„Esmu skeptiķis. Tāpēc nekāda rožaina skata uz nākotni man nav. Tomēr ir tāda pavisam klusa cerībiņa, ka, tiekot vaļā no finanšu ministra Jāņa Reira (JV) un viņa ārprātīgajiem lēmumiem, mēs varam cerēt, ka kopā ar Kultūras ministriju mēs varēsim izkustināt nodokļu jautājumu attiecībā uz māksliniekiem,” teic tēlnieks Gļebs Panteļejevs, atbildot uz jautājumu: ko gaidāt no Kultūras ministrijas pie jaunās valdības?
„Situācija, kādā patlaban nolikti mākslinieki, ir absurda. Reira iedibinātā nodokļu politika nogalina gandrīz jebkuru vēlmi radīt. Visvairāk tas attiecas uz jaunajiem māksliniekiem, tiem, kuri studē,” turpina Gļebs Panteļejevs, „un mēs vēlamies šo nodokļu jautājumu pacelt ne vairs tādā protesta formā, kā tas notika iepriekš, bet gan sadarbības formā. Tas, ko Reirs izdarīja, ir jālabo. Ceru, ka viņš nodokļu politikai vairs netiks laists klāt pat lielgabala šāviena attālumā.”
Gļebs Panteļejevs uzskata, ka Kultūras ministrijai ir ļoti liela loma, bet tad, kad Reirs 2020. gadā ierosināja likvidēt autoratlīdzības jeb īpašo autoratlīdzību nodokļu režīmu, sākās haoss, neizpratne un protesti, piemēram, ķieģeļu akcija pie Saeimas, taču Kultūras ministrija neizdarīja neko, lai izbeigtu šo jucekli. „Iespējams, es toreiz par daudz demonizēju Nauri Puntuli (kultūras ministrs - E.V.), bet viņš toreiz bija sasiets, neko nevarēja izdarīt.”
2020. gada 27. oktobrī „Neatkarīgās” intervijā ar nosaukumu „Valdība uzvedas kā koloniālā administrācija” Gļebs Panteļejevs teica: „Valdītājiem ir jāsaprot, ka viņus var neievēlēt. (..) Uz visa šī fona tiek paaugstinātas ierēdņu algas. Mums trīskāršo nodokli, bet viņiem pieliek algu... Kā to saprast? (..) Izskatās pēc tāda kā kolaboracionisma... Tajā dienā, kad organizējām ķieģeļu akciju pie Saeimas, ministrs (Nauris Puntulis - E.V.) radiofonā pateica, ka vairums mākslinieku ir ar visu apmierināti, ir tikai kāda cilvēku saujiņa, kuri nav apmierināti, un tie ir tēlnieki. Un tad sanāca tā „saujiņa” - visa Jēkaba iela bija pilna. Un tie bija ne tikai tēlnieki, bet arī mūziķi, literāti, aktieri... Ir skaidrs: ministrs Puntulis ir nodevis nozari, kas viņam bija uzticēta. Viņš ir nožēlojamākais kultūras ministrs visā LR vēsturē pēc 1991. gada. Uzskatu, ka viņam jādemisionē.”
Ne nu demisionēs, ne ko citu tādu darīs. Drīz acīmredzot tiks apstiprināta valdība, kurā Nacionālā apvienība iekļāvusi arī Nauri Puntuli - viņš kļūs par kultūras ministru.
Nesen administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā tika skatīts rakstnieka Aivara Kļavja strīds ar Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF) saistībā ar projektu konkursa nolikumu. Kļavis tiesas ceļā mēģināja panākt izmaiņas VKKF projektu konkursa nolikumā. Pirms tam VKKF atteica viņam finansējumu literatūras projektu konkursā, jo rakstnieka projekta ideja „nav bijusi pārliecinoša”. Atteikums pamatots ar konkursa nolikumā ietverto argumentāciju.
„Kas ir „nepārliecinoša projekta ideja”? Ar šādu formulējumu var „izravēt” jebko. Nepatīk autors? „Viņa ideja ir nepārliecinoša”. Komisijas loceklis nav iedziļinājies projekta problemātikā? Šī „ideja nepārliecina”,” spriež rakstnieks. Protams, Aivars Kļavis nelolo cerības, ka tiesas nolēmums (tas taps zināms decembra beigās) būs viņam par labu, bet panākums bija vismaz tas, ka izdevās iesūdzēt tiesā Valsts kultūrkapitāla fondu, kas līdz šim, vērtējot kultūras projektus, darbojies visai subjektīvās kategorijās.
„VKKF ir nodibinājums, kas atrodas Kultūras ministrijas pārraudzībā, un vairāk nekā 20 gadus šo nodibinājumu vada Edgars Vērpe,” turpina Kļavis. Roka, kā mēdz teikt, iesista. Un tāds VKKF ir dāsns avots, no kura pasmelties savējiem, „aprobētajiem” māksliniekiem („Var taču paskatīties, kuri mākslinieki regulāri saņem VKKF sponsorējumu,” saka Kļavis), reizēm arī pilnīgi nejaušiem atnācējiem... Savulaik kāds slavens komponists izteicās, ka „tur jau naudu piešķir tikai savējiem”. Mazliet pārspīlēts: gadās arī pa kādam „svešajam”.
Aivara Kļavja iesniegtais projekts, kas „nepārliecināja” VKKF, ir literatūras grāmata vidusskolēniem. „Mans mērķis bija uzrakstīt grāmatu, kurā atraktīvā formā būtu vēstījums par literatūru kā tādu, mēģinot to izskaidrot, sākot no antīkajiem laikiem līdz mūsdienām, pārvēršot to tādā kā piedzīvojumā,” viņš teic. „Es neesmu vienīgais, kurš saņēma šādu pamatojumu par finansējuma nepiešķiršanu. Šis punkts tiek izmantots gandrīz visos gadījumos, kad grūti atrast argumentāciju, lai nepiešķirtu finansējumu,” skaidro rakstnieks.
