaujāšana - nocirsta kā ar cirvi. Taču tieši šā uzņēmuma metāla konstrukcijas sabruka virs cilvēkiem.” Jāpiebilst, ka neviens cits objekts, kur izmantotas VI būvkonstrukcijas, nav pārbaudīts. Tas kārtējo reizi nevienu neinteresē. Nevienu neinteresēja arī tas, ka uz veikala jumta sāka realizēt kaut kādu apzaļumošanas projektu, uzkraujot jumtam papildu slodzi. Bet šim projektam ar Ivaru Sergetu nebija nekāda sakara. Tad kurš deva rīkojumu un atļauju noslogot jumtu?
Pēc pirmā kriminālprocesa uzsākšanas būs jau iestājies noilgums, un minētā uzņēmuma amatpersonas var atviegloti uzelpot. “Noilgums ir tikai līdz brīdim, kad tiek celta apsūdzība. Kaut vai tas ir noticis 1991. gadā, arī smalkmaizītes nozagšana no veikala plaukta ir mūžīga, bet - tā kā pret VI amatpersonām nav celta neviena apsūdzība un nekas nav izmeklēts, uz viņiem noilgums attiecas, savukārt uz Ivaru Sergetu, pret kuru ir celta apsūdzība, noilgums neattiecas - viņu var tiesāt arī pēc 100 gadiem,” skaidro Zvejsalnieks.
Tiesas pirmā instance piesprieda Ivaram Sergetam cietušo ģimenēm samaksāt ap pieciem miljoniem eiro, taču jau tad bija skaidrs, ka tādas naudas Sergetam nav un nekad arī nebūs. Tad biedrība “Zolitūde 21.11.” aicināja Saeimu grozīt likumu un paredzēt, kas samaksās to, kas cietušajiem pienākas. Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris pēc šī aicinājuma norādīja, ka tāds variants nav izslēgts, bet jautājums ir: vai Latvijai ir nauda?
Naudas, kā zināms, mums ir tik daudz kā nekad nav bijis, un valsts - amatpersonu izskatā - ir gatava naudu šķūrēt ar lāpstām jebkurā virzienā, kas ietver valsts akciju sabiedrību valdes un padomes, finansēt apšaubāmu vakcīnu iepirkumus, vakcinēšanās birojus un citas reklāmu aģentūras. Bet kompensēt ciešanas vismaz ar naudas palīdzību - kaut arī 100% tādu mērķi nav iespējams realizēt - to gan ne. „Kāpēc citos noziegumos cietušajiem netiek maksāts, ja vainīgais nav spējīgs maksāt? Ja valsts ir bagāta, tad var to darīt. Es nezinu, vai Latvijas valsts ir gatava tā izlemt,” toreiz klāstīja Gunārs Kūtris.
Kompensācijas cietušo ģimenēm izmaksāja lieltirgotāji - “Maxima”, piedāvājot 100 000 eiro par katru bojāgājušo apmaiņā par to, ka cietušie atsauc prasības tiesā. Daudzi bija piesardzīgi, vērtējot šo piedāvājumu, taču pēc tam atzina: labi, ka piekritām. Kopumā cietušo atbalstam “Maxima” izmaksājusi ap deviņiem miljoniem eiro, un tā Latvijā ir vēsturiski lielākā kaitējuma kompensācija.
Taču daudzi jautājumi joprojām paliek neatbildēti. Sākotnēji izmeklēšanas grupā tika iekļauti 47 cilvēki. Patlaban nav skaidrs, kāpēc tik liels skaits izmeklēšanā iesaistītu cilvēku nav pamanījuši faktus, kas norādītu ne tikai uz “pārmijnieku” Sergetu, bet arī uz citiem vainīgajiem, kuri, iespējams, ir pat vairāk vainojami nekā Sergets?
“Manuprāt, lielākie pārmetumi jāsaņem prokuratūrai. Pirmkārt, par to, kādā brīnišķīgā veidā tika izbeigta “Vikom Industry” lieta: kaut kāds melnstrādnieks viltoja būvinženiera parakstus, bet uzņēmuma vadība par to neko nezināja! Tas, ka tiesa pieņēma kaut kādus blakuslēmumus, no tā prokuratūrai ne silts, ne auksts,” saka Zvejsalnieks.
Izskatās, ka veikala “Maxima” traģēdijai vismaz pagaidām nav tiesiskā risinājuma, jo, “pateicoties” galēji paviršai izmeklēšanai, nav noteikti galvenie notikušā vaininieki. Valsts tiesu vara nespēj taisnīgi un patiesi atrisināt šo lietu, jo prokuratūra iesniedza tādus „pierādījumus”, kādus nu iesniedza... Taču vērtējuma šai situācijai nav nedz no Tieslietu ministrijas, nedz no likumdevēja - Saeimas.
