Bens Latkovskis / Viedokļi

No 6. decembra visiem klātienē strādājošajiem būs jāveic Covid-19 paštests vismaz divas reizes nedēļā. Šādu kārtību atbalstījusi valdība. Gan publiskajā, gan privātajā sektorā strādājošajiem testus iepirks valsts.

Pirms sākt Kaila Ritenhausa lietas izklāstu, vispirms jāpavēsta, kas šim 18 gadus vecajam puisim draudēja un kāpēc viņš nenoturējās kājās, klausoties zvērināto piesēdētāju verdiktu par viņam izvirzītajiem pieciem apsūdzības punktiem. Pat ja kaut vienā – trešajā – punktā viņš tiktu atzīts par vainīgu, viņam viss atlikušais mūžs būtu jāpavada cietumā bez tiesībām uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Izdzirdot dzīvi atdodošos vārdus – “not guilty”, Kails Ritenhauss apraudājās un saļima krēslā.

Daudzas lietas kļūst labāk redzamas no malas un attāluma. Nupat biju īsā atvaļinājumā Marokā un tur piedalījos triju dienu izbraucienā pa Sahāras tuksnesi. Taču šoreiz ne tik daudz par Maroku un tuksnesi, cik par dažiem vērojumiem, kuri cieši saistās ar mūsu ikdienas dzīvi tepat Latvijā.

Ar šodienu stingrā mājsēde teorētiski beidzas. Varam izdarīt zināmus secinājumus. Gan no epidemioloģiskā, gan politiskā, gan ideoloģiskā aspekta.

Normāls, psihiski vesels cilvēks izjūt plašu emociju gammu, starp kurām viena no dzīvības saglabāšanai svarīgākajām ir bailes. Bailes attur mūs no daudzām ārkārtīgi bīstamām darbībām, kuras varētu apdraudēt cilvēku drošību. Ir populārs teiciens – ne no kā nebaidās vienīgi idioti. Tad nu par bailēm un idiotiem parunāsim plašāk.

Šodien Tallinā notiek plaša mediju konference “Aizstāvot mediju brīvību. Kādu brīvību?”. Starp runātājiem pieteikta arī mūsu valstī labi pazīstamā sabiedrības “gatavinātāja” Rita Ruduša. Lasot konferences pieteikumu, kļūst skaidrs, ka pasākums plānots kā kārtējais posms garākā “gatavināšanas” ķēdē, kad, runājot par vārda brīvības aizstāvēšanu, tiek domāts, kā panākt, lai informatīvajā telpā pārliecinoši dominētu viens, “pareizais” pasaules redzējums, bet citi tiktu maksimāli ierobežoti.

Skatoties video ar tūkstošgalvaino potenciālo robežpārkāpēju pūli, kurš pirmdien lauzās pār Baltkrievijas–Polijas robežu, pats par sevi prātā nāca jautājums – cik ilgi vēl ES saglabās iecietību pret Lukašenko izdarībām? Kad beidzot pacietības mērs būs pilns un ES beigs sevi pazemot ar jau par apsmieklu kļuvušo “rūpju” un “dziļo bažu” izteikšanu?

KNAB pirmdien paziņoja, ka pieņemts lēmums par vides objekta “Korupcijas aisbergs” atkārtotu neizvietošanu Daugavā pie Akmens tilta. Priekšlaicīgi izbeidzot strīdīgi vērtēto (maigi sakot) pretkorupcijas PR akciju ar dzeltena makrofleksa gabala pludināšanu šurpu turpu pa Daugavu, KNAB netieši atzinis šīs akcijas absolūto fiasko. Šīs kampaņas rezultāts ir acīmredzami negatīvs. Izrādās, ka arī KNAB nav spējis izsargāties no tās pašas ja ne gluži korupcijas, tad vismaz tukšās izšķērdības sērgas, kas apstākļos, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”, pārņēmusi gandrīz visas valsts struktūras.

Saturiski absolūti neitrālais, pat bezjēdzīgais sauklis “Let’s go Brandon” (Uz priekšu, Brendon!) ir kļuvis par galveno pret prezidentu Džo Baidenu vērsto saukli viņa pretinieku aprindās. Tas tiek izkliegts no tribīnēm futbola spēļu laikā, drukāts uz T krekliem un kā vīrusa sauklis klīst sociālajos tīklos. Kāpēc, un ko tas nozīmē?

