Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena kādā savā 2020. gada runā sacīja: “Ja esat vecāki vienā valstī, jūs esat vecāki katrā valstī.” Minētajā paziņojumā viņa norādīja, ka jānodrošina, lai vecāku stāvoklis, kas konstatēts vienā dalībvalstī, tiktu atzīts visās pārējās dalībvalstīs visiem nolūkiem. Šī iniciatīva tika atzīta par vienu no galvenajām darbībām ES stratēģijā par bērna tiesībām un LGBT IQ līdztiesības stratēģijā. Tagad iniciatīva nāk ar jaunu sparu.
Minētajā priekšlikumā EK arī ierosina veidot Eiropas vecāku stāvokļa apliecību, kuru bērni (vai viņu likumīgie pārstāvji) varētu pieprasīt un izmantot, lai citā dalībvalstī sniegtu pierādījumus par vecāku stāvokli. Tāpat EK cenšas ES iekšienē izveidot tādu juridisko mehānismu, lai vienā dalībvalstī pieņemtie tiesu nolēmumi un publiskie akti, ar kuriem konstatē vecāku stāvokli, būtu automātiski jāatzīst jebkurā citā dalībvalstī (ieskaitot Latviju).
Interesanti, ka minētā priekšlikuma izstrādē komisijas konsultācijas notika tikai ar LGBT jomas nevalstiskajām organizācijām (NVO), nepiedaloties nevienai (!) bērnu tiesību aizsardzības NVO, kas uzreiz liek apšaubīt EK apgalvojumus par lielajām rūpēm attiecībā uz bērnu tiesībām.
Tagad šī ideja ir nopulēta līdz priekšlikumam par vienotas vecāku statusa apliecības izveidi ES, kā arī līdz pienākumam atzīt citā dalībvalstī konstatētu bērna vecāku stāvokli. 2022. gada 7. decembrī EK pieņēma priekšlikumu padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un publisku aktu akceptēšanu vecāku stāvokļa lietās un par Eiropas vecāku stāvokļa apliecības izveidi.
Pagaidām tas gan ir tikai regulas priekšlikums, kas vēl vienbalsīgi jāpieņem Eiropas Padomē pēc konsultēšanās ar Eiropas Parlamentu. Darbs tagad turpināsies Eiropas Padomē, un Eiroparlamentam būs jādod arī savs atzinums. Jāatgādina, kas regulas (atšķirībā no direktīvām) ir tie ES tiesību akti, kas ir tieši un nepastarpināti piemērojami ES dalībvalstīs. Tādēļ ir svarīgi saprast, kas šobrīd notiek ES gaiteņos, un vēl svarīgāk - kā tas tuvākajā nākotnē reāli varētu ietekmēt mūsu visu dzīvi Latvijā.
Šī apliecība būtu brīvprātīga, pirmām kārtām paredzēta tiem pieaugušajiem, kurus esošās bērnu dzimšanas apliecības neatzīst par bērna vecākiem. Piemēram, viendzimuma pāra pieaugušo, kurš audzina partnera bērnu. Tas nozīmē, ka ar šīs regulas spēku Latvija būtu spiesta atzīst divas mātes vai divus tēvus kā bērna vecākus, ja šie pieaugušie uzrādīs jauno ES vecāku statusa apliecību, iegūtu kādā citā ES valstī.
Jebkuram saprātīgam cilvēkam uzreiz rodas trīs iebildumi pret šo regulu. Pirmkārt, ģimenes jautājumi ir katras ES dalībvalsts kompetencē, un šis it kā tikai pārrobežu situāciju regulējums patiesībā ietiecas dalībvalsts pilsoņu pamatizpratnē par to, kas ir ģimene un kas - bērna vecāki.