Tieši tāpēc Aivars Kļavis vērsies tiesā - nevis lai šogad iegūtu finansējumu, kas jau sadalīts, tātad to vairs nevar iegūt, - bet gan tāpēc, lai mainītu VKKF nolikumu, kas vietām, izrādās, ir bezjēdzīgs.
Kultūras ministrijai arī ir pienācis laiks pavētīt, kas un kā notiek Valsts kultūrkapitāla fondā. Tāpat sirsnīgi aprunāties ar Edgaru Vērpi: vai viņš nav pārāk saguris, velkot VKKF smagos un atbildīgos ratus.
Tie ir tikai divi pieturas punkti jaunās Kultūras ministrijas darba kārtībā. Taču ir kāds jautājums par fundamentālu konservatīvās ideoloģijas izpratni - ja vien ar terminu „konservatīvs” mēs domājam tradicionālo vērtību nesēju un aizstāvi - Nacionālo apvienību.
Ja neesmu maldināta, esošais un, iespējams, arī nākamais kultūras ministrs Nauris Puntulis joprojām pārstāv Nacionālo apvienību un nav klusītēm iestājies kreisajos liberālmarksistos, piemēram, „progresīvajos”. Jo tik karsti mesties aizstāvības ugunīs, lai stāvētu un kristu par krāniņu, ko kāds igauņu mākslinieks (?) uzlicis uz krusta, kas ir sens kristietības simbols, - tas liecina par noturīgu liberālo pārliecību.
„Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” - tāds ir Marka Rotko centrā (Daugavpilī) izliktās izstādes nosaukums. Pēcnāve acīmredzot ir domāta kā prāta galējs aptumsums, bet ko mums, mirstīgajiem, par to prātot. Doma, ka šāds vēstījums, kura centrā ir dzimumloceklis uz krusta, varētu aizskart ticīgo jūtas, protams, ir nesasniedzama, tāpēc - ticīgie, ejiet cirst ar savu aizvainojumu, bet tie, kuri novāca šos zema mākslinieciskā līmeņa murgus, ir cenzori. Jo „mākslas politiska cenzūra demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujama, tas ir ceļš uz nekurieni,” uzskata ministrs Puntulis.
Piedodiet, bet kurā tieši vietā tā ir māksla? Jo cenzūru, ja pareizi saprotu, var vērst tikai un vienīgi pret mākslas priekšmetu - gleznu, skulptūru, grāmatu utt., - ne pret pliku provokāciju? Vai uz Brīvības pieminekļa uzšņāpts dzimumloceklis arī būs māksla? Instalācija? Performance? Ja kāds to mazgās nost, tā būs cenzūra?
Bet nav jau pirmā reize, kad krāniņmāksla Naurim Puntulim rādās tik tuva esam. Šopavasar Venēcijas biennālē Latviju pārstāvēja Ingūna Skuja un Melisa Breidena ar multimediju ekspozīciju „Tirgot ūdeni upes malā”. Citēju tekstu no izstādes aplūkojuma: „Latvijas paviljonā apskatāmi vairāk nekā 300 porcelāna darbu, un vislielāko interesi raisījuši paši izaicinošākie, kuros attēloti dzimumorgāni - dekoratīvie šķīvji ar vagīnas attēliem, dažādās kompozīcijās apspēlēti porcelāna dzimumlocekļi.”
Šo izstādi atklāja mūsu kultministrs Puntulis, stāvēdams zem lustras, ko veidoja pārdesmit dzimumlocekļi. „Lustra bija centrālais objekts, ko visi pamanīja jau pa gabalu un nāca zem tās fotografēties. Tas ir veltījums 2020. gadam, kad bija pandēmija un pilnīgs neražas gads.” Acīmredzot pārdesmit krāniņi bija kā auglības simbols - līdztekus šķīvjiem, kurus greznoja vagīnas.
Latvijas piedalīšanos 59. Venēcijas mākslas biennālē pamatā finansē Latvijas valsts. 90 910 eiro tika atvēlēti ekspozīcijas izveidei un uzstādīšanai, bet 110 000 eiro - telpu nomai. Ar finansēšanas slogu dalījās azartspēļu biznesmenis un mākslas kolekcionārs Jānis Zuzāns: ar viņu bija noslēgta vienošanās par ilgtermiņa atbalstu Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona ekspozīcijas veidotājiem. Ziedojuma līgums paredz līdzfinansējumu ap 50 000 eiro gadā.
Gaumes, protams, mēdz būt dažādas, bet jautājums tomēr paliek: vai Latvijas māksla turpmāk tiks pārstāvēta galvenokārt ar dzimumlocekļiem un vagīnām, vai tomēr varēs ieraudzīt arī kaut ko tādu, kas neattiecas uz dzimumiem raksturīgo anatomiju?
Bet ja mans jautājums ir nevietā, tad varbūt Kultūras ministrijas nākamo četru gadu darba plānā vajadzētu iekļaut arī padziļinātas dzimumorgānu studijas - nevar taču aprobežoties tikai un vienīgi ar Marka Rotko centra izstādi un Venēcijas biennāli. Vajag to visu dziļāk un plašāk, nevajag tik konservatīvi aplūkot mākslas izpausmes! Tāpēc ar nepacietību gaidām nākamā gada prioritāšu uzskaitījumu.
