„Tagad es jums pateikšu, kas notiks tālāk. Sarūsējusi fašistu kaska uz bērza krusta – tas ir viss, ko viņi pelnījuši,” tīmeklī gaudo kāda Jeļena Osipova, sērojot par kārtējā padomju okupekļa – šoreiz Liepājā – nojaukšanu. Kaska un krusts ir novēlēti „naciķiem”, kuri mīda visādu osipovu „istoričeskuju pamjaķ” (vēsturisko atmiņu – krievu val.). Nav gan dzirdēts, ka par šiem draudiem policija būtu sākusi resorisko pārbaudi – kā gadījumā ar anesteziologa dr. Roberta Fūrmaņa ironisko piezīmi par to, ka viņš vēlas būt suns.
„Es vēlos būt suns. Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai. Kāpēc gan Jana Simanovska negribētu kļūt par vardi?” tīmeklī uzrakstīja sabiedrībā pazīstamais dakteris Roberts Fūrmanis.
Tā bija atbilde uz Janas Simanovskas („Progresīvie”) teikto tālrādē: „Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu. Tas svarīgi īpaši pusaudžiem un bērniem, jo viņi nevar mainīt dzimumu bioloģiski, bet jau šobrīd ir vajadzība saukties citādāk.”
Tas, ka dzimumu bioloģiski mainīt nav iespējams ne pirms, ne pēc pilngadības sasniegšanas, biedrenei Simanovskai, protams, nebija un nav zināms, un tas pat nebija sarunas temats, tāpēc Roberts Fūrmanis atbildēja ironiski, neieslīgstot dziļās diskusijās. Taču Fūrmaņa atbilde izsauca histērisku reakciju, kas vēlās no „progresīvi” noskaņotu indivīdu pūļiem. Galvenā doma: bērniem un pusaudžiem jāļauj mainīt dzimumu tad, kad viņiem gribas to darīt! Tās ir viņu mokas, ja viņiem to neļauj!
Pubertātes procesu mocītie pusaudži ir dažādi atbalstāmi, un to saka arī pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs, līdztekus brīdinādams par dažādiem riskiem, kas nebūs labojami turpmākajā dzīvē: „Ir astoņpadsmitgadīgas meitenes, kuras griež nost krūtis. Šādi cilvēki jau mums ir, un nav starpības, tie ir divi, pieci vai desmit. Pat ja mums būtu viena tāda meitene, kura faktiski ir sterilizēta un kura domā, ka tas kaut kādā veidā atrisinās viņas dzīves problēmas, tas jau ir par daudz.”
Nils Konstantinovs ir pret pubertātes blokatoru lietošanu, tāpat arī pret hormonālo terapiju. Par to visu publikācijā.
Taču saprāta balss netiek uzklausīta tajos gadījumos, kad ir dots uzdevums: nokost! Gadījumā ar Robertu Fūrmani šī pavēle tika dota. Teikšu atklāti: ne vienmēr esmu piekritusi Roberta Fūrmaņa viedoklim, bet viņš allaž ir izcēlies ar savu neiedragājamo principialitāti un savu uzskatu nenodošanu. Viņš savulaik pameta Latvijas Ārstu biedrību, jo nevēlējās piekrist tās, ja var tā teikt, „homeopatizācijai”. Bet tas neattiecas uz šodienas tēmu.
Šoreiz uzbrukums veselajam saprātam, kas izteikts Fūrmaņa pašironiskā tekstā, bija tik klajš, pretīgs un tendenciozs, ka tapa skaidrs - ir atklāti jānostājas patiesības pusē. It sevišķi pēc tam, kad sabiedriskās televīzijas raidījums „Aizliegtais paņēmiens” uzsāka Roberta Fūrmaņa vajāšanu. Un „paņēmieni” bija gauži primitīvi: tad, kad nav iespējams uzvarēt godīgā, atklātā diskusijā, kurā piedalās dažādu viedokļu paudēji, oponents jāpasludina par „naida runas” paudēju un jāatņem viņam vārda brīvība. Vēlams tajā visā iesaistīt arī varas struktūras, piemēram, policiju. Un pavisam labi, ja tiek iesaistīti arī „cietēji”, pret kuriem it kā ir vērsies „naida runas” noziedznieks.