Tātad tas ir ģimenes jautājums, kas ir jālemj katras dalībvalsts lēmējvarai - tas it kā tiek pateikts arī EK priekšlikumā, proti, tas attiekšoties tikai uz pārrobežu situācijām. Taču tajā pašā laikā šis priekšlikums liks dalībvalstīm (arī Latvijai) atzīt citā ES dalībvalstī izdotu dokumentu, kurā kā bērna vecāki ir norādītas divas mammas, pat neprecizējot, kura no viņām ir laidusi pasaulē bērnu.
Skaidrs, ka realitātē šāds regulējums ietekmēs arī Latvijas nacionālo ģimenes tiesību jomu, to juridiski deformējot un pamazām sagatavojot “jaunajai un progresīvajai realitātei”.
Otrkārt, Eiropas vecāku stāvokļa apliecības izdošana viena dzimuma “vecākiem” liek atzīt iracionālas lietas - to, ka bērnam var būt divas mātes (un neviena tēva) vai divi tēvi (un nevienas mātes), kā arī vēl citas nedabiskas bērna vecāku kombinācijas. Tā ir bioloģiska neiespējamība cilvēka sugai, tā neatbilst cilvēka dabai, proti, bērna dabiskai tieksmei pēc abu dzimumu vecākiem.
Treškārt, šī regula faktiski noliedz ANO bērnu tiesību konvencijā atzītās bērnu tiesības 1) uz savu identitāti; 2) netikt šķirtam no viena vai abiem vecākiem; 3) piedzimt brīvam. Tajā pašā laikā regula skaidri parāda, kā un cik nekaunīgi var manipulēt ar jēdzienu “bērna labākās intereses”, lai apmierinātu un attaisnotu pieaugušo iegribas.
Lai arī ģimenes jautājumi ir katras dalībvalsts kompetencē, ES var lemt par tiem, aprobežojoties ar pārrobežu situācijām un tikai speciālās procedūras ietvaros. Taču ir aplami apgalvot, ka “šis priekšlikums neskar dalībvalstu kompetenci pieņemt ģimenes tiesību pamatnoteikumus, piemēram, noteikumus par ģimenes definīciju vai noteikumus par vecāku stāvokļa konstatēšanu iekšzemes situācijās”.
Otrādi, tas tiešā veidā ietekmēs Latvijas nacionālo likumu piemērošanu. Tāpat kā ārvalstīs reģistrētās viendzimuma laulības Latvija (ne tiesiski, ne sabiedrības vairākums) neatzīst, tāpat arī Latvija neatzīst (ne tiesiski, ne sabiedrības vairākums), ka vecāku tiesības balstītos sociālajā realitātē, nevis primāri - asinsradniecībā (ar adopciju kā izņēmumu).
Aizbildinoties ar pārrobežu situāciju risināšanu un regulējumu salīmeņošanu, EK vēlas, lai valstis atzītu vecāku tiesības un statusu personām, kas bioloģiski vai dabas imitācijas gadījumā (adopcija) nav un nevar būt bērna vecāki.
Pret minēto regulas priekšlikumu EK iebilda Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Ziobro, norādot, ka šim dokumentam nav nekāda sakara ar bērna tiesību ievērošanu un ka tas faktiski pārkāpj ANO bērnu tiesību konvencijas normas, kā arī uzsverot to, ka šīs regulas priekšlikums ir pretrunā ar Polijas konstitūciju.
Kopumā runājot, šis priekšlikums grauj valstu suverenitāti pašām noteikt savas ģimenes tiesību normas. Turklāt Latvija, iestājoties ES, nekur skaidri un nepārprotami nav uzņēmusies ideoloģijās balstītas nākotnes saistības, kuras ES dibināšanas līgumos “progresīvi ielasa” ES institūcijas.
