Amanda bija mana skolas biedrene: mēs vienā gadā absolvējām Jūrmalas Pumpuru vidusskolu. Amanda bija tik ļoti atšķirīga no pārējiem skolasbiedriem, ka viņu nevarēja nepamanīt: viņa starpbrīžos stāvēja pie loga un lasīja grāmatas, viņa nepiedalījās ēverģēlībās, nedejoja tautas deju ansamblī un nedziedāja korī. Viņa mācījās labi, bija klusa un gandrīz nesmaidīga meitene. Tikai pavisam reti, it kā sadusmojusies uz kādu neprātīgu vēja brāzmu, kas aizšķīra grāmatas lapas, viņa sarauca pieri un iesaucās: “Nu kas tad tas?!”
Kad iznāca viņas pirmais dzeju krājums, neviens no bijušajiem klasesbiedriem par to nebrīnījās. Arī vēlāk par to nebija izbrīna, ka viņa ir sarakstījusi vairāk nekā astoņus dzejas un prozas krājumus. Rakstīt - tas bija viņas mērķis un uzdevums.
Amanda studēja filoloģiju un filozofiju Latvijas Valsts universitātē, Maksima Gorkija Literatūras institūtā Maskavā mācījās atdzejošanas seminārā. Strādāja par dzejas konsultanti žurnālā “Avots”, žurnālā “Karogs” un citur. Amanda atdzejoja Marinas Cvetajevas, Annas Ahmatovas, Josifa Brodska, Georga Trākla un citus autoru dzeju, tulkoja Džeka Keruaka, Džona Apdaika, Kena Kīzija, Virdžīnijas Vulfas un citu autoru prozu.
Šā gada sākumā uzzinājām, ka latviešu dzejniecei Amandai Aizpurietei ir pasniegta Vilenicas festivāla galvenā balva, un tas bija lielākais 2022. gada starptautiskais notikums latviešu literatūrā.
2022. gada nogalē Latvijas Rakstnieku savienībā (RS) pienāca oficiāls un ļoti smags sūtījums no Vilenicas Starptautiskā literatūras festivāla (Vilenica International Literary Festival) Slovēnijā: iespaidīga izmēra Vilenicas karsta alas kristāls un diploms, apstiprinot to, ka latviešu dzejniece Amanda Aizpuriete ir ieguvusi šī prestižā festivāla galveno balvu.
Balvas ieguvēju izvēlas Vilenicas žūrija, savukārt oficiālā prezentācija notiek iespaidīgajā karsta alā, kas devusi nosaukumu gan balvai, gan festivālam. Festivālā tiek pasniegtas vēl vairākas balvas jauniem talantiem, tomēr Amanda pievienojusies elitāram 36 ekstra klases autoru klubam, kam tagad pieder Vilenicas galvenā godalga.
Pirms Amandas Aizpurietes šo balvu saņēmuši izcili autori: Toms Venclova, Pēters Esterhazi, Milans Kundera, Jāns Kaplinskis, Olga Tokarčuka, Pēters Handke, Zbigņevs Herberts, Ādolfs Mušgs, Ana Blandiana, Dubravka Ugrešiča. Latviešu dzejniece toreiz teica, ka jutusies bezgala pārsteigta un izbrīnīta par balvas piešķiršanu, jo nonākt vienā kompānijā ar Nobela, starptautiskās Bukera un citu prestižāko Eiropas prēmiju laureātiem bijis mulsinoši, bet ļoti pagodinoši.
Vilenicas festivāla balva bija godam nopelnīta. Domāju, ka jau kopš skolas laikiem tā bija pelnīta. Jo Amanda bija izcila literatūrā, viņas sacerējumi bija briljanti.
Janvārī, pēc balvas saņemšanas, mazliet parunāju ar Amandu Aizpurieti.
Vai tu atceries skolas laikus?
Ne visai. Es negribu tos atcerēties. Tolaik nejutos komfortabli. Biju citāda. Domāju, ka mani neviens tā īpaši nesaprata. Varbūt vienīgi literatūras skolotāja. Es laikam pārāk daudz lasīju un pārāk daudz domāju par literatūru, tēliem, notikumiem…
Tu esi skaitījusi, cik gadi pagājuši kopš skolas absolvēšanas?
Man ar to matemātiku tā sliktāk... Laikam kādi 50. Tā ir, vai ne?
Uz to pusi ir, jā. Bet ko tu atceries ar smaidu?
Smieklīgākais bija tas, ka es tirgoju sacerējumus.
Tas ir kā - tirgoji?
Reiz garajā starpbrīdī uz gaiteņa palodzes uzrakstīju trīs sacerējumus par tēmu - Raiņa „Uguns un nakts”. Pati saproti, ka neviens jau negribēja rakstīt tādus sacerējumus…
Un par cik naudiņām tad tos notirgoji?
Tas bija bārters: tie trīs klasesbiedri man uzrakstīja mājasdarbus matemātikā...
… Pavisam nesen redzēju Amandu ejam pa ielu. Viņa - kā vienmēr - bija nosvērta un domīga, iekļāvusies pati savā pasaulē. Un tā viņai, patiesību sakot, bija raiba un daudz interesantāka nekā skolā. Nopietnu attiecību gadi, literatūra kā ikdienas satvars, bērni, šķiršanās, mīlestība un atkal šķiršanās… Maskavas studiju gadu pirmā mīlestība, tad - laulības ar Andri Hiršu un četru bērnu audzināšana, tad - ilgu gadu kopā būšana ar dzejnieku Andri Bergmani, kura nejēdzīgā nāve aukstā ziemas naktī lika Amandai domāt par labprātīgu aiziešanu no dzīves…
Tagad varam vien ticēt, ka Amanda satiksies ar saviem mīļajiem - Tur, Aizsaulē. Tagad zinām, ka viņai vairs nekas nesāp - ne dvēselē, ne sirdī. Tava dzeja taču paliks ar mums. Tavu nevaldāmo cirtu plīvojums - arī. Paliec sveika, Amanda. Tiksimies!
negulēto nakšu upēs
līksmi murgu bērni bradā
negulēto nakšu upēs
veci sapņi plostus vada
negulēto nakšu upēs
atvari kā draugi sauc
krastā nāves suņi kauc
/Amanda Aizpuriete/
