Kā 1941. gada 17. jūnijā tika svinēta Latvijas okupācijas pirmā gadadiena

PATI GALVENĀ BILDE Latvijas komunistu avīzes “Cīņa” 1941. gada 17. jūnija numura 1. lpp © LNB arhīvs

Latvijas okupācijas pirmo gadadienu 1941. gada 17. jūnijā okupanti svinēja, apjūsmojot Latvijā iebraukušos, t.i., iebrukušos Padomju armijas tankus, nevis sociālistisko revolūciju. Tieši šiem tankiem veltītu rīmju slīpēšana bija sākusies jau 1940. gadā un turpinājās arī pēc padomju tanku atgriešanās Latvijā 1944./1945. gadā.

Vilis Vītoliņš (? -?)

Brauc tanku rindas. Kāpurķēžu čala.

San gaiss, kur cīnītāji lidmašīnās steidz.

Pland karogs sārts, kaist visa debesmala,

Kas tumsas paliekas, kā vēji miglu veic.

“Karogs”, 1940. gada decembris, 518. lpp.*

*Šeit un turpmāk “Karoga” lappušu gada numerācija.

Anna Sakse (1905-1981)

No brāļu robežas, no brīvās darba zemes

šurp tanki varenie jau dārdēdami brauc.

Tie kapu ārdošo, tie postu līdzi nenes,

tie mūsu tautai brīvi atnest trauc.

“Cīņa”, 1941. gada 17. jūnijs, 3. lpp.

Jānis Plaudis (1903-1952)

Un pēkšņi pamalē

pret zilgmi ceļas smilts.

Un dārdos viļņo gaiss,

un nodreb Rīgas tilts.

Ar plāksnēm klandinot*

pa asfaltu, pa bruģi,

Šķiet, peldis* brāž

pa ielu bruņu kuģi.

Šķiļ dzirkstis akmeņi,

šķīst oļi, prieka dziesmā

Ik durvis drebēt sāk,

un vibrē logu rūtis.

Jau pirmais tanku pulks

ir klāt pie auto ostas;

Tos ļaudis redz un jūt —

jau kopu griba mostas...

“Karogs”, 1941. gada jūnijs, 727. lpp.

*Dzejnieka vārddarinājumi.

Aleksandrs Čaks (1901 -1950)

Lielceļu baltajos dvieļos

Tinušies tanki iet;

“Tumsu mums šurpu svied

Riteņos dzēlos* un lielos.

Tā mūsu nemieru mielos.”

Motoru balsis dzied. —

Tēraudā sapņi zied.

“Karogs”, 1941. gada jūnijs, 747. lpp.

*Dzejnieka vārddarinājums.

Andrejs Balodis (1908-1987)

Ar ziedu mazā plaukstā

Bērns sveica tankistu.

Tas cēla viņu augstu

Pret sauli mirdzošu.

“Karogs”, 1947. gada jūnijs, 484. lpp.

Šeit sniegtie citāti ņemti no plašākiem dzejojumiem, kuros tanki netiek piesaukti katrā rindā un pat ne katrā pantā. Tomēr kopskats atklāj tanku tēlu kā galveno, kam katrs dzejdaris piekārtojis vēl kaut ko. Neapšaubāms rādītājs tanku galvenumam ir to piesaukšanas reižu skaits, bet papildus nav aizliegts domāt un rakstīt, ka tankiem veltītās rindas dzejdariem sanākušas veiksmīgākas par turpat līdzās esošajām rindām. Jā, tanku iebraukšana un braukāšana pa Rīgu 1940. gada 17. jūnijā bija kalpojusi par galveno līdzekli, kas piespieda Latvijas sabiedrību okupācijai nepretoties. Dzejdari to varēja izjust gan tiešā veidā paši uz sevi, gan kā sabiedrības noskaņojumu, kā uztveršana ir viens no priekšnosacījumiem jebkādai publiskai darbībai. Turklāt no dzejniekiem šāda jūtība tiek gaidīta un prasīta lielākā mērā, nekā no citiem, kam vienmēr paliek iespēja iespraust savās runās vai rakstos dzejnieku jau izveidotās vārdu virknes, t.i., tēlus.

Latvijas politiķu un armijas nevarība

Padomju jeb Sarkanā armijas tanku iespaids uz Latvijas sabiedrību nebija tas pats, kas iespaids uz Latvijas valdību un armiju. Latvijas valdība neatkāpās tāpēc, ka daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bija redzējuši tanku iebraukšanu valstī un maršu uz Rīgu, kur vairāki tūkstoši cilvēku sanāca apskatīt tankus tuvplānā. Latvijas valdība atkāpās atbilstoši Padomju Savienības izvirzītam ultimātam, kura izpildi nodrošināja draudi iebrukt Latvijā ar visām tām darbībām, kas piederīgas karam. Latvijas valdība apzinājās savu nonākšanu pilnīgā starptautiskā izolācijā, ko noteica vienošanās starp Padomju Savienību un un Vāciju par buferjoslas sadalīšanu un citu Eiropas valstu nespēja jebkādā veidā traucēt Staļina un Hitlera nodomu izpildi. Padomju Savienība pieskaņoja Latvijas, kā arī visas Baltijas un daļas Rumānijas okupēšanu tam, kā Vācija sagrāva Franciju un atstāja Anglijai (Lielbritānijai) nedrošas cerības nosargāt savu salu (dažas salas), ja visi spēki tiks veltīti tikai tam. Angļiem nācās kaut uz brīdi aizmirst par savu bijušo godību un vismaz morālām saistībām pret Latvijas Republiku, kas savulaik tika pasludināta un aizstāvēta ar viņu svētību.

