Nosaukti jaunās (vecās) Krišjāņa Kariņa valdības ministru kandidāti. Ko lai saka? Teiksim, kā ir. Lai arī starp šiem potenciālajiem ministriem ir arī dažas nosacīti jaunas sejas, vispārējā noskaņa ir kā klasiskajā grupas “Led Zeppelin” koncertalbumā – “Song remain the same”. Dziesma paliek vecā. Nekas nemainās.
Par šo kursa nemainību nevienam politiskajam spēkam, pirmām kārtām jau “Vienotībai” un pašam Kariņam, nevajadzētu pārmest. Tāda bija vēlētāju griba. Vēlēšanās uzvarēja “Vienotība” ar tās premjera kandidātu Krišjāni Kariņu. Viņam izrādījās vislielākais atbalsts sabiedrībā. Acīmredzot latviešu cilvēks ir tendēts uz labāk mazāk, bet droši, nekā uz slaveno - kas neriskē, tas nedzer šampanieti.
No otras puses, ja kāds saka, ka esot ekonomiskā krīze, un Kariņš ir šīs krīzes motors vai, pareizāk sakot, ekonomiskās izaugsmes bremze, tad nevajadzētu aizmirst, ka samērā plašām iedzīvotāju kategorijām kovidlaikā būtiski palielinājās ienākumi. Arī uzkrājumi. Spārnotā Kariņa frāze, ka “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk” jau neradās tukšā vietā.
ES caur Eiropas centrālo banku emitēja milzīgus finanšu resursus, kuri nonāca nacionālo valdību rīcībā un profesionālajiem “naudas apguvējiem” pienāca zelta laiki. Spēj vien projektus par biešu salātu lomu Covid-19 seku novēršanā rakstīt un dažādus vakcinācijas birojus veidot. Par testu un vakcīnu iepirkumiem nemaz nerunājot.
Nauda apritē bija, bet tā kā patēriņš daudzās sfērās (izklaide, transports, sabiedriskā ēdināšana un citi) pandēmijas ierobežojumu dēļ būtiski samazinājās, tad palielinājās cilvēku uzkrājumi. Atcerēsimies, ka 2009. - 2010. gada krīzi izraisīja milzīgs privātā parāda pārsvars pār uzkrājumiem. Tagad nekā tāda nav pat tuvumā. Valstī iedzīvotāju uzkrājumi ir lielāki nekā kopējais parāds. Tāpēc, lietojot vārdu krīze, jābūt ļoti precīzam, paskaidrojot, kas ar to tiek domāts.
Šī nelielā atkāpe bija nepieciešama, lai paskaidrotu, kāpēc, par spīti tam, ka statistikas dati liecina par ekonomikas bremzēšanos; par spīti Latvijas uzņēmēju organizāciju pesimistiskajām prognozēm; par spīti valsts prezidenta Egila Levita aicinājumiem “apturēt ieilgušo atpakaļslīdēšanu” ir izvēlēts šis kurss - neko pēc būtības nemainīt. Kurss paliek iepriekšējais. Tāpēc, ka valstī valdošajai politiskajai šķirai viss pamatā šķiet apmierinošs.
Ja kādam kaut kas nepatīk, tad tā ir viņa paša vaina, uzskata šīs politiskās šķiras pārstāvji. Izstājies no partijas “vissirslikti” un nāc pie mums. Tieši tā man reiz pirms kādiem desmit gadiem kādā “Vienotības” kongresā teica Kariņš, kad gluži nejauši bijām blakus apsēdušies. Šajos desmit un vairāk gados “Vienotība” visu laiku bez izņēmuma ir bijusi vadošais politiskais spēks Latvijā. Šajā laikā tā ir radījusi neskaitāmus atvasinājumus - “Zatlera partiju”, “Latvijas attīstībai”, “Kustība Par!”, zināmā mērā arī “Progresīvie” un citas.
Uz īsu brīdi, kad “Vienotība” sapinās centienos savietot savas politsaimnieciskās intereses ar uz āru rādāmo ideoloģisko konceptu, tā nonāca uz izjukšanas robežas, bet palīdzība atnāca no gluži negaidītās puses. Nezīlēsim, vai tas bija jauši vai nejauši, bet “Vienotību” izglāba dažādu politisko klaunu - Kaimiņa, Gobzema, Bordāna iznāciens uz lielās politiskās skatuves. Uz šo ākstu fona, Kariņš viegli varēja projicēties kā politiskais gigants.
