Alekseja tēvu dzīvu sadedzināja krievi. Kopā ar citiem mazpilsētiņas iedzīvotājiem. “Iedomājieties, tāds klusums kā šovakar Jūrmalā, un jūs dzirdat, ka netālu kliedz cilvēki, kuri sadzīti mājā, kam pielaista uguns,” stāsta jaunais vīrietis, un viņa balsī vairs nav ne asaru, ne skumju. Viņš ir izgājis cauri elles lokiem. Tie savādā veidā dzēš dvēseles mokas – kā pretsāpju līdzeklis. Bet nedzēš atmiņas. “Tovakar no debesīm krita sniegs kopā ar pelniem,” viņš atceras.
Aleksejs un viņa cīņu biedrs Aleksandrs ir Ukrainas armijas karavīri, kuri bija nokļuvuši krievu gūstā. Pārlecot pāri stāstiem, kas izskanēja jūrmalnieka Jāņa mājā pie vakariņu galda, pateikšu uzreiz, ka abi ukraiņi ilgāku laiku veseļojās Vaivaru Nacionālajā rehabilitācijas centrā, jo laiks krievu gūstā - deviņi mēneši - bija graujošs viņu veselībai.
Pēc gūstekņu apmaiņas Aleksejs un Aleksandrs atbrauca uz Latviju. Iespējams, kāds brīnīsies, ka viņi stāsta par saviem pārdzīvojumiem gūstā - tas taču ir tik pazemojoši. “Nē, viņiem vajag izrunāties, tā ir savveida terapija,” saka Jānis, “viņiem paliek vieglāk. Turklāt stāsti jau nav tikai par gūsta laiku, viņi stāsta par kaujām ar krieviem, viņi atceras savus tuviniekus. Aleksejam, piemēram, ir sieva un divi bērni. Un viņus Aleksejs visvairāk grib apskaut.” Arī Aleksandrs ir precējies.
Un viņiem abiem ir stāsti. Gari, smagas patiesības pilni stāsti. Tos abi karavīri atklāja tovakar Jūrmalā.
2022. gada martā mūsu vienība nokļuva aplenkumā. Krievi iznīcināja visu vienību, dzīvi palikām tikai mēs četri. Krievi neņēma gūstā tos, kuri bija smagāk ievainoti: tos viņi vienkārši nošāva. Toreiz mēs ap pieciem rītā atgriezāmies no izlūkgājiena - kopā ar puišiem, kuru tagad vairs nav starp dzīvajiem… Likāmies gulēt, bet deviņos no rīta sākās uzbrukums.
Krievi darīja tā. Viņi iegāja ciemā un sāka “tīrīšanu”: šāva visus cilvēkus, kuri gadījās ceļā. Civilistus. Tad noteica komandantstundu. Ja tās laikā kāds bija uz ielas, to nošāva. Tas viss notika netālu no Čerņihivas.
Mani ievainoja 9. marta rītā. Es nogulēju grāvī līdz vakaram, pēc tam aizrāpoju līdz kapiem, kur slēpos aiz veciem vainagiem. Redzēju, ka ik pa pusstundai ciemam cauri iet krievu karavīru kolonnas. Domāju: ja kāds no viņiem mani pamanīs, es nošaušos. Ievainojums man bija galvā, žoklī, pēc tam man pateica, ka izņemtas 49 šķembas.
Sapratu, ka jānokļūst līdz kādām mājām. Biju zaudējis daudz asiņu, jutu nespēku. Priekšā ieraudzīju žogu. Tā kā apkārt nemitīgi snaikstījās krievi, man bija tieši divas sekundes laika, lai tiktu tam pāri. Labi, ka mani slēpa nenopļautā zāle. Nometu no galvas bruņucepuri, kas pa pusei jau bija šāviņa sašķaidīta, norāvu bruņuvesti, lai vieglāk pārlēkt pāri žogam. Tiklīdz to izdarīju, burtiski pēc pāris sekundēm garām sāka iet armijnieku kolonna… Dzirdēju, kā viņi ienāk blakusmājā un jautā: “Ukropi jesķ? (ukropi* ir? - krievu val.)” Un atkal automāta kārta… Krievi nošāva visus.
Mans cīņu biedrs, kurš tika smagi ievainots kaujā, man uzdāvināja ATO (Antiterorisma operācija) medaļu. Viņš teica: “Jūtu, ka neatgriezīšos mājās no kara. Uzdāvini šo medaļu savam dēlam.” Par medaļu biju galīgi aizmirsis, tā bija vienā no kabatām, un tā mani “nodeva” krieviem, kad nonācu viņu gūstā. Krievi ķerstīja tieši ATO dalībniekus.
Mani krieviem nodeva kāda vietējā iedzīvotāja. Vēlāk uzzināju: viņa gandrīz visu mūžu esot dzīvojusi Krievijā, esot bijusi par “russkij mir”, dēls dienējis krievu armijā. Viņa mani ieraudzīja, es viņai ar zīmēm rādu: klusē! Bet viņa neklusēja…
Beigu beigās krievi mani pamanīja. Starp viņiem bija kaut kādi burjati. Visi mani ielenca. “Kas tu tāds?” “Vietējais,” es atbildēju. Pirms tam biju paguvis pārģērbties pie kādas večiņas, kura mani gribēja paglābt. Vienīgi kamuflāžas bikses bija palikušas kājās… Kāds no burjatiem pienāca klāt, noņēma man no galvas kapuci un ieraudzīja ievainojumu.