ZIRGS NAV TANKS. Latvijas armijas brašie jātnieki un viņu zirgi / LNB arhīvs

Latvijas armijas vadītāji lieliski apzinājās, cik bezcerīgi vest kaujā 30 tūkstošu vīru armiju pret 90 tūkstošiem uzbrucēju komplektā ar to, ka priekšplānā izvirzīto tanku, bet tāpat arī lidmašīnu un kara kuģu salīdzinājumā spēku attiecība starp Latviju un Padomju Savienību bija tuvāka 0:3 nekā 1:3. Pie tā paša atgādinājumi, ka nekādu kaut simboliski noturamu frontes līniju Latvijas armija nevarēja izveidot pat teorētiski. Pirmkārt, par Latvijas armiju varbūt par lielāks padomju karaspēks jau atradās Latvijā atbilstoši tam, ka Latvija jau 1939. gada rudenī tika piespiesta atļaut Padomju kara bāzu izvietošanu Latvijas teritorijā. Lai cik kritiskus vērtējumus par Padomju armijas komandieriem varēja izteikt mazliet vēlāk atbilstoši tam, ko atklāja Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai, viņi tomēr prata izvietot savu karaspēku Latvijā tā, lai Latvijas armijai nebūtu iespēju šo karaspēku nekur nobloķēt. Otrkārt, Padomju Savienība spēja pirms iebrukuma Latvijā panākt Lietuvas kapitulāciju, kas nozīmēja, ka Latvijas armijai būtu jāsargā arī pats garākais posms valsts sauszemes robeža starp Latviju un Lietuvu. Nekas tāds nebija paredzēts kopš Latvijas valsts un armijas izveidošanas.

Tanku parāde avīzēs

Tanku, t.i., Padomju Savienības militārā spēka un pārspēka uzsvēršana Latvijas okupācijas pirmās gadadienas svinībās nebija nekādā veidā saistīta ar dzejnieku jūtīgumu pret šī spēka parādi tanku veidā vai pret to, kā šo spēku uztvēra Latvijas iedzīvotāji. Ar lielākiem vai mazākiem dzejnieku talantiem apveltītie cilvēki izvietoja atbilstoši atskaņu veidošanas kanoniem tos pašus vārdus, ar kādiem padomju propaganda 1941. gada jūnijā vispār vērsās pie Latvijas iedzīvotājiem. Ļoti līdzīgi kā ar rīmēm, iespējamas salikt rindu no 1941. gada jūnija žurnālu un tieši 17. jūnija avīžu ievadrakstiem zem virsrakstiem, kuros visos figurē jēdziens “17. jūnijs”. No visiem šiem rakstiem citētas to pirmās rindkopas.

Citātu rindas galvgalī jāliek, protams , “Cīņa” ar atgādinājumu, ka “šodien paiet gads no tās dienas, kad, izpildot PSRS valdības gribu, Latvijā ienāca strādnieku - zemnieku Sarkanās armijas daļas. Šis solis bija nepieciešams, lai novērstu mazo tautu ieraušanu imperiālistisko lielvalstu kara plānos, lai celtu Padomju Savienības varenību, lai nodrošinātu PSRS un Baltijas tautas no katras „nejaušības".”

Latvijas komunistu žurnāla “Propagandists un Aģitators” 1941. gada 11. numurā izpaudās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs Žanis Spure (1901-1943; viņš arī PSRS slepeno dienestu aģents, Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija loceklis): “1940. gada 17. jūnijs ir neaprakstāmu notikumu diena. Ik gadus tauta atcerēsies šo dienu un, gribētos teikt, ar katru gadu arī dziļāki izpratīs viņas būtību un lielo vēsturisko nozīmi. Pēc vairāk kā 20 smagiem reakcijas un apspiestības gadiem Rīgas ielās 17. jūnijā dūca Sarkanās Armijas tanki.”

Tobrīd mēnešraksta formātā iznākošais “Pionieris” 1940. gada jūnija numurā piesauca Padomju armiju ar Staļina vārdiem: “Tautu vēsturē ir tādi brīži, kad viena diena nozīmīgāka par daudziem iepriekšējiem gadiem. Tāda diena Latvijas darba ļaudīm ir 1940. gada 17. jūnijs, kad Sarkanarmija, pāriedama buržujiskās Latvijas robežas, palīdzēja mums atsvabināties no kapitālisma važām. Biedrs Staļins saka, ka Sarkanarmija ir “strādnieku un zemnieku atbrīvošanas ierocis no muižnieku un kapitālistu jūga”.”