Var uzdot jautājumu, bet kādas tieši izmaiņas jūs gaidāt un gribat? Šis jautājums ir vairāk kā pamatots, jo patiesi - kas tad Latvijas politikā iemieso potenciālas izmaiņas? Uzreiz jāsaka, ka Rosļikova “Stabilitātei!” jāizslēdz no jebkāda politiskā aprēķina, jo tā ir krietni radikālāka (kaut retorikā) par “mēreno” Urbanoviča, Klementjeva, Agešina “Saskaņu”. Ja jau ar “Saskaņu” neviens par koalīciju pat nerunāja, tad ar Rosļikovu ne tik.
Tas nozīmē, ka mums paliek trīs opozīcijas partijas, kuru iesaiste valdībā varētu pamainīt tās kursu. Taču pirms apskatām katru no tām, piebildīsim, ka koalīcijā iekļautā “Apvienotā saraksta” uzvara vai lielāka pārstāvniecība un sekojoša iespēja par valdības vadītāju kļūt Uldim Pīlēnam situāciju valstī noteikti pamainītu. Vienalga, kas būtu valdībā (kaut vai tie paši ministri, kas tagad), bet ja valdības vadītājs būtu cits cilvēks, tad valdības kopējais darba stils arī būtu cits. Taču tā kā vēlēšanu rezultāti bija tādi kādi tie bija, un Levits ir tāda tipa prezidents kāds nu ir, tad rezultātā mums ir tas, kas ir.
Atgriezīsimies pie trijām opozīcijas partijām. Ja koalīcijā tiktu paņemta ZZS, tad, visticamāk, nekas daudz nemainītos. ZZS vienmēr ir sevi pozicionējusi kā pragmatiska, galēji racionāla un samērā pielaidīga (attiecībās ar valdošo politisko šķiru) partija. Pat ja tās neformālais līderis - Aivars Lembergs - savās preses konferencēs pārcilā dažādus dokumentus, citē to aplamākās vietas, ZZS ministri valdībā uz ecēšām nelec un uz asiem konfliktiem neiziet.
Tā ir bijis agrāk, un nav pamats domāt, ka tagad būtu citādāk. Īpaši ņemot vērā jau ieilgušo ZZS stigmatizāciju. Jāņa Vucāna balsojumu Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā par dzīvesbiedru likumu var vērtēt kā nepārprotamu aicinājumu vadošajiem - neaizmirstiet, ka uz tuvākā rezervistu soliņa sēžam arī mēs un būsim jums parocīgi partneri.
No visiem Saeimā ievēlētajiem politiskajiem spēkiem tikai divi ir tādi, kuru nonākšana valdībā būtiski spētu izmainīt tās kursu. Tie ir - Šlesera “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un “Progesīvie”. Ne velti, pieminot LPV, nosaucu arī tās līderi, jo šajā partijā tikai viņš viens iemieso kaut kādu jaunu dinamiku.
Lai piedod Vilis Krištopāns un Linda Liepiņa, viņi var uzstāties Saeimas tribīnē vai TVRīga24 raidījumā “Kārtības rullis”, bet no valdības mājas viņi būtu jātur pēc iespējas tālāk. Lai arī daudziem šķiet, ka arī Šlesers no valdības jātur maksimāli tālu, taču tad nav ko gausties, ka “viss paliek pa vecam”. Lai ko teiktu par Šleseru, lai kāda pret viņu būtu attieksme, viņa klātbūtne valdībā kursa izmaiņas noteikti radītu.
Gandrīz to pašu varētu teikt par “Progresīvo” esamību valdībā. “Gandrīz” tāpēc, ka tas būtu lielā mērā atkarīgs no tā, cik stingra būtu “Progresīvo” pozīcija fiskālās disciplīnas jautājumā. Ne velti pieminot “Progresīvos” nenosaucu šis partijas nominālo līderi Kasparu Briškenu. Ja valdībā būtu tikai viņš, tad diez vai kaut kas būtiski mainītos līdzšinējā kursā, taču, ja partija stingri uzstātu, ka valsts fiskālā un finansiālā politika jābalsta uz “Progresīvie” finanšu “ideologa” Andra Šuvajeva izpratni par naudas lomu mūsdienu ekonomikā, tad rezultāts varētu būt visai interesants.
Ja runājam par LPV un “Progresīvie”; par Šuvajevu un Šleseru, tad redzam, ka, lai arī abas partijas ir it kā ļoti tālās, gandrīz vai pretējās ideoloģiskās pozīcijās, tās abas kopā varētu samērā sekmīgi sadarboties vienā valdībā. Tiesa, abām partijām to būtu ļoti grūti paskaidrot saviem vēlētājiem un arī dažiem saviem vadošajiem biedriem, bet uz ko balstās šis pieņēmums?
Lai arī LPV līderi nemitīgi atkārto mantru par lielo valsts parādu (kurš patiesībā nemaz nav tik liels, un LPV līderi to labi zina), par “nabaga” bērniem, kuriem šis parāds būšot jāatdod un tamlīