“Kas, pie velna, ir politiskā nācija? Es zinu latviešu nāciju, zinu poļu nāciju, zinu vēl dažas. Politiskā nācija ir kaut kādi siļķu salāti ar putru un ķīseli?” – iemetu tīmeklī jautājumu, kas izrādījās provokatīvs un izsauca diskusiju. Aicinājumus veidot “politisko nāciju” pirms tam pamanīju gan “Jaunās vienotības”, gan “Progresīvo” dompilnajos atvēzienos atrādīt savus politiskos uzskatus. Bet kas tad īsti ir šī “politiskā nācija”?
Politiskā nācija, protams, nav mūsu pašu izgudrojums, bet politoloģiska ideja no laikiem, kad Eiropā parādījās ne ar ko neizskaidrojams kauns no savas nacionālo valstu vēstures. Visas Eiropas valstis ir dibinātas kā nacionālas valstis. Itālija, Francija, Vācija, Anglija, Spānija - ar visu to garo un impērisko vēsturi tās vienmēr bijušas nacionālas valstis, vienīgās mājas attiecīgajai nācijai.
Ne visām pasaules tautām ir savas valstis, bet gandrīz visām valstīm ir savas tautas, nācijas. Politiskās nācijas ideja ir nodalīt nāciju no tautas. Visi, kas ir attiecīgās valsts pilsoņi, lai kādas tautības tie būtu, veido šīs valsts nāciju. Tāda politkorekta ideja. Diemžēl nu jau ir pilnīgi skaidrs, ka šī ideja nav izturējusi laika pārbaudi, un visā Eiropā aizvien skaidrāk ir redzama atgriešanās pie sākotnējās, nacionālās valsts idejas.
Tas palestīnietis, kas iziet Parīzes ielās, vicinot Palestīnas karogu un svinot visas nakts garumā ebreju nogalināšanu, nav francūzis, pat ja viņam ir Francijas pase un pat ja viņš kaut ko pasaka franču valodā. Viņa saknes, viņa reliģija, vērtības, viņa dzimtā valoda, viņa informatīvā telpa, kultūra, vide, kurā viņš dzīvo, viņa identitāte - pilnīgi nekas no tā nav francisks. Viņš ir palestīnietis, kuram ir Francijas pase, bet viņš nav franču nācijas pārstāvis. Jebkāda politiska Francijas nācija ir fantoms. Mākslīgs konstrukts, neeksistējoša realitāte. Tāpat krievs, kura dzimtā valoda ir krievu, kurš fano par Putinu, rauj nost ukraiņu karogus, kad tos ierauga, runā tikai krieviski un cīnās par krievu tiesībām, viņš nav latvietis, pat ja viņam ir Latvijas pase. Nemānīsim sevi - viņš ir krievs, viņš pats sevi uzskata par krievu, viņš grib, lai citi viņu uzskata par krievu, viņš visās nozīmēs ir krievs. Nevis latvietis. Mums ar viņu nav nekādas kopīgas nācijas. Viņa nācija ir krievu nācija, nevis latviešu. Runāt par kaut kādu politisku mums kopīgu nāciju ir aplamība. Censties kaut ko tādu veidot ir kaitniecība.
Jēdziens “politiskā nācija” tiek visādi grozīts un mīcīts jau kopš 90. gadiem, akcentējot to, ka valstij ar integrācijas palīdzību jāveido šāda īpašā nācija, kurā būtu etniskie latvieši un cittautieši. Kādi tik fondi netika dibināti, kādas konferences organizētas un kādi pētījumi veikti… proti, cik naudas tika izmests, lai beigu beigās secinātu, ka par politiskās nācijas veidošanu nekas nav skaidrs?
Bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks raksta: “Ar politisko nāciju būtu jāsaprot pilsoņu kopums, kas veido savu valsti, to aizstāv un pārstāv un ir šīs valsts patrioti.” Tomēr palūkosim, kāda ir atšķirība starp tautu un nāciju, no kurām pēdējo daži tagad mēģina nosaukt par politisko.
Nācija ir raksturīgu etnisku un kultūras pazīmju, vienas un kopīgas vēstures nesēja, nācijai ir sava valsts un sava valoda. Nācija neveidojas no partiju programmām, statūtiem vai labajiem nodomiem. Pat ne no skaisti un gudri sacerētiem pamatlikumiem. Nācija veidojas un aug pati - kā dzīvs organisms. Tās augsne ir kopīgā mentalitāte, dzīvesziņa, tradīcijas, kultūra un valoda. Nācija ir realitāte, kas dzimst un attīstās, pamatojoties uz kopīgām vērtībām.
Valsti pirmām kārtām pārstāv nācija. Un tad ir visi pārējie šīs valsts pilsoņi, proti, visi, kur dzīvo šajā valstī un izjūt stiprāku vai vārgāku piederību tai. Visi kopā - tauta. Latvijas tauta ir visu Latvijas pilsoņu kopums: gan to, kuri dziļi mīl savu Latviju, gan to, kuri to nicina un ienīst. Tāpēc grūti iedomāties, ka naidu iespējams pārvērst vismaz cieņā, lai, balstoties uz kopīgām vērtībām, gan nācijas, gan tautas vārdā sāktu veidot politisko nāciju. Kādas gan būtu šīs kopīgās vērtības, kuru esība nenonāktu pretrunās ar Latvijas nīdēju attieksmi?
Skaidrs taču ir tas, ka tie, kuri vēlas būt Latvijas valsts daļa, integrēsies latviskajā sabiedrībā paši - bez fondiem, konferencēm un pierunāšanas. Patiesas vēlmes vadīti, šie cilvēki gan apgūs latviešu valodu, gan bez pūlēm iekļausies latviešu vidē. Pārējie? Pārējiem, kuri še dzīvo ar naidu un nepatiku - lai ceļš kā galdauts uz turieni, kur viņus saprot labāk. Nevajag taču tā mocīties un sacerēties par politisko nāciju, kurā galvenais politiskais akcents būtu saliedēšanās ar okupantu pēctečiem un valsts okupācijas laikā ievazātajiem, “komunisma celtniecībai” paredzētajiem migrantiem.
Miks Celmiņš, “Kustības PAR” aktīvists, politisko nāciju raksturo kā vienotu, saliedētu sabiedrību. Un atkal - uz kāda pamata grasāmies saliedēties? Vai nāciju miksēsim ar tautu? Vai legalizēsim okupācijas sekas? Sak, dažsimt tūkstoši migrantu te no Krievijas atbrauca, mazliet padzīvoja, uzcēla pāris fabrīķus un Pļaviņu HES, sajutās par saimniekiem un kopā ar labticīgajiem pastalniekiem sāka veidot politisko nāciju?
Diez vai šādu “saliedēto sabiedrību” varēsim pārvērst politiskajā nācijā, jo, pirmkārt, “saliedētība” ir tik vien kā kreiso liberāļu politisks sauklis, jo ikviens domājošs cilvēks saprot, ka realitātē neeksistē tāda “saliedētā sabiedrība”.
Turklāt - politiskās nācijas iezīmes jau bija manāmas 1918. gadā, kad tika veidota Latvijas valsts. Vēlākā okupācija daudz ko sagrāva, tāpēc tagad par varītēm veidot politisko nāciju - tas daudzējādā ziņā būtu veicināt okupācijas seku legalizāciju, tostarp arī veicināt divvalodību, uz ko burtiski spiež “progresisti”. Nez kāpēc?
Arī jēdzieni “nacionāls”, “nacionālisms” ir, teiksim, griezīgi politiskās nācijas veidotāju ausīm. Kultūras ministre Agnese Logina, piemēram, vēlas “pārdefinēt” patriotismu, jo tas, raugi, kļuvis pārāk nacionālistisks.
Svētdien, Valsts valodas dienā, ministre tīmeklī raksta: “Latvijas valoda ir skaista, spēcīga un neatkārtojama. Tā ir attīstījusies gadsimtu gaitā, pārdzīvojusi okupācijas jūgu, kļuvusi stiprāka kā mūsu vienīgā valsts valoda. Tā ir bijusi iedvesmas avots tūkstošiem Latvijas mākslinieku un rakstnieku. Tā ir iedvesmas avots mums visiem.”
Viss pareizi un skaisti, gluži kā no mākslīgā intelekta palienēts. Tikai - kas ir “Latvijas valoda”? Varbūt drīz “pārdefinēsim” arī latviešu valodu, jo tā ir pārāk “nacionālistiska”? Bet “Latvijas valoda” varētu būt pārkrieviskotā un/vai pārangliskotā valoda, kas ir nabadzīga, rupja un atbaidoša? Tādas cieši saliedētas politiskās nācijas latvijiešu valoda…
Nevajag mums nekādu mistisko politisko nāciju. Mums vajag veidot un stiprināt latviešu nāciju. Tādu nāciju, kuras pamatos ir nacionālisms - tautas pašsaglabāšanās instinkts. Kāds prātnieks reiz teica, ka tauta bez nacionālisma atgādina kori, kura dalībnieki vienlaikus dzied nevis vienu dziesmu, bet gan katrs savējo. Pēc greizā dziedājuma visi apspriež nevis to, kuru izvēlēties kā kopīgo dziesmu, bet gan to, kā uzlabot skanējumu, dziedot katram savu dziesmu…
Vai tad beidzot nevaram izvēlēties to savu vienīgo dziesmu, ko dziedāt visiem kopā? Pretējā gadījumā mēs ne tikai skandēsim pīļu dīķa rapsodijas, bet izbeigsimies pavisam - tāds koris priekš Dieva vaiga nav vajadzīgs. Savukārt labs koris varētu pat būt mūsu īstās politiskās nācijas pirmsākums.