Populārā žurnālista Jāņa Dombura atgriešanās Latvijas Televīzijas centrālajā kanālā bija gaidīts un ārkārtīgi nozīmīgs mediju vides notikums. Lielā mērā tāpēc, ka Latvijas žurnālistikā ir maz personību, kas ir pietiekami lielas autoritātes visām nosacītajām pusēm. Ar nelielām iebildēm Domburs tāds ir.

Laiks skrien strauji, un valdības izsludinātais četru nedēļu “lokdauns” jau iegājis savā noslēguma fāzē. Otrdien valdība noklausījās veselības ministra padomnieka Kaspara Bērziņa ziņojumu par to, kas notiks pēc 15. novembra, kad formāli beigsies sākotnēji noteiktais “lokdauna” beigu termiņš.

Šā gada 23. aprīlī Latvijas sabiedrību satricināja šausmu ziņa: Tukumā zooloģiska naida pārņemti homofobi nakts vidū upura mājas kāpņu telpā novaktējuši un aizdedzinājuši kādu homoseksuālas orientācijas cilvēku.

Varēja domāt, ka Glāzgovas klimata konference un pirms tās lielā mērā tieši klimata jautājumiem veltītā G-20 valstu vadītāju tikšanās Romā būs šā rudens galvenā politiskā performance. Taču tagad arvien skaļāk atskan balsis, ka šis konferences iznākums būs – fiasko.

Valdošās koalīcijas reakcija uz mediķu sabiedrības aicinājumu veselības ministram Danielam Pavļutam atkāpties atmiņā atsauca kādreiz populāro dziesmu par bēdīgi slaveno laupītāju Kaupēnu. Tur bija rindas: Mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodos. Pirmie bija tumšie meži, otrais bērais kumeliņš, trešais asiņainais duncis, ceturtais es, Kaupēns, pats.

Bieži tas negadās, bet šoreiz kopējo varnešu saieta pozīciju par Pavļutam piesūtīto “melno zīmi” visai varas sadraudzei TV3 kanālā translēja nacionālā grupējuma līderis Dzintars: ja Mieriņš prasīs Pianista galvu, tad tam būs ļoti smagas sekas.

Latvijas ārstu biedrība (LĀB) ir pieprasījusi pašreizējā veselības ministra Daniela Pavļuta demisiju. Premjerministrs Krišjānis Kariņš intervijā LTV “Rīta panorāmā” atzina, ka šo LĀB pieprasījumu uzskata par ļoti nopietnu signālu.

Nepilnos divos pandēmijas gados diemžēl nav izdevies atrast skaidru un visu izskaidrojošu vīrusa SARS-CoV-2 un tā izraisītās slimības Covid-19 izplatīšanās algoritmu. Mēģinājumi atrast ciešu un, galvenais, neapšaubāmu korelāciju starp veiktajiem pretkovida pasākumiem un vīrusa izplatību joprojām nav vainagojušies ar neapstrīdami pārliecinošiem panākumiem.

Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Ursulas fon der Leienas paziņojums, ka uz ES ārējās robežas nekādu žogu nebūs un nauda “dzeloņstieplēm un mūriem” piešķirta netiks, izraisījis daļas Latvijas sabiedrības neizpratni. Kā tad tā? Pat ES atzīst, ka migrantu krīze uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežas ar Baltkrieviju ir turienes diktatora Lukašenko apzināti izraisīts hibdrīdkara elements, bet taustāma palīdzība neseko.

Attiecību saasināšanās starp ES un Poliju draud ar ļoti nopietnām sekām. Lietuvas prezidents Gintauts Nauseda pat brīdinājis, ka šīs sekas var būt traģiskas. Viņa vārdos būtu īpaši jāieklausās, jo šajā jautājumā ļoti lielu lomu spēlē tieši mentalitātes aspekts un nav Eiropā tautas, kura poļus zinātu labāk nekā lietuvieši. Abas kopā kādreiz veidoja Eiropas varenāko valsti – Polijas-Lietuvas ūniju.

“Smagais” lokdauns beidzot ir ieviests. Tagad mājsēdē var nedaudz atvilkt elpu un izvērtēt šī pasākuma politisko kontekstu.

Ar šodienu Latvijā sākusies “stingrā mājsēde”. Tas tāds salīdzinoši maigs eifēmisms apzīmējumam – ārkārtas vai pat kara stāvoklis. Tikai šīs “mājsēdes” noteikumu daļā iemaldījies termins “komandanta stunda” skaidri liecina, kāda ir šī eifēmisma patiesā jēdzieniskā slodze.

Koalīcija pirmdien vienojās no ceturtdienas izsludināt “cieto mājsēdi”.