Tās ir diezgan nekrietnas televizatora manipulatoru spēlītes, un kādas privātpersonas kancelēšanas kampaņa sabiedriskā medija izpildījumā, vajadzīgajā gaismā interpretējot šīs privātpersonas vārdus, ir diezgan nožēlojams pasākums.
Diskusijā par Roberta Fūrmaņa vajāšanu iesaistījās arī jurists Aivars Borovkovs: „Izrādās, dažiem ir problēmas saprast rakstīto. Te minēts piemērs, ka pubertātes vecumā jauniešiem ir dažādas problēmas, un šādas tantes no malas, mēģinot viņiem skalot smadzenes, nodara īpašu ļaunumu. Policijas juridiskajam vērtējumam vajadzētu būt no šādām pozīcijām.”
Viņš rosināja uzdot tiešu, skarbu jautājumu tiem, kuri vēlas ļaut pusaudžiem darīt visu, kas viņiem ienāk prātā: „Ja pubertātes vecumā jaunietis sagribētu izdarīt pašnāvību, tad piedāvātā palīdzība - juridiski ātri, bez vecāku informēšanas dabūt eitanāzijas atļauju - arī būtu atbalstāma? Ja ir neadekvāta sevis identitātes apzināšanās, to var un vajag ārstēt.”
Politikas vērotājs, liepājnieks Aigars Prūsis pēc LTV redzētā raidījuma precīzi norādīja: „Sāktā naida kampaņa raisa smagas pārdomas. Šķiet, ka sabiedriskajam medijam kopējās reputācijas vārdā būtu vērtīgi pārdomāt esošo „izredzētības formātu”, vai šauram lokam izprotamas pievienotās vērtības eksperti jāpasniedz par uzvedības stūrakmeņiem.”
Raidījums „Aizliegtais paņēmiens” vēlējās uzdot jautājumus par Robertu Fūrmani arī Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklim, ētikas komisijas priekšsēdētājam Pēterim Apinim. Taču viņš atteicās runāt ar raidījuma veidotājiem. Mums viņš atbildēja labprāt.
„Mans atteikums raidījumam „Aizliegtais paņēmiens” nebija saistīts ar tēmu - Roberta Fūrmaņa ieraksts tviterī,” Pēteris Apinis iesāka. „Tēmu nezinot, vienkārši atteicos no telefona sarunas ar šo raidījumu - vienkārši viņu darbības stils pārāk bieži ir „aizliegts” un man nepieņemams. Turklāt es strādāju TV24, un man būtu vispirms jāsazinās ar savu priekšniecību, pirms sadarboties ar jebkuras svešas televīzijas komandu. Un tas nav nekas personīgs pret Gunti Bojāru, kuru tiešām cienu kā žurnālistu. Raidījumu es noskatījos, tiesa, nākamajā vakarā datorā. Roberts Fūrmanis glābj dzīvības. Viņš augu dienu strādā atbildīgā amatā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās palīdzības dienestā. Biju šajā nodaļā iegājis pirms nedēļas - Roberts ņēmās kā atspole starp pacientu gultām, telpas (līdz jaunā korpusa uzcelšanai) mazas, nepiemērotas, cilvēki stāvgrūdām, paši smagākie - pie Roberta Fūrmaņa. Bet vēl Roberts strādā NMPD, un allaž, kad ielās redzu aiztraucamies subaru dzeltensārtās krāsās, iedomājos, ka Roberts traucas palīgā kādai citai NMPD brigādei. Robertam veicas - viņš ir reanimējis cilvēkus, atjaunojis sirdsdarbību, es pat esmu pazīstams ar cilvēku, ko Roberts tiešām ir izrāvis nāvei no rokām. Un tomēr - lielākoties reanimācija nav veiksmes stāsts, lielākoties tā ir nesekmīga un paņem no ārsta neiedomājami daudz paša dzīvības resursu. Roberts Fūrmanis strādā ļoti daudz, dara Latvijai ļoti vajadzīgu darbu un... izsīkst. Un ja viņš starp NMPD izsaukumiem kaut ko ieraksta tviterī, līdz galam nenojaušot - kā šo ierakstu tulkos lasītāji, tad es viņu attaisnoju, jo viņš to dara visaugstākajā spriedzes līmenī, kāds Latvijā ir iespējams. Un vēl kāds aspekts - Roberts Fūrmanis māca glābt dzīvības citiem. Neesmu redzējis nevienu citu, kas ļaudis reanimācijas paņēmienos apmācītu tik enerģiski, kā to dara Roberts. Viņš ir Latvijā apmācījis tūkstošiem jaunu cilvēku palīdzības sniegšanā.
