Elita Veidemane / Viedokļi

Lasu un neticu savām acīm: Nacionālās apvienības premjera amata kandidāts Uģis Mitrevics norok sevi ar tik varenu lāpstu, ka varenāku grūti iedomāties. Un interesantākais, ka šo norakšanas procesu Nacionālās apvienības spice pat negrasās apturēt... Un tas jau ir savādi.

Ļoti labi atceros kādu TV raidījumu, kurā pirms četriem gadiem priekšvēlēšanu debatēs sacentās premjera amata kandidāti. Viens kadrs: vidū, klusēdams un lēnām grozīdams galvu, stāv Krišjānis Kariņš, viņam blakus, no abām pusēm suņu pozā pieliekušies, viens uz otru rej Jānis Bordāns un Aldis Gobzems. Nu, skaisti un – es pat teiktu – programmatiski.

„Pedagogiem izteiktais piedāvājums par kopumā apmēram 60 miljoniem eiro esošajos apstākļos ir ļoti dāsns,” optimistiski klāsta vadības vadītājs Krišjānis Kariņš. Ko nozīmē – dāsns? Tas izskatās aptuveni tā: še jums nauda, aizverieties! Turklāt Izglītības un zinātnes ministrijas iesniegtais piedāvājums attiecas tikai uz vispārējās izglītības pedagogiem, bet prasības ir izvirzītas par visām pedagogu grupām.

„Degvielu lielākoties patērē pārtikuši cilvēki,” kādā diskusijā pilnā nopietnībā klāsta eksperts Normunds Malnačs, skaidrodams, kāpēc Fiskālās disciplīnas padome (FDP) kategoriski iestājas pret akcīzes samazināšanu degvielai. Viss pareizi: degvielas cena īsā laika posmā ir dubultojusies, bet patēriņš nav mazinājies, tātad – loģiski, visi degvielas lietotāji ir pārtikuši cilvēki! Tad kāpēc gan no viņiem nenoplēst divreiz lielāku naudiņu?!

„Nu un cik tad pie Saeimas bija to piketētāju? Četrdesmit, piecdesmit? Lai piketē, pie mums ir demokrātija,” nosmējās Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins, atbildot uz maniem pārspriedumiem par to, kāpēc Latvijas Krievu savienības (LKS) aktīvistiem tika dota atļauja piketēt pie Saeimas „pret krievu valodas iznīcināšanu Latvijas skolās”. Daždesmit piketētājiem piepulcējās vēl pārdesmit ziņkārīgo, bet kopumā pikets bija šķidrs kā nabagmājas zupa.

„Atteikšanās no jebkādas saites ar Maskavas patriarhu ir būtisks jautājums mūsu pareizticīgajiem, visai Latvijas sabiedrībai un mūsu nacionālajai drošībai,” saka Valsts prezidents Egils Levits un turpina, ka neatkarīgā, demokrātiskā un tiesiskā Latvijā pareizticīgajiem ir nepieciešama pašiem sava, patstāvīga un neatkarīga baznīca. Tiktāl skaidrs. Bet ir daži aspekti, kas liek padomāt dziļāk.

„Manā klasē bija divnieku karalis, kurš diktātos parasti salaida vairāk nekā 50 kļūdas, viņu laimīgi izmeta no skolas, tagad viņš startē uz Saeimas deputātiem,” stāsta kāds mans paziņa. Ja piepildīsies ļaunākie slima tārpa murgi, jaunā Saeima būs pilna ar koridora izglītības absolventiem, kuriem drošības labad vajadzētu pārbaudīt arī garīgās veselības stabilitāti. Situācija gan izglītības, gan valsts pārvaldes jomā kļūst aizvien šķidrāka...

Latvijas iedzīvotājiem ir jāsāk dzīvot ar domu, ka karš noteikti būs, un, tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, norādījis Ukrainas prezidenta biroja ārštata padomnieks Oleksijs Arestovičs. „Si vis pacem, para bellum,” – gribi mieru, gatavojies karam: tā, uzmantojot latīņu domātāja Publija Flāvija teicienu, apgalvo Arestovičs. Tas, ka šādā veidā iespējams sagatavot augsti profesionālus bruņotos spēkus, ir patiesība. Taču – ar dažiem nosacījumiem.

Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 21. augustā pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību.

„Ierosinu Jūrmalas domes priekšā uzkurināt kārtīgu ugunskuru un samest tajā Bulduru bibliotēkas grāmatas! Būtu taču skaisti!” raksta kāds interneta tīklotājs. Nodomāju, ka tas būtu visai ekstrēmi, taču – fakti, kas nāca klajā, liecinot par Bulduru bibliotēkas iznīcināšanu, kļuva arvien nepatīkamāki. Deguma smaka kļuva arvien biezāka...

„Nožēlojami šarikovi,* kuri nebija spējīgi noiet evolūcijas ceļu no cūkgana līdz radošam cilvēkam. Viss, ko viņi var – izsvītrot, lauzt. (..) Neandertālieši, ietērpušies uzvalkos un kļuvuši par ierēdņiem, tagad siekalodamies aprij pasaules šedevrus.” Šķita, ka šis teksts ir par krievu fašistiem, kuri posta Ukrainu, bet izrādās – nē, tie šarikovi, izrādās, esam mēs, latvieši.

„Korupcija tevi neskar, līdz saņem jaunos rēķinus” – sauklis uz „konservatīvo” jaunā priekšvēlēšanu plakāta nogāž no kājām ikvienu, kurš to izlasa. Cik vienkārši! Uzreiz taču skaidrs: jaunajos rēķinos ir iekļauta samaksa par korupciju, bet ja tu neapmaksā rēķinus, korupcija tev iet garām... Paga... Bet ja tu samaksā? Nē, kaut kas sajuka.