Atbilstoši savam iznākšanas grafikam veltījumu 17. jūnijam 16. jūnija numurā likušais “Sarkanais Sports” izteicās skaidri un īsi: “Rīt, 17. jūnijā, paiet gads, kopš Sarkanā armija atbrīvojusi Latvijas darbaļaudis no kapitālisma žņaugiem un radījusi iespēju padomju varas nodibināšanai mūsu republikā.”

Laiks rit uz priekšu un atpakaļ

Latvijas iedzīvotāju pārliecināšana par okupantu varu kā praktiski vienīgais arguments iedzīvotāju paklausības panākšanai raksturo gadus divdesmit ilgu periodu līdz pagājuša gadsimta 50. gadu beigām. Šajos gadu desmitos ietilpst pāris gadi, kad praktiski visi Latvijas iedzīvotāji tika pārliecināti par padomju okupantu bezspēcību. 1941. gada jūnija pēdējās dienās padomju tankiem vajadzēja tikai mazliet īsāku laiku pazušanai no Latvijas nekā iebraukšanai Latvijā 19140. gada 17. jūnijā. Bet nekas, 1944./1945. gadā tie Latvijā atgriezās arī burtiskā nozīmē uzlabotā izskatā. Tam vajadzēja pārliecināt, ka tanki un vispār karaspēks, kas spējīgs sakaut vāciešus, ir spējīgs sakaut jebkuru.

Novirzes no spēka un tikai spēka izrādīšanas padomju režīms varēja atļauties atbilstoši Latvijas iedzīvotāju pamatmasas dzīves līmeņa kāpumam. Pagājuša gadsimta 50./60. gadu mijā zinātniski tehniskais progress to pacēla jau virs “ulmaņlaiku” līmeņa tik pamanāmi un neapstrīdami, ka skaļi vai vismaz klusu ciešot tas bija jāatzīst “ulmaņlaikus” piedzīvojušajiem pat spīti tam, par kādiem zelta laikiem “ulmaņlaiki” viņu atmiņās bija kļuvuši salīdzinājumā ar dzīvi padomju okupācijas pirmajā gadā, vācu okupācijā un pēc tam atkal padomju okupācijā. Tādā situācijā okupācijas režīms jau varēja sākt atteikties no spēka izrādīšanas ne tikai atsaucēs uz 1940. gadu, bet arī ikdienā, t.i., atteikties no masveidīgām represijām. Tas, savukārt, ļāva paralēli labklājībai augt arī cilvēku pašapziņai. Rezultātā radās gan pieprasījums, gan piedāvājums oficiālās ideoloģijas līmenī paceltam stāstam par 1940. gada sociālistisko revolūciju Latvijā. Proti, cilvēkiem gribējās pieņemt, ka viņu paciešamā dzīve ar tendenci uz labāku dzīvi atspoguļo viņu pašu un viņu vecāku nopelnus, nevis to, ka kāds šādu dzīvi viņiem pievedis klāt kaut tik atraktīvā veidā, kāda bija padomju tanku ienākšana Latvijā.

LIELĀ DRAUDZĪBA. Zem tāda virsraksta žurnāls “Atpūta” 1940. gada 26. jūlijā sniedza fotoattēlu sēriju ar konkrēto bilde, kurai paskaidrojošais teksts ir šāds: “Sarkanās armijas karavīrs iepazīstina Rīgas jaunatni ar augstāko balansa mākslu.” / LNB arhīvs

Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē Padomju Savienību piemeklēja izmaiņas, kuru dēļ padomju vara Latvijā atsāka sevi pamatot 40.-50. gadu stilā. Nebija vairs runas par tālāku labklājības pieaugumu, bet par krīzi, starp kuras risinājumiem rēgojās arī karš. Padomju Savienība lika manīt, ka tā spētu uzvarēt nākamajā pasaules karā un aicināja arī latviešus savlaicīgi nostāties uzvarētāju pusē. Tagad jau mēs zinām, ka tā bija apmēram tāda pati lielība kā Padomju armijas spēka slavināšana 1941. gadā pirms šīs armijas sakāvēm no 1941. gada jūnija līdz 1942. gada rudenim karā ar Vāciju. Jaunajā versijā šīs sakāves Padomju Savienības sabrukuma izskatā ir ievilkušās uz gadu desmitiem, taču saglabājušas tādu Krieviju, kas vismaz pati sevi uzskata par spējīgu atjaunot pasaulē notikušajām izmaiņām pieskaņotu Padomju Savienības dublikātu ar aizvien jaudīgākiem tankiem un bērnus mīlošiem tankistiem.

Izpēte

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) apmierināja Saeimas deputātu interesi par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā ar tādu datu krājumu un komentāriem, atbilstoši kuriem šī pāreja jāuzskata par faktiski jau notikušu.

Svarīgākais