Ar gandarījumu uzzinājām, ka 11. oktobrī Strasbūrā Francijā ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (JV) uzstājās Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, uzrunājot tās dalībniekus par starptautiskajām aktualitātēm un Latvijas paveikto Eiropas Padomes Ministru komitejas prezidentūras laikā. Tā kā Latvija – Kariņa vadībā – ir paveikusi neiedomājami daudz, prieka asarām ritot, noskatījos fragmentu no Kariņa uzrunas.
Sākumā Krišjānis Kariņš atgādināja, ka vadījis Latvijā divas pēdējās valdības. Varēja jau nu gan būt precīzāks un paskaidrot, ka to otro valdību viņš novadīja knapi deviņus mēnešus. Un, jā, šajās valdībās un parlamentā tomēr nebija politiskās vienprātības, lai ratificētu Stambulas konvenciju. Lūk, tas gan bija sāpīgi.
Toties tagad! Te nu Kariņkungs nespēja savaldīt prieku, atzīdams, ka tagad gan viss būšot kārtībā. Kā nu ne: klāt “piepirkti” ir kādreiz konservatīvas vērtības lolojušie “zaļzemnieki”, kuri tagad nobalsos, kā vajag, proti, par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Jo amata krēsli, sile un citas labas lietas, kas nāk komplektā ar būšanu koalīcijā, ir svarīgākas par sirdsapziņu un citām nevajadzīgām grabažām.
Kariņš savā atskaitē Briseles saimniekiem atzina, ka viens no iemesliem, kāpēc viņš izformējis pēdējo valdību, bija tas, ka tā nevarēja nonākt līdz politiskajam kompromisam, lai pabeigtu ratifikācijas procesu parlamentā. “Formējot jauno valdību,” viņš turpināja, “mana pēcgājēja Evika Siliņa iekļāva šo jautājumu kā vienu no pamatjautājumiem jaunās valdības veidošanas procesā. Tagad ir panākta politiskā vienošanās, un parlamentā šis jautājums ir procesā.”
Tiktāl Kariņa atskaitē viss skaidrs: valdība izjuka Stambulas konvencijas neratificēšanas dēļ. Taču tālākais jau liek šaubīties par bijušā premjera veselo saprātu. Uzsverot to, ka Latvija robežojas ar Krieviju, Kariņš apgalvoja, ka “vairāku gadu garumā tā (Krievija) mēģinājusi iestāstīt (Latvijas) sabiedrībai melus par šo konvenciju: ja mēs ratificēsim Stambulas konvenciju, tad mēs esam pret ģimeni. Tas ir absurds!”
Tālāk, protams, karsti vārdi par sieviešu aizstāvību, par to, ka “esam gatavi stāties pretim, nevis iet ar līkumu”, par to, ka tagad likvidēsim “dezinformācijas ietekmi, kas nāk no austrumiem” utt.
Muldēšanas meistarībā Kariņu grūti pārspēt, taču kurš gan viņam ir devis tiesības Latvijas vārdā publiski laist šādas ģeķības? Tas, ka sabiedrības vairākums ir pret šādas konvencijas ratifikāciju, ir nojaušams. Un kurš viņam ir iestāstījis, ka konvencijas pretiniekus ir iespaidojusi Krievija? Tas nozīmē, ka visi, kuri nav mierā ar šīs konvencijas ratifikāciju, ir Krievijas aģenti vai vismaz propagandas upuri? Tas, ka šī konvencija mums uzspiedīs svešus likumus, kuri stāvēs augstāk par mūsu valsts likumiem, nenozīmē pilnīgi neko?
Un visi tie juristi un konservatīvās domas paudēji - tie arī ir Krievijas aģenti? Arī tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska, kura ir publicējusi ļoti daudzus skaidrojošus rakstus par šo konvenciju? Mums savas domas vairs nedrīkst būt? Ja tādas ir, tad tās nāk no Krievijas? Jūs apmelojat Latvijas sabiedrību. Attopieties, Kariņ!
Cēlā virsraksta taktika - tādu mūsdienās izmanto “progresīvie” spēki gan pie mums, gan citur Rietumos. Tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska intervijā “Neatkarīgajai” skaidro: “Piemēram, tiek pieņemts likums ar cēlu nosaukumu, piemēram, “Bērnu tiesību aizsardzības likums”. Bet tajā tiek iekļauti arī ideoloģiski motivēti un pilnīgi nepieņemami panti, kam ar bērnu tiesību aizsardzību nav nekāda sakara. Taču jūs nevarat protestēt pret šo likumu minēto pantu dēļ, jo uz jums acumirklī rāda ar pirkstu un kliedz: “Ā, jūs esat pret bērnu tiesībām!” Sabiedrības acīs jūs tiekat demonizēts kā tumsoņa un nelietis, jo kurš normāls cilvēks gan iebildīs pret bērnu tiesību aizsardzību?!”