“Tātad tu piedalījies kaujās un neesi nekāds vietējais?” “Nē, nu, bumba nokrita un mani ievainoja.” “Un kur tu dzīvo?” “Ļeņina ielā,” atbildēju, jo zināju, ka ikvienā pilsētiņā ir Ļeņina iela.
Ar automāta laidi iegāza man pa galvu, nogrūda pie zemes, sāka dauzīt un spert ar kājām. Domāju: tūlīt nošaus. Viņi taču gatavojās “Kijevu ieņemt trīs dienās”, viņiem nav vajadzīgi gūstekņi. Bet viņiem svarīgākais bija man visu atņemt: pulksteni, telefonu, zābakus, siksnu… Viņi paņēma siksnu, uzlika to man uz kakla kā sunim un četrrāpus vilka pa ceļu. Ievilka viena mana radinieka sētā. Nezinu, kur viņš pats bija. Burjati man uz galvas uzmeta kaut kādu lupatu. Sapratu: gals klāt. Sāku skaitīt Tēvreizi.
Pēkšņi dzirdu: piebrauc bruņutransportieris, un komandiera balsī sāk runāt kāds armijnieks. “Pagaidiet,” viņš saka, “es izdomāšu, ko ar viņu darīt.” Būtu viņš piebraucis minūti vēlāk, es ar jums tagad nerunātu…
Mani ar sasietām rokām aizveda uz kaut kādu angāru. Tur bija krievu armijnieki. Daži gulšņāja, daži kaut ko ēda. Visur bija mēslu kaudzes: kur ēda, turpat arī izkārnījās. Ienāca ģenerālleitnants (pēc uzšuvēm atpazinu), kareivji turpināja gulšņāt.
Protams, bija pratināšana. Ģenerālis sāka pētīt bildes manā telefonā. Parādīju foto, kur redzams, kā izpostītas mūsu pilsētas. “Tur taču ukraiņi pa ukraiņiem šauj,” viņš saka. “Kamēr jūsu te nebija, neviens pa mūsējiem nešāva,” es atbildu. “Nē, tā ir Zelenska komanda, jūs gribējāt pirmie uzbrukt Krievijai, bet mēs jūs apsteidzām,” tā atkal viņš. Nodomāju: tas taču ģenerālis, viņam kaut kādam prāta līmenim vajadzētu būt. Bet sajūta tāda, ka tu runā ar pilnīgu idiotu. Vai viņi vispār lasīt prot? Izskatās, ka ne visi.
Krievi, saņēmuši mani gūstā, nepiedāvāja nekādu medicīnisko palīdzību. Nomazgāties varēju tikai pēc kādām trim nedēļām. Mūs atkal izdomāja pārvest uz citu vietu, sasietus iegrūda “kamazā”, kur uz grīdas jau gulēja nošautie ukraiņi, blakus bija samesti kartupeļu maisi - krieviem ko ēst. Viss vienuviet: līķi, kartupeļi un mēs, gūstekņi.
Mūs spīdzināja regulāri. Kāds “spečuks” reiz man lika izģērbties. Bet kā tad es to varētu izdarīt, ja man rokas sasietas? Viņš pats man norāva bikses un pajautāja: “Pakaļu nomazgāji?” Bet blakus guļ tikko nošautie - divi ukraiņu armijas virsnieki… Sāku locīties, mēģinu atbrīvoties no virves. Un dzirdu, ko saka otrs spīdzinātājs: “Davai, ātrāk, es arī gribu!”
Atkal sāku skaitīt Tēvreizi. Sapratu: ja viņš mani izvaros, ar to es vairs dzīvot nevarēšu. Un pēkšņi - mūsu artilērijas zalves! Ai, kā abi “seksa tīkotāji” izbijās! Paķēra mani - puspliku - aiz krāgas un sāka stiept dziļāk ēkā. Viņš vēl paspēja noraut uzšuves no abu nošauto virsnieku formastērpiem - “Slava Ukraini”, iebāza tās man mutē un pavēlēja: “Ēd!” Kad apšaude beidzās, spīdzinātājs atgriezās un pajautāja: “Apēdi?” Protams, ne.
Viņš atstāja man cieši sasietas rokas, kas jau sāka palikt zilas. Lūdzu, lai mani aizved uz tualeti. “Čurā biksēs!” - tāda bija uzraugu atbilde.
Man ar elektrības pagarinātāju sasēja rokas uz muguras un pakāra uz āķa. Ar kāju pirkstgaliem varēju tikai mazliet pieskarties grīdai. Mēģināju izstiepties, lai sasniegtu grīdu, bet tad sāka sāpēt pleci. Un tādā stāvoklī mani atstāja vairākas diennaktis… Kad sāku zaudēt samaņu, spīdzinātājs iedeva kārtīgu spērienu pa sāniem.