Šobrīd, kad mums blakus Krievija žvadzina ieročus, katram būtu jāiemācās gan reanimācijas, gan ventilācijas, gan pārsiešanas, gan imobilizācijas paņēmieni. Roberts Fūrmanis šobrīd dara valstiski nozīmīgu darbu, un tik labi glābšanu neapmāca neviens. Tad nu, saliekot svaru kausos Roberta paziņojumus tviterī un viņa ikdienā darāmo darbu, ikdienā glābtās dzīvības un ikdienā apmācītus cilvēkus, es secinu - Latvijai ir vajadzīgs Roberts Fūrmanis. Visiem tiem, kas ar dažādiem argumentiem viņu kacina, apsaukā un rausta, aicinu padomāt, ka viņu rīcība vienkārši kaitē kādam konkrētam cilvēkam, kam šobrīd Roberts steidz palīgā.
Cits stāsts te ir par valsts attieksmi pret medicīnu, nepiedienīgi zemais atalgojums, kas augstas klases speciālistiem liek strādāt pārlieku daudz (vairākās darba vietās), kas noved pie izsīkšanas, izdegšanas un - iespējams, - ierakstiem tviterī.”
Domāju, ka „Progresīvo” acīmredzami pasūtītajai kampaņai pret ārstu Robertu Fūrmani ir jāpieliek punkts. Lai „progresisti” vārās paši savā sulā. Jo Roberts Fūrmanis - kā teica Pēteris Apinis - Latvijai ir vajadzīgs. Atļaušos pat pieļaut, ka vairāk nekā „progresisti”.
Bet ir dažas lietas, kas „man zāļu skapītī stāv” un kam jāpievērš uzmanība.
Pirmkārt. Roberts Fūrmanis tika profesionāli diskreditēts par sabiedrības (!) naudu, jo sabiedrība apmaksā sabiedrisko televīziju. Mazākais, ko šī televīzija tagad var izdarīt, ir - atvainoties Robertam Fūrmanim. Lai arī cik ļoti to negribētu „progresisti”, kas nu kļuvuši par sabiedriskā medija zvaigznēm, bez kurām ne rīts, ne vakars nevar iestāties.
Otrkārt. Joprojām jāpievērš uzmanība Roberta Fūrmaņa teiktajam: „Progresīvie” ir apdraudējums LV sabiedrībai. „Pro” piedāvātie normatīvie regulējumi ir bīstami un ar tālejošām sekām uz sabiedrību kopumā. Es būšu PRET jebkādu ķirurģisku vai ķīmisku cilvēka ķermeņa ietekmēšanu (dzimuma kontekstā), līdz persona nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Es būšu PRET jebkādu bērnu ietekmēšanu skolās attiecībā uz viņu dzimuma piederību. Ne no pedagogiem, ne vienaudžiem un kaut kādām tantēm Janām, kuras tagad šo visu vēlas popularizēt.”
Treškārt. Vēlamies sagaidīt, ka „naida runa” tiks meklēta un atrasta nevis pašironiskos tekstos, bet gan publiskā un klaji naidīgā izteiksmē pret Latvijas valsti un latviešiem. Tādi izteicieni un tāda attieksme nav pat īpaši jāmeklē, tas viss „skrien” virsū ik dienu, ik mirkli. Bet policija nezin kādēļ kavējas veikt savas resoriskās pārbaudes, kur nu vēl rosināt sodus tiem, kuru naids pret Latviju un latviešiem ir vienkārši krimināls.
*Māras Zālītes dzejas rinda