Tieši tāpat ir ar Stambulas konvenciju. “Ja jūs esat pret konvenciju ar tik cēlu nosaukumu - “Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, tas nozīmē, ka jūs atbalstāt vardarbību pret sievietēm! No veselā saprāta puses - tas ir absurds, taču šī taktika darbojas diezgan labi: vidusmēra cilvēks lasa tikai likuma virsrakstu, tā niansēs viņš nemēdz iedziļināties,” teic Rudevska.
Stambulas konvencijas aizstāvji nereti piesauc traģisko slepkavību Jēkabpilī, kad vīrs bērnu klātbūtnē nogalināja savu sievu. Bet Rudevska vaicā: “Ja SK būtu ratificēta, kā tieši tā būtu palīdzējusi? Vai tiešām nebūtu noticis tas, kas notika - par spīti ģenerālprokurora nostājai, par spīti dažādu citu institūciju vienaldzībai? Vēl svarīgāks jautājums jāuzdod pašai “Jaunajai vienotībai”, citām partijām un sieviešu tiesību organizācijām: kur jūs bijāt, kad upuris un viņas advokāte meklēja palīdzību? Iekšlietu ministriju ilgi pārvaldīja JV, pēc tam - A/Par - kur tad viņi visi bija? Kādēļ viņi visi uzradās tikai pēc tam - pēc traģēdijas?”
Tas jau sen ir izrunāts, ka SK neko nemainīs varmāku uztverē un uzvedībā un ka palīdzēt var tikai likumu ievērošana, kā arī likumsargu atbildīga izturēšanās pret likumiem. Un mums šādu likumu ir gana daudz.
Iespējams, Kariņa kungs nav lasījis Stambulas konvenciju, tāpēc nezina, ka starp dažiem vērtīgiem graudiem ir milzum daudz indīgu pelavu, kas no “labi domātā” dokumenta to padara par nederīgu indesmaisu. Taču atskaitīties Eiropas bonzām par savu centīgi padarīto darbu ceļā uz ratifikāciju, protams, ir svēta lieta, tāpēc ir iespējams tukši muldēt par “ģimenes aizsardzību”. Taču viss ir tieši otrādi - šī konvencija ir tradicionālās ģimenes ārdītāja.
Pirmajā mirklī šķiet, ka mūsu dzīvē neko nemainīs dīvainā “džendera” jeb sociālās dzimtes definīcija - kā “sociāli konstruētas” dzimumu lomas. Kas tās par “sociāli konstruētajām lomām”? To pamatā ir radikālā feminisma un kvīru (“queer”) ideoloģijas bāze, uz kā tiek konstruēti visi šie “dženderi”. Ja sociālās dzimtes definīcija tiks ielaista Latvijas tiesību sistēmā (un tā, ratificējot SK, tur ienāks), tad nāksies pat Satversmē esošos jēdzienus “sieviete” un “vīrietis” skatīt caur šo prizmu.
“Tieši tāpēc dažas grupas tik ļoti cīnās par SK,” skaidro Rudevska, “Satversmes 110. pantā ir teikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Ja ratificēsim SK, nākamais solis būs skaidrs: ar ST spriedumu šajā 110. pantā tiks ielasīts “paplašināts” tulkojums. Tas, ka jēdzieni “sieviete” un “vīrietis” nav obligāti jāsaprot kā bioloģiskas būtnes, bet gan kā sociāli konstruēti jēdzieni. Un tas savukārt - agrāk vai vēlāk - pavērs ceļu uz viendzimuma “laulību” ieviešanu, kuru tāpat uzspiedīs ST.”
Tāpat ļoti bīstami ir SK panti par bērnu izglītību, par ārpusskolas aktivitātēm. Ja SK tiks ieviesta un piemērota un ja valsts paklausīs dažādām nākotnē paredzamām GREVIO (Stambulas konvencijas uzraugošā institūcija) instrukcijām, tad šī “džendera” ideoloģija tiks iefiltrēta visur - pat mūzikas skolās, zīmēšanas pulciņos - ar aizbildinājumu, ka bērns tad neaugs vardarbīgs; viņš zinās, ka ir tādi, kuri nezina, kāda ir viņu dzimte. Šīs ideoloģiskās SK normas īstenībā ir nelietīgas. Aiz cēla mērķa izkārtnes tiek veikta dzimumu, ģimenes un līdz ar to - sabiedrības dekonstrukcija, uzspiežot kreiso liberāļu ideoloģiju, kuras mērķis ir - izārdīt tradicionālo ģimeni, ko veido vīrietis, sieviete un bērni.
Ka par to cīnās marksistiskie “progresisti” kopā ar līdzīgas ideoloģijas pārņemtajiem “Jaunās vienotības” liberāļiem, nav nekāds brīnums. Bet ka šai ideoloģijai karsti pieķērušies savulaik konservatīvie “zaļzemnieki” - tas ir kaut kas apkaunojošs. Nez, ko par to teiks viņu vēlētāji?