„Tas būs vēl ļoti ilgi. Vēl gadus trīs līdz piecus,” teic Jevhens kādai ukraiņu sievietei, kura atnākusi noskatīties viņa filmu par krievu iebrukumu Ukrainā 2014. gadā. Vēl trīs līdz piecus gadus viņa satrūksies no lidmašīnas dūkoņas kaut kur augstu debesīs. Jo lidmašīnas var nest nāvi. „Bet jūs esat rīkojusies gudri, atbraucot uz Latviju. Jūs esat brīvā un drošā valstī,” turpina Jevhens. Viņš apskauj sievieti, un šķiet, ka elpot kļuvis vieglāk.

Kamēr bērnudārza audzinātāja nepateiks, ka, sēžoties uz poda, ir jānovelk bikses, tikmēr Daugavpils mērs spītīgi to nedarīs. Tas, protams, gaumes un labsajūtas jautājums. Mazliet citādi ir ar nepārvaramu vēlmi apmeklēt agresorvalsts rīkotus pasākumus: visi zina, ka tas ir, maigi sakot, pretvalstiski, taču Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš („Saskaņa”) domā tieši otrādi un šādus pasākumus apmeklē.

„Lato Lapsam, vai ne, ir jo lielāka smaka, jo labāk. Viņš iet smakas virzienā, nevis taisnības virzienā, es atvainojos. (..) Es noteikti nelepotos, ja Lato Lapsa uzmestos man par aizstāvi. (..) Lapsam ir laba oža uz smakām. Kā jau maitēdājam,” valsts kontrolieris Rolands Irklis šopavasar vaļsirdīgi novērtēja savas attiecības ar žurnālistu Lato Lapsu, sarunājoties ar nu jau bijušo Valsts kontroles darbinieci Līgu Krapāni. Bet ar šo vērtējumu Irkļa attiecības ar Lapsu gan nebeidzās.

„Šis ir mūsu paaudzes laiks. Ja orki nāks, sitīsim viņus, cik spēsim, bet par velti neko neatdosim! Šī ir mūsu zeme. Un jauniešiem ieteiktu nebaidīties, bet apgūt pamatzināšanas, lai spētu aizstāvēt sevi un savus mīļos,” raksta aktieris un režisors Intars Rešetins. Vienkārši un saprotami. Tomēr uzskatu un viedokļu kariņš, ko izsauca aizsardzības ministra Arta Pabrika deklarētais starts virzienā uz vispārējo karaklausību (obligātais militārais dienests, OMD), turpinās joprojām.

Jo ilgāk ukraiņi pretosies, jo vairāk mēs slepkavosim civiliedzīvotājus – aptuveni tāda bija Krievijas ārlietu ministra doma, ko viņš pauda preses konferencē pēc barbariskā terorakta Kremenčugā, kur tika noslepkavots vēl nezināms skaits Ukrainas civiliedzīvotāju. Vairs nevar saprast, kurš no Kremļa melīgajiem purniem šobrīd ir pretīgākais. Taču skaidrs ir viens: Krievija ir izteikti fašistiska valsts, un šim nepieciešamajam atzinumam ir pierādījumi un konsekvences.

„Pretestības nebija,” apgalvo teju visi vēsturnieki, kuri analizē 1940. gada notikumus Latvijā. Agri no rīta 1940. gada 15. jūnijā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trīs robežsargus, robežsarga sievu un dēlu, bet desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda. Sākās Latvijas Republikas okupācija.

„24. februāris manas ģimenes un manas klases atmiņā paliks kā baiļu un neziņas datums. Nepiedodams krievu iebrukums ukraiņu zemē. Vai atkal būs iebrukums arī Latvijā un pēc tam Sibīrija? Vai atkal nāves un sakropļoti likteņi? Vai atkal tautas dvēseles saglabāšanās tikai teātrī, mūzikā un dzejā, un klusos sapņos? Vai atkal karogu un sirdsapziņas maiņa? Vai mūsu klasei var draudēt tas pats kas 1941. un 1949. gada skolēniem, un mēs varam kļūt par Sibīrijas bērniem?” jautā Denīze Marta.

Lūk, tā ir jāmācās melot un pūst miglu acīs! Sajūsma par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova aktivitātēm nebeidz rimties: pirms pāris dienām Ankarā faktiski bez rezultātiem beidzās Turcijas un Krievijas ārlietu ministru tikšanās, kurā vajadzēja vienoties par drošu koridoru Melnajā jūrā, pa kuru no Ukrainas ostām izvest labības kravas. Lavrova meli un liekulīgā pļurkstēšana padarīja šo tikšanos neaizmirstamu.

Latvijas vēstnieks Beļģijas Karalistē Andris Razāns 30. maijā vērsās Beļģijas Ārlietu ministrijā ar diplomātisko notu, protestējot pret ieceri noņemt (pārvietot, likvidēt u.tml.) latviešu karagūstekņiem veltīto pieminekli „Latvijas stāvstrops brīvībai”. Šis piemineklis kopš 2018. gada septembra atrodas Beļģijas pilsētā Zedelgemā, un tā bija beļģu pašvaldības iecere – izveidot šādu pieminekli sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju.

Administratīvā rajona tiesa 18. maijā noraidīja Valsts kontroles (VK) bijušās darbinieces Līgas Krapānes prasību pret bijušo darbavietu saistībā ar viņas darba zaudēšanu. Pērn augustā VK vadība Krapānei izteica rājienu par to, ka viņa parakstīja vēstuli valsts augstākajām amatpersonām par informācijas nesniegšanu kovidvakcinācijas jautājumos. Parakstītāju bija 150.