„Atvainojiet, šis numurs nav pieejams,” man atbild bezpersoniska balss – tā vietā, lai mazliet nogurušā, klusā, tomēr apņēmīgā balsī ar mani sāktu runāt Daina. Es nezinu, kāpēc „numurs nav pieejams”. Es baidos par to domāt. Bet ikkatru gadu pirms Latvijas dzimšanas dienas mēs sazvanījāmies. Šogad telefoniska tikšanās ar viedo, cieņpilno un laipno Dainu Šķieznu-Elsbergu nebija iespējama.
Atceros, kā viņa stāstīja par 1988. gada 18. novembra dievkalpojumu Čiekurkalna baznīcā. Ērģelnieks esot uzdevis tādu toni himnai „Dievs, svētī Latviju!”, ka teju visi klātesošie raudājuši. Dievkalpojumā skanējis arī Elzas Ķezberes dzejolis „Lūgšana”:
„Tu, kam klausa zvaigžņu bari,
Kuram saules lec un riet,
Vienīgais dot spēku vari
Tiem, kas moku ceļos iet...”
Dzejoli nolasīja Daina, un mācītājs pēcāk teicis: jūs ar dzejoli pateicāt daudz vairāk nekā es ar visu savu sprediķi... Daina pieminēja un atcerējās sarkanās komunistu varas nomocītos latviešus, kuri bija pieredzējuši Latvijas valsts dibināšanu. „Lai mūžīga valstība tava/ Un zobeni nezin lai rūsu!” - Daina atkal citēja Elzu Ķezberi, un šie vārdi, šķiet, pavadīja skaisto latviešu sievieti visu viņas garo mūžu.
Daina Šķiezna-Elsberga ir (bija?) medmāsa. Bet sirdī - līdztekus ikdienas palīdzībai sirgstošiem cilvēkiem - bija nerimtīgs ceļš uz brīvu Latviju. No tā laika, kad par to drīkstēja tikai sapņot, bet ne skaļi runāt, līdz laimīgajiem mirkļiem, kad bija iespēja iestāties Latvijas Tautas frontē, vēl tālāk - līdz 1991. gada 21. augustam, kad „de facto” tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība... Un visus turpmākos gadus Daina brauca uz visām iespējamajām vietām, kur notika kaut kas Latvijai nozīmīgs.
Daina bija visur: gan pieminot latviešu leģionārus 16. martā, gan kopā ar lietuvieti un igaunieti demonstrējot triju Baltijas valstu nesaraujamo kopību, gan stāvot „Baltijas ceļā”, gan Smārdē piedaloties Kārļa Zāles atjaunotā latviešu karavīru pieminekļa atklāšanā. Neaizmirstams ir fotoattēls, kur Daina liek ziedus Brīvības pieminekļa pakājē un viņai blakus stāv viņas mīļotais vīrs - kapteinis Miķelis Elsbergs, kurš aizgāja viņsaulē 2002. gadā, smagas slimības pieveikts.
Ar Dainu satikos pagājuša gadsimta 80. gadu sākumā, kad, pa Salacu laivodami, piestājām pie „Mērnieku” mājām. Tur iepazināmies ar saimniekiem - Dainu un Miķeli. Viņi mūs, nejaušus garāmlaivotājus, uzņēma kā mīļus viesus. Bet visskaistākais bija tas, ka Daina toreiz mums, jaunuļiem, iemācīja Latvijas himnu - īsto, vienīgo... „Meitiņ,” viņa man teica, „šī būs tava visdārgākā dziesma. Bez tās tava dzīve nebūs pilna.” Tagad, kad dziedam „Dievs, svētī Latviju!”, man šķiet, ka ar mums kopā dzied arī Daina. Ar iekšēju gaišumu, labestību un mīlestību...
Dainas Latvijas mīlestība ir bez nosacījumiem, bez prasībām, bez apsolījumiem. Viņa vienkārši mīl Latviju un tic tai. Bet kāpēc viņa ir tāda - par to Daina saka paldies savam brālim Gunāram. Izrādās, viņš, būdams students, 1940. gada 18. novembrī grupasbiedriem noorganizēja literāro vakaru - Raiņa „Lauztās priedes”. Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara! - ar šo lasījumu pietika, lai kāds „labvēlis” nodotu Gunāru. Nesen atnākusi okupācijas vara Gunāru iemeta „stūra mājas” cietumā. Kopš tā laika Daina centās sevī krāt ikvienu apliecinājumu, ka Latvija ir dzīva tikai tādu cilvēku dēļ, kas nesalaužami tic tās spējām būt mūžīgai.
Tādiem cilvēkiem Daina pieskaita arī Kārli Ulmani. Viņa atcerējās: „Kārlis Ulmanis teica, ka zeme ir jākopj, jo pašas aug tikai nezāles. Un to viņš attiecināja ne tikai uz burkānu vagām, bet arī uz valodu. Ulmanis teica, ka valoda - tā ir tauta, tauta - tā ir valsts. Ar savu karogu, himnu un ģerboni. Ja kāds cilvēks uzdrošinās kvankšķēt kaut ko pret Ulmani, tad man visa mugura zosādā. Tad man ir sajūta, ka tas cilvēks ņirgājas ne tikai par manu tēvu un māti, bet arī par tiem simtiem tūkstošiem latviešu, kas gāja bojā pret sarkanā ciklopa pārspēku.”
Dainas valoda ir labskanīga un tīra, bagāta kā puķu dārzs. Ar viņu runājot, viss parādās labvēlīgā, saprotamā gaismā, kas „izstāsta”: vajag mīlēt tikai trīs lietas - dzimteni, valodu un brīvību. Visas pārējās mīlestības - ja vien tās būs īstas - atnāks pēc tam. Ak, jā, varneši diži cenšas, lai mēs nemīlētu Latvijas valsti, bet tā ir vienīgā, kas mums pieder. Jānis Jaunsudrabiņš savulaik par Latviju un valsti teica: „Nekad un nekur savā mūžā tu nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt šo valsti, kas šo vārdu nes.”
Ja es ar Dainu šodien runātu, mums būtu jauna tēma - Ukraina. Un zinu, ka Dainas naids pret Krieviju, ko var droši dēvēt par nelietīgu agresoru, būtu tikpat liels kā naids pret tiem pašiem krievu okupantiem, kuri paverdzināja mūsu zemi. Viņa noteikti sacītu: „Tikai mīlestība uz savu zemi tev palīdzēs to aizstāvēt. Tāpat kā ukraiņi aizstāv savu zemi. Tāpat arī mums tā jāmīl un jāaizstāv.”
Viss ir vienkārši. Ir tikai jāmīl. Viss pārējais - prasības, pamatoti pārmetumi, kliedzieni un ultimāti - var nākt pēc tam. Un tie nāks. Bet jāpaliek pašam galvenajam - nesalauztiem, godīgiem cilvēkiem. Tādiem kā Daina. Kā tūkstoši citu. Lai vienmēr mēs protam un gribam sarunāties ar mūžīgo Latviju kā ar savu māti. Lai nekad nepienāk tāds brīdis, kad viņa mums atbild: „Atvainojiet, šis numurs nav pieejams.” Lai tas ir vienmēr atvērts - mums, kas mīl Latviju.