No kurienes krievos tāds zvērīgums? Domāju, ka viņi dzīvē vispār nekad un neko normālu nav redzējuši. Viņos ir drausmīga skaudība par to, ka mēs dzīvojam labāk. Viņiem ir princips: ja kāds dzīvo labāk, tad viņam viss ir jāatņem un lai viņš dzīvo tādos pašos sūdos kā mēs. Daudzi nāk no apgabaliem, kur bija GULAG nometnes. Audzināšana lielākoties bija tāda: sist bērnus. “Tevi māte un tēvs bērnībā sita?” “Jā, sita,” viņi ar lepnumu atbild. Un tie kaislīgie plānprātiņa smiekliņi, kad viņi skatās uz spīdzināšanām… Nesaprotu, kas var būt smieklīgs, kad redzi cilvēka mokas un nāvi?
Zināt, kas mani visvairāk izbrīnīja? Viņu sieviešu attieksme pret šīm mokām. Viņas, piedodiet, bija cietuma mediķes. Viņas tik ļoti izbaudīja mirkļus, kad mūs spīdzināja: klau, iegriez viņam šitā, bet tā tu viņam vari to nagu izraut?
Mani cietumā reiz sita bez apstājas divarpus stundas. Asinis nāca no visām vietām. Kāda sieviete vēsi noteica: “Viņu taču nesit, viņu audzina.” Mēģināju ziņot uz sanitāro daļu, ārsts atbildēja: “Man pie pakaļas.” Kāpēc viņiem ir vajadzīga šī medicīniski sanitārā daļa? Tā ir fiktīva. Vajadzēja vienkārši dokumentiem būt kārtībā, ka cietumā, raugi, ir medicīniskā aprūpe. Bet vajadzība bija viena: paņemt no mums asinis.
Tā kā man bija savainots žoklis, es nevarēju ātri sakošļāt barību. Pēc kādām pusdienām konvojnieks pamanīja, ka es joprojām kaut ko košļāju. Viņš izrāva mani no ierindas un sāka kaut kur vest. Ieveda stomatologa kabinetā. Mani iegrūda krēslā, stomatologs ieskatījās mutē un pajautāja: “Kāpēc zobus netīri?” Es atbildu: “Ar ko tīrīt?” Konvojnieks: “Ko viņš te muld! Viss viņiem ir! Viņiem pat pienu no rītiem dod! Eu, labāk izrauj viņam pāris zobus. Par to, ka krievus nogalināja.”
Ārsts sākumā domāja, ka tas ir joks. Konvojnieks sāka bļaut: “Ko tu te bazarē, davai, dari, ko tev liek!” Ārsts pakļāvās, uzlika sev masku un pajautāja: “Tu taču saproti, kur tu atrodies.” “Jā,” atbildu, “gūstā.” Ārsts pagriezās pret konvojnieku un pajautāja: “Vai varu viņam lidokaīnu iešpricēt?” “Kādu vēl lidokaīnu?! Rauj, davai!”
Ārsts izrāva divus veselus zobus. Man mute pilna ar asinīm, jūtu, ka smoku, jo nevaru tās norīt - asinis tik biezas, sajaukušās ar siekalām…
Tie ir tikai daži stāsti no deviņus mēnešus ilgušajām šausmām un mokām, ko sagādāja “brālīgā” krievu tauta. Vai Aleksejs un Aleksandrs kādreiz piedos saviem spīdzinātājiem? Domāju, ka ne. Kaut arī abi jaunie vīrieši šobrīd jau spēj smaidīt un pat izstāstīt jocīgus notikumus, viņu acīs ir kaut kas no nāves un mūžības.
Aleksandrs, kad atgriezīsies Ukrainā, ir gatavs doties uz fronti. Aleksejam ir pārdomu laiks, viņš vēlas darboties tādā dienestā, kas palīdz karavīriem rehabilitēties pēc ievainojumiem. Jo viņš ļoti labi zina, cik grūti ir atgūties ne tikai no gūsta, bet arī no domām, ka tu kā invalīds vairs nevienam neesi vajadzīgs. Nē, tu esi vajadzīgs. Ukrainai, mums, savai ģimenei.
Un vēl kāda īpaša doma, ko Aleksejs un Aleksandrs mums lika nodot. Ja, nedod, dies, mums uzbruks krievi, neviens nešķiros: kurš no mums ir vicinājis Krievijas karogu, bet kurš - Ukrainas. Iznīcinās visus. Bez jautājumiem.
…Bet tagad abi jaunie cilvēki ir domās par mājām, par Ukrainu. Un ir dziļi pateicīgi Latvijai un latviešiem par siltumu, rūpēm un mīlestību. Aleksejs raksta dzeju, lai pateiktu paldies Jūrmalai, ārstiem, māsiņām, Jāņa Braunberga ģimenei, kas uzņēma ciemos ne tikai Alekseju un Aleksandru, bet arī citus no Ukrainas atbraukušos varoņus, kuriem bija nepieciešama ārstēšana.
***
*ukropi - nicinošs ukraiņu apzīmējums, ko lieto krievi
