Lasīt ministriju amatu sarakstus – tā ir viena no saturīgākajām izklaidēm tumšos ziemas vakaros. Arī šoreiz, lietum plīkšķot pret terases nojumi, saulaini pasmaidīju, kad Veselības ministrijas amatu sarakstā ieraudzīju nosaukumu „nepārtraukto uzlabojumu speciāliste”. Priecīgā satraukumā meklēju arī “pārdabiskā skaistuma eksperti” un “centības veicināšanas atašeju”. Nebija.
Lūdzu amata skaidrojumu Veselības ministrijas komunikācijas nodaļas vadītājam Oskaram Šneideram. „Atbilstoši amata aprakstā norādītajam nepārtraukto uzlabojumu speciālistes galvenie pienākumi ir: konsultēt ministrijas struktūrvienības par ministrijas procesu uzlabojumu iniciatīvām; palīdzēt struktūrvienību vadītājiem izveidot uzlabojumu plānus atbildībā esošo procesu pilnveidei; diagnosticēt uzlabojuma iespējas un izvēlēties idejas ministrijas tālākai attīstībai, vadot vienotu procesu definēšanu un ieviešanu ministrijas struktūrvienībās; nodrošināt ministrijas procesu uzlabojumus atbilstoši LEAN metodoloģijai; rosināt pasākumus apmierinātības uzlabošanai, procesu un pakalpojumu pilnveidošanai ministrijā; nodrošināt pieredzes dalīšanos par LEAN metodoloģiju un rīkiem ministrijas struktūrvienībās,” atbildēja Šneidera kungs.
Ja neņemam vērā izcili birokrātisko skaidrojumu, kas „rosina apmierinātības uzlabošanu”, bet neizstāsta nenieka par „nepārtrauktajiem uzlabojumiem”, jo saprast tāpat neko nevar, rodas tikai viens jautājums: piedošan, bet kas ir tas noslēpumainais LEAN, kurš jāpazīst ikvienam Maskavas forštates džondžikam, nemaz nerunājot par medmāsu skolas bufetnieci?
Izrādās, vienkārši runājot, LEAN metode ir virkne paņēmienu, ar kuru palīdzību darbs tiek paveikts ar minimālu darbību skaitu, tādējādi saīsinot šā darba veikšanas laiku. Jā, kamēr notiek iedziļināšanās dotajā tekstā, skaidrojot „nepārtrauktos uzlabojumus”, tikmēr LEAN metode nedarbojas... Vai arī darbojas?!
No Šneidera kunga uzzināju arī to, ka „nepārtraukto uzlabojumu speciālistei” noteiktā mēnešalga ir 910 eiro. Jāteic, diezgan skarbi, jo uzdevumu un pienākumu, kurus grūti saprast, ir teju puslapa. Nujā, bet tad, kad lēma par algu paaugstināšanu ministriju darbiniekiem, lielie lēmēji zināja nosaukumu „ministrs”, bet nezināja „darbiniekus”...
Taču gudri cilvēki, manuprāt, redz izeju. Ilgi pūlējos, lai saskaitītu Veselības ministrijā strādājošos cilvēkus. Sanāca kaut kur ap 150. Varu, protams, kļūdīties. Bija dučiem vadošo un vecāko ekspertu, vecāko un vadošo referentu, direktoru, atašeju, kuru uzdevums ir nodrošināt, organizēt, kontrolēt, pārstāvēt, plānot, aktualizēt, izstrādāt un apkopot. Tāpat Komunikācijas nodaļā ir nodaļas vadītājs, preses sekretārs, sabiedrisko attiecību speciālists un komunikāciju speciālists ar neskaitāmiem pienākumiem, kas nereti kopē cits citu.
Tad, lūk, ko domā gudri cilvēki: vai beidzot nebūtu jēdzīgi izžņaugt ūdeņainos ministriju štatu sarakstus - tā, lai iztek divas trešdaļas šķidruma un lai paliek pamats, kas strādā un saņem normālu algu? Vēl jau neesmu palūkojusi citas ministrijas, tur dažviet vēl trakāki brīnumi.
Vēl nav skatīti arī lielo slimnīcu valžu un padomju sarakstiņi, kuru locīkļi ikdienā veic neaptveramus varoņdarbus (protams, atšķirībā no ķirurgiem), saņemot par tiem līdz 100 000 eiro gadā. Lūk, cilvēka cienīgas algas, nevis kaut kādi tur „nepārtraukto uzlabojumu speciālisti” ar 910 eiro „uz papīra”.
Bet kopumā, kā smejies, naudu racionāli izmantot mūsu valdīkļi joprojām nemāk. Tikai šķiest bezjēgā - tur, kur jātaupa, un knapināties - tur, kur jāmaksā tik, cik darbs maksā.