Bioloģiskā realitāte ir universāla: katram bērnam var būt un ir tikai divi vecāki - tēvs vīrietis un māte sieviete. Eiropas Savienībā nav problēmu atzīt patieso vecāku statusu, par atskaites punktu ņemot bērna dzimšanas apliecību. Problēma rodas tad, kad dažās dalībvalstīs par vecākiem vēlas saukt cilvēkus, kas nav bioloģiskie vecāki, piemēram, divas sievietes vai divus vīriešus. Šī regula piespiež dalībvalstis, kas līdz šim vecāku stāvokli konstatēja pēc asinsradniecības (vai dabu imitējošas adopcijas), atzīt viendzimuma pārus par vecākiem, kas savukārt nozīmē ieviest izņēmumus sabiedriskajā kārtībā.
Tāpat priekšlikumā tiek ļaunprātīgi izmantots nediskriminācijas princips, lai izplatītu ideju, ka Austrumeiropas valstīs viendzimuma pāri, kur abi viendzimuma partneri netiek atzīti par bērna vecākiem, tiek diskriminēti savas seksuālās orientācijas dēļ, nevis iracionālā pieņēmuma dēļ.
2021. gada 14. decembrī ES tiesa pieņēma spriedumu lietā, kurā bija iesaistīta Bulgārija un Spānija. Spānijā bija izdota bērna dzimšanas apliecība, kurā kā vecāki bija norādītas divas mātes (pat neprecizējot, kura no abām ir laidusi pasaulē bērnu). Tā kā viena no šīm mātēm bija Bulgārijas pilsone, viņa vērsās Bulgārijas iestādēs ar prasību izsniegt bērnam Bulgārijas pilsonības dokumentu, ko Bulgārija atteicās izdot, jo saskaņā ar Bulgārijas tiesībām kā bērna māte jānorāda sieviete, kura bērnu ir dzemdējusi.
Šī lieta nonāca līdz ES tiesai, kas nolēma, ka personu brīvas pārvietošanās jomā Bulgārijas (un jebkuras citas dalībvalsts) pienākums, pirmkārt, ir izsniegt bērnam personas apliecību vai pasi, nepieprasot, lai Bulgārijas iestādes vispirms izdod dzimšanas apliecību. Otrkārt, dalībvalstu (un arī Bulgārijas) pienākums ir atzīt Spānijā izdoto dzimšanas dokumentu, lai minētais bērns kopā ar katru no abām mātēm varētu īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties ES dalībvalstu teritorijā.
Tātad pienākums attiecas it kā uz ļoti šauru jomu - personu brīvu pārvietošanos, tomēr tajā pašā laikā ES tiesa paver durvis LGBT ideoloģisko nostādņu pakāpeniskai uzspiešanai ES dalībvalstīm. Tādēļ EK nekavējās un vēra šīs durvis vaļā jau plašāk, izstrādājot minēto regulas priekšlikumu. Nav jābūt pareģim, lai saprastu, ka regulas pieņemšanas gadījumā nākamais solis būs vienā dalībvalstī noslēgtu viendzimuma laulību un partnerattiecību automātiska atzīšana citās ES dalībvalstīs.
Lai arī EK “par galveno apsvērumu atzīst bērna labākās intereses”, faktiski ar šādas apliecības ieviešanu bērnu tiesības tiktu sagrozītas un pakārtotas pieaugušo prioritātēm vai pat iegribām. Šajā procesā tiktu pārkāptas ANO Bērnu tiesību konvencijā atzītās un nostiprinātās bērnu tiesības - tiesības uz savu identitāti, tiesības netikt šķirtiem no vecākiem pret viņu gribu un piedzimt brīviem.
“Vecāku stāvokļa apliecība normalizētu to, kas bērnam gluži dabiski nekad nešķiet “normāls” - mātes un/vai tēva zaudējums. Šādā situācijā pieaugušie apzināti atņem bērnam viņa identitāti vai tās daļu - bioloģisko māti un/vai tēvu. Ir jāsaprot, ka runa ir par apzinātu bērna radīšanu bez viena vai pat abiem no viņa bioloģiskajiem vecākiem (ieskaitot surogātmāšu izmantošanu, kas zināmā mērā vienlaikus var tikt kvalificēts arī kā paveids vardarbībai pret sievieti). “Nediskriminācijas” vārdā tā diskriminētu bērnus,” saka Keitija Fausta, starptautiskās bērnu tiesību aizstāvības organizācijas vadītāja.
