„Tas būtu apmēram tāpat, ja Anglijas karalis teiktu, ka viņš grib vienā valdībā konservatīvos un leiboristus. Bet starp viņiem ir mazāk pretrunu nekā starp NA un „Progresīvajiem”,” ironiski teic Aleksandrs Kiršteins (NA), vērtēdams pēcvēlēšanu sarunvedēja Krišjāņa Kariņa (JV) pirmdienas piedāvājumu: koalīciju veidot no trim spēkiem, uzdāvinot vienu ministra krēslu „progresistiem”.
Ja ne ar ieziepēšanu, tad vismaz ar sausu, toties sāpīgu stumšanu premjers Kariņš vēl pirmdien mēģināja ietapināt „Jaunās Vienotības” satelītveidojumu - politpulciņu „Progresīvie” - topošajā koalīcijā. Bija gatavs pat dot vienu ministra portfeli. Kādu tieši? Tās jaundibināmās ministrijas portfeli? Mazticams, ka šo jaunradi - ārpus koalīcijas mītošu ministru - Kariņš pirms tam nebūtu apspriedis ar Valsts prezidentu.
Taču ātrums, ar kādu „progresisti” noreaģēja uz šo Kariņa piedāvājumu, liecina par to, ka šis teijāteris bija sarunāts jau iepriekš. Zibenīgi sanākusī „Pro” valde nolēma neatbalstīt JV piedāvājumu sadarboties, partijai strādājot ārpus koalīcijas.
Kārtējo reizi gozēdamies sabiedriskajā televīzijā, „Pro” runasrīks Kaspars Briškens paziņoja, ka „JV piedāvājums divpusēji sadarboties ar „Progresīvajiem” būtu kā ģenerāluzņēmuma un apakšuzņēmuma attiecības”. O, jā, tas patiešām ir pazemojoši tādam pieredzes bagātam politiskajam spēkam! Tāpēc „progresisti” ir gatavi būt „jaudīga, Latvijā vēl nepieredzēta opozīcija parlamentā”. Nevaram vien sagaidīt!
Kā mēdz teikt: kaza paēdusi, un vilks dzīvs. Kariņš varēs klusiņām moralizēt, ka darīja visu, ko varēja, lai „Pro” būtu koalīcijā, savukārt pēdējie būs izgājuši no loterijas ar lielo vinnestu: darīt neko nevajadzēs, toties godu būs saglabājuši - visi taču redzēja, kā viņi centās valsts labā! Tas, ka beigās „Jaunā Vienotība” ar gardu muti apēdīs „progresistus”, būs tikai loģisks apvienošanās solis: piedzims jauns, ļoti svaigs politiskais spēks „Pavisam jaunā vienotība”.
Tas, ka „progresisti” tik strauji nolēma kļūt par „jaudīgu opozīciju”, ļaus trešdien notiekošajā NA frakcijas sēdē nelauzt sētas mietus par to - piedalīties vai nepiedalīties koalīcijā, kurā ar puskoklēcēja tiesībām veģetē arī „progresisti”. Zinātāji mēļo, ka frakcijā ir biedri, kuri mums, biedri, nav nekādi biedri... Proti, daži NA frakcijas locekļi, iespējams, pat balsotu par to, ka jaunā koalīcija būtu ģeldīga arī tad, ja tajā mistu „progresisti”. Bet tās, protams, ir tikai skauģu runas.
Vēl dažādi rēgi klīst pa politikas veļu ceļiem, un tie nav tikai progresīvie marksistu mazmazbērni. Visai simptomātiskas ir runas par sponsoriem (neviens tos nesauc vārdā, laikam baidās), kuri organizējot dažu politiski nestabilu ļautiņu pārvilināšanu no viena politpulciņa uz pavisam citu, ideoloģiski nesavienojamu ar iepriekšējo. Bet tā nesavienojamība, protams, ir tikai šķietama, jo naudaszīmēm virsū nav rakstīts, ko tās pārstāv - zaļos, zilos vai strīpainos. Un šajās runās figurē idejas par to, ka no zaļzemniekiem pārvilināts bariņš varētu nobalsot par koalīciju, kurā vairs nav Nacionālās apvienības...
Bet ir arī citi iespējamie koalīcijas aizmetņi, piemēram, NA + AS + ZZS + LPV. Taču, lai tas tā notiktu, pirms tam ir jāgāž Kariņa jaunā valdība. Tā gan vēl nav izveidota, tālab pāragri par to runāt.
Koalīcijas spēles vēl var turpināties ar mainīgiem panākumiem, jo lielajiem bēbjiem tā ir kā medusmaize - šļurināties ar politiskajiem biezenīšiem, liekot bezmaksas bufonādes skatītājiem pašiem saslaucīt izšļakstītā ēdiena paliekas un liekot kļūdaini domāt, ka viss šis politiskais farss tiek uzvests „tautas un valsts labā”.
Esiet nu mierīgi: kamēr mums ir interesanti vērot un likt likmes uz „vinnēs, nevinnēs”, tikmēr mēs nepamanīsim daudz svarīgākas lietas, kas skar mūs tieši un sāpīgi. Piemēram, tāds „nieks”: pavasarī AS „Augstsprieguma tīkls” paaugstinās pārvades tarifus no 4,3 līdz 4,9 reizēm. Kurš par to maksās? Uzminējāt - mēs visi.
Bet valdošajai koalīcijai - lai arī no kādiem politpulciņiem tā beigu beigās būs salipināta - vajadzētu jau šodien sākt domāt, ko mēs ar to visu iesāksim. Un runa nav tikai par augstsprieguma tīkla tarifiem vien. Runa ir par visu, mīlīši, par visu. Par to, par ko mūsu valdīkļi ne sitami negrib domāt.
