...Raimonds Pauls, vētrainu aplausu aicināts, atkal iznāk uz skatuves, izvelk no kabatas sniegoti baltu mutautiņu, noslauka taustiņus un... aizver klavieru vāku. Viss! Dzintaru koncertzāles velvēs aizskan Maestro tradicionālais atvadu sveiciens „Uz to mums atkal jāiedzer”, muzikanti, trombonus un saksofonus mirdzinādami, ceļas kājās, un mēs – aplaimoti un pateicības pārņemti – arī ejam prom. Tik daudz mums šovakar dots, tik daudz...
Pirms koncerta kāds apmeklētāju pāris bija sajaucis rindas, un sanāca neliels kāzuss ar vietu maiņu. Kad „īstie” vietu gribētāji lūdza pārbaudīt biļetes, pāris bija neziņā, ko no viņiem grib, jo apkārtējie runāja latviski, pāris - tikai krieviski. Bet tomēr kaut kā - izmantojot zīmju valodu un pāra mēģinājumus vismaz kādu vārdu pateikt latviski - visi sapratās, ļaudis palīdzēja viņiem atrast īstās vietas, un viņi apsēdās blakus man.
Un tad jau arī sākās Raimonda Paula dzimšanas dienas koncerts. Elzas Rozentāles samtainā balss, Paula ģeniālā klavierspēle un komentāri, Dināras Rudānes viļņošanās līdzi ritmam, Latvijas Radio bigbenda virtuozais sniegums, Andra Keiša izjustais dziedājums - tas viss bija tieši tā, kā muzikālā priekšnesuma beigās teica pats Raimonds Pauls: „Šo koncertu es nekad neaizmirsīšu.”
Mani blakussēdētāji, šķiet, bija lieli Raimonda Paula talanta cienītāji. Jā, vairāki skaņdarbi, ko izdziedāja Elza un Dināra, bija populāri un pazīstami, un man blakus sēdošais vīrietis aplaudēja aizrautīgi un ilgi. Bet tad uz skatuves iznāca Andris Keišs, ironiski paslavēja savu „aktiera vokālu” un nodziedāja trīs dziesmas no cikla „Suni ārā nedzenama nakts”, kas bija muzikāla fantāzija ar Ojāra Vācieša dzeju.
Raimonda Paula spēju iekļaut mūzikā vārdus - to, šķiet, nepārspēs neviens. Bet šajā brīdī sapratu, cik svarīgi, cik bezgala nozīmīgi ir līdz mazākajam sīkumam uztvert to, ko rakstījis dzejnieks. Ja tu to nesaproti, tu nedzirdi arī pašu mūziku.
Nojautu, ka mani blakussēdētāji - padzīvojis pāris, kas sarunājas krieviski - tiešām nesaprata itin neko no tā, ko izdziedāja aktieris Andris Keišs. Pametu skatienu apkārt: redzēju, ka dažiem cilvēkiem acīs asaras. Man arī. Mēs sapratām, par ko dziesma... Mani blakussēdētāji - ne. Tu sēdi svešā vietā, starp simtiem svešu cilvēku, kuri priecājas, raud, smejas un dzied, bet tu nesaproti - kāpēc viņi to dara. Jo tu nezini gandrīz nevienu vārdu šo cilvēku valodā. Un tas ir tik briesmīgi - nesaprast, par ko viņi raud un smejas. Varbūt par tevi?
Vēl vairāk šī atsvešinātība parādījās tad, kad Andris Keišs koncerta nobeigumā talantīgi parodēja jubilāra sveicējus - Aivaru Lembergu un Raimondu Vējoni. „Lembergs” uzdāvināja Paulam baltu trusi (Truša gads!) un pasūtīja dziesmu, ko nodziedāja „vecais dziedātājs” - Viktors Lapčenoks (sak, paši arī neesam nekādi jaunie!). Savukārt „Vējonis” uzsauca Paulam Zigfrīda Muktupāvela dziedājumu. Protams, arī Lapčenoku un Muktupāvelu parodēja Keišs.
Skatītāji gavilēja, smējās līdz asarām. Taču mani divi nabaga blakussēdētāji nesaprata, par ko vispār stāsts. Viņiem puse no koncerta burvības pazuda neziņā. Man viņu palika žēl. Skaudri žēl.
Varbūt tieši tādu izjūtu nosūtīšana „adresātiem” sekmētu viņu izvēli tomēr mācīties valsts valodu? Ne tikai tāpēc, lai izvairītos no konfliktiem, kas rodas uz valsts valodas ignorēšanas bāzes, bet arī tāpēc, lai cilvēciskotu savu attieksmi pret valsti un nāciju, ar kuru nākas dzīvot kopā. Teikums „Man tevis žēl” var būt divējāds - gan ar nicinājumu, gan ar līdzjūtību pildīts. Atliek tikai izvēlēties. Izvēlēties gan attieksmi, gan dzīvesvietu - lai nevajadzētu visu mūžu dzīvot ciešanās un neziņā.
