Par akcentiem rūgtajā piemiņā
Tur, kur tagad Pārdaugavā atrodas okupantu piemineklis, četrdesmito gadu sākumā vēl nebija nekā. Vien atmiņas par to, ka 1938. gadā tika apstiprināts arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges sagatavotais projekts Uzvaras parka izveidošanai. Taču padomju okupācija izsvītroja šo projektu no tautas iecerēm. Tā vietā palika gan tukšas, neapkoptas platības, gan mazdārziņi.
1941. gada 13. jūnijā laukuma brīvajās vietās sabrauca simtiem krievu armijas kravas mašīnu ar segtām virsmām. Rīdzinieki bija neizpratnē: ko tas nozīmē? Kaut gan bija dzirdamas runas par tuvojošos karu, par kādām citām briesmām, ļaudis tomēr nespēja iedomāties, kas viņus sagaida.
Bet sagaidīja 14. jūnijs. Šajā dienā pirms 75 gadiem čekisti kopā ar vietējās okupācijas varas roklaižām deportēja uz Sibīriju 15 424 Latvijas iedzīvotājus, vispirms nodēvējot viņus par «tautas ienaidniekiem». Šajā kategorijā ietilpa ne tikai spēcīgi, pretoties spējīgi vīrieši, par kuru lojalitāti padomju vara nebija «pārliecināta», bet arī sirmgalvji, grūtnieces, bērni, pat zīdaiņi... Rīgā, Uzvaras parkā, novietotās automašīnas sāka kustēties 14. jūnija rītausmā, kad vajadzēja sākt tvarstīt «tautas ienaidniekus», lai vestu viņus uz Torņakalna vai Šķirotavas stacijām, kur sākās nelaimīgo pēdējais ceļš - lopu vagonos uz Sibīriju. Nevienam netika paskaidrots, kāpēc notiek šīs zvērības. Bet vai tad okupantiem ienāktu prātā kaut ko skaidrot? Galvenais bija - izpildīt pavēli.
Viss sākās 1941. gada 16. maijā, kad PSRS iekšlietu tautas komisārs Berija un PSRS valsts drošības tautas komisārs Merkulovs nosūtīja Staļinam partijas lēmumprojektu Par pasākumiem Lietuvas PSR attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem. Blakus vārdam «Lietuvas PSR» ar roku tika ierakstīti vēl divi vārdi - Latvijas un Igaunijas PSR. Tāpat tika izlabots arestu veikšanas termiņš: mēnesis tika aizstāts ar trim dienām. Protams, vajadzēja taču steigties: ja nu kāds no «šķiriski naidīgajiem elementiem» uzzina, ka daudzi citi jau arestēti un deportēti, ja nu aizbēg?! Daudzi arī aizbēga, taču viņu vietā uz Sibīriju izsūtīja viņu ģimenes locekļus: okupanti tādus sīkumus nešķiroja. Galu galā kāda gan starpība, kas iet bojā katorgas darbā un slimībās? Galvenais taču skaits! Bet bija, protams, arī ciniska izpildīguma kretīnisma paraugi, piemēram, jau pēc kara, 1945. gada jūnijā, Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāra vietnieks Vēvers slepenajā ziņojumā citastarp piebilda: «Nepieciešams izlemt jautājumu par 1941. gadā izsūtīto ģimenes locekļiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ tajā laikā palika neizsūtīti (nebija mājās, slimoja, noslēpās utt.). Šie ģimenes locekļi palika neizsūtīti tikai kara apstākļu dēļ. Rodas jautājums, vai nevajadzētu viņus izsūtīt tagad?»
Nezinu, vai šādi vēveri un citi līdzīgi mēsli joprojām dzīvo Latvijā vai arī tie jau mitinās kopā ar tārpiem. Tomēr pieņemu, ka viņu - mirušo un dzīvo - vārdus nepieciešams publiskot, bet tos, kas vēl elpo, - tiesāt. Nirnbergas process, kurā tiesāja vācu nacistus, ir noticis, taču padomju nacisms ne par matu nav bijis maigāks, tieši otrādi - vācieši talantīgi samācījās no padomju nezvēriem gan koncentrācijas nometņu veidošanu, gan cilvēku masveida iznīcināšanas paņēmienus.
Deportāciju veicēju tiesāšanas un publiska nosodījuma vietā Latvijā ar vērienu tiek svinēta tā dēvētā «uzvaras diena», kas pēc 1945. gada atkārtotās padomju okupācijas mūsu cilvēkiem atnesa ne tikai vairākkārtējas izsūtīšanas, bet arī represijas un teroru, ko padomju izdzimteņi veica Latvijā. Uzvaras parkā, kur pēc arhitektu iecerēm vajadzēja atrasties monumentālām celtnēm par godu Latvijas atbrīvošanai no Bermonta armijas, kā arī dziesmusvētku parkam, tagad slejas «nepareizi nodrāztais zīmulis» - tieši tajā vietā, kur 1946. gada 3. februārī septiņiem notiesātajiem vācu armijas virsniekiem publiski izpildīja nāvessodu pakarot.
Nav jautājumu par okupantu paliekām, kas joprojām 9. maijā dzīro karātavu kalniņā. Ir vien jautājums mūsu valdīklām: aprobežosieties tikai ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā un 25. martā vai tomēr mēģināsiet salikt pareizos akcentus tautas rūgtās piemiņas lappusēs? Jo nav absurdākas un nelietīgākas situācijas par to, kurā neatkarīgas (!) valsts sejā ik gadu tiek mestas okupantu ņirgas un atraugas.