Pirmkārt, ir jāpanāk, lai Latvija Eiropas Padomē balsotu pret šīs regulas projektu. Tāpat jāpanāk, lai EP deputāti, kuri ievēlēti no Latvijas, balsotu pret šo regulu. Ja tomēr regula tiks pieņemta, jāseko līdzi tam, lai Latvija nepiedalītos ciešākās sadarbības mehānismā un tādējādi nepiekristu piemērot Latvijā šo regulu.
Otrkārt, LR Saeima jāiepazīstina ar šo regulas projektu, kas jaunās skaņās atkal nāk virsū draudīgi un biedējoši. Pagaidām Saeimā gan ir klusums.
Treškārt, Latvijas Republikas Satversmē ir jānostiprina 110. pants, tajā skaidri ierakstot, kas ir laulība, ģimene, bērna vecāki un bērna tiesības. Diemžēl šajos jautājumos Satversmes lakoniskums var nākt Latvijai par sliktu.
Uz jautājumu par regulas projektu sagaidīju atbildi no LR Tieslietu ministrijas (TM): “Tieslietu ministrija šobrīd gatavo Latvijas nacionālās pozīcijas projektu par ES ietvaros topošo Padomes regulas projektu par vecāku statusa atzīšanu un vecāku statusa apliecību. Regulas projekta mērķis ir nodrošināt, ka Eiropas telpā, neatkarīgi no ģimenes formas, bērna vecāki, kuriem ir šāds statuss piešķirts vienā dalībvalstī, to nezaudētu vai tas netiktu apšaubīts kādā citā valstī, un bērna vecāki varētu netraucēti īstenot rūpes par bērnu viņa labākajās interesēs (ceļojot, uzturoties citā dalībvalstī un citos gadījumos). Nacionālā pozīcijā tiks noteiktas Latvijas intereses par šajā regulas projektā skartajiem jautājumiem, un šī pozīcija tiks virzīta apstiprināšanai Ministru kabinetā, kā arī Saeimas Eiropas lietu komisijā.”
Pievērsīsim uzmanību vārdkopai “neatkarīgi no ģimenes formas”. Tātad TM, ko vada “Jaunās Vienotības” partijniece Inese Lībiņa-Egnere, pieļauj “ģimenes formas”, ko veido divi tēvi, divas mātes, trīs transvestīti vai septiņi “ģenderi” no 56 iespējamajiem? Pārjautāju: “Ja pareizi saprotu, ar šīs regulas atzīšanu tiks atzīti arī viendzimuma pāri - kā ģimenes? Tāda būs LR pozīcija, apejot Satversmi?” Saņēmu atbildi no TM komunikācijas departamenta vadītājas Ilzes Leimanes: “Latvijas Republikas Tieslietu ministrija, gatavojot nacionālās pozīcijas, ievēro Latvijas Republikas Satversmi un likumus.”
Atlika tikai viens precizējošs jautājums: “Vai viendzimuma laulības jau ir ietvertas Satversmē?” Uz to atbildi vairs nesaņēmu. Bet skaidrs, ka lienošā gatavināšana turpinās - šoreiz bērnu tiesības piekārtojot “ģenderos” apmaldījušos pieaugušo iegribām. Un bēdīgākais ir tas, ka nedz Saeimā, nedz valdībā neredz pārliecinošus spēkus, kas varētu pretoties šai gatavināšanai.
***
Publikācijas veidošanas gaitā īpašs paldies juristei, tiesību zinātņu doktorei Baibai Rudevskai, bērnu tiesību aizstāvības kustības “Them Before Us” pārstāvei Latvijā Alīnai Ozoliņai
