Piekāpšanās kauls

© f64

«Tā ir laba ziņa, turpmāk varēsim kūpināt gaļu bez sankcijām,» priecīgs ir kāda gaļas pārstrādes uzņēmuma vadītājs. «Brīnišķīgi, mums ļauj kūpināt pēc sentēvu metodēm! Labāk bez sankcijām nekā bez dūmiem,» sauc otrs gaļinieks.

 «Labi gan, ka mums atļauj elpot, gaisu velkot uz iekšu un pūšot uz āru,» tādā pašā garā turpina kāds cits piebalsotājs. Tiešām, laime nu iestājusies pilnīga: otrdien Eiropas Komisijas pastāvīgajā komitejā pieņemts lēmums uz trīs gadiem pagarināt esošās pieļaujamās benzopirēna normas kūpinājumiem un zivīm, kas tiek realizēti vietējā tirgū. Regulu palīdzēja mainīt Latvijas Gaļas ražotāju un pārstrādātāju asociācijas pārstāvja Didža Šmita uzstājība, Eiropas gaiteņos lobējot Latvijas gaļas ražotāju intereses. Nav pārvērtējama Šmita kunga prasme iestāstīt eirobriseles regulārajiem cietpaurīšiem, ka to melnā kuiļa gaļu, proti, kūpinājumus, esam ēduši gadsimtiem un ēdīsim vēl tikpat ilgi. Bet dziesma, kā smejies, atkal ir par ko citu.

Patiesi, nebija jāpaiet ilgam laikam, lai mēs, iestājušies ES, gaisa ievilkšanas un izpūšanas atļaujas sāktu uzskatīt par normālu ikdienas parādību. Šis ir tipisks piemērs kalpības gēnam, kas diemžēl iesakņojies latvju mentalitātes dārziņā kā tāds indīgs un neizravējams latvānis. Simtgadēs latvietis ir kūpinājis cūkas miesu, ēdis un slavējis, un diez vai tas benzopirēns, ar kuru tik traki biedē eiroklerki, visas dzīves laikā tiks apēsts tik daudz, lai jelkādā veidā ietekmētu mūsu dārgo veselību. Zināms jau, ka sākotnējais aizliegums ir saistīts ar gaļas lielražotājiem, kuri neniekojas ar pīrādziņiem, dūminot cūkas šķiņķi piemājas kūpinātavās, bet gan apslakot to ar ķīmiskiem dūmu aromātiem – tas notiek ātri, lielos daudzumos un, galvenais, nekādu benzopirēnu! Tāpēc tie sīkaļas, kuri kavējas kūpināšanas bīstamajā aizvēsturē, tikai traucē dižražotājiem. Un tam nav nekāda sakara ar mūsu dzīves kvalitāti, par kuru tik pašaizliedzīgi cepas Eiropas veselības sargi, vai, nedod, dies, draudiem saslimt ar vēzi, apēdot tonnu kūpinātas desas, kurā ir daži mikrogrami nezin kādu tur bīstamu vielu.

Savādi, ka eirobriseles vadīklas neiebilst pret smēķēšanu, jo cigaretēs, ja nemaldos, ir čupčupām kancerogēnu mēslu, kas ik gadu aizved pie dieviem tūkstošiem cilvēku. Šķiet, ka pīpjos ir desmitiem, simtiem reižu vairāk dažādu benzopirēnu, benzantracēnu, benzofluorantēnu, krizēnu, darvu un citu kaltētu zirga mēslu nekā latviski kūpinātā gaļā. Un ko mums piedāvā – dabīgi, ne bez eiroregulistu viedajiem norādījumiem – ik uz stūra satiekamie lielveikali? Paskatīsimies, kas nogaršojams kāpostu salātiņos ar krabju nūjiņām un krējumiņu. Ahā, guāras sveķi, dekstroze, stabilizētājs ((E262), todekstrīns, pārveidota ciete, biezinātāji (E412 un E415), konservanti (E202 un E211), nātrija benzoāts, saldinātāji, skābinātāji un citi čurinātāji. Nezin kāpēc, mājās taisot salātiņus, man neienāks prātā tiem pievienot visus nosauktos ingredientus, kuri, protams, sargā mūsu veselību kā acuraugu. Bet varbūt tomēr vajag? Ko par to saka Brisele? Kur tad regulas, bez kurām mēs vairs nespējam ne tikai kūpināt gaļu vai gatavot salātus, bet, piedodiet, arī palaist balodīti?

Visu cieņu Didzim Šmitam un citiem, kuri izcīnīja uzvaru pār centra angažētajiem klerkiem, iegūstot trīs gadus, kuros mēs drīkstam (!) kūpināt gaļu saskaņā ar vecajām metodēm, bet nedrīkstam to eksportēt. Taču patiesā sāpe jau ir par mūsu pašu gatavību izpatikt, paklausīgi ievērot norādījumus un pakalpīgi saliekties deviņos līkumos, lai tikai lielie eiropriekšnieki uz mums nesadusmotos. Bet ko tad tu ieteiksi? – man jautās skeptiķi. Droši vien esam kaut ko saņēmuši, iestājoties ES. Droši vien. Piemēram, lielas algas Eiroparlamenta deputātiem, kas Latvijas labā, protams, gāž kalnus. Bet zaudējuši esam kaut ko ļoti svarīgu: izpratni, ka ikviens zaudējums ir jāpieņem ar pašcieņu. Esam zaudējuši valsts patstāvību lemt dažādus iekšējos jautājumus, jo katrs sīkākais solis jāsaskaņo ar Briseles priekšniecības dižo gājumu. Nav par ko priecāties, sagaidot EK žēlsirdību. Nu tad vismaz suniskā padevībā nesmilkstēsim, «kūpinājumu lietā» saņemot no eirobriseles priekšniekiem nožēlojamu piekāpšanās kaulu.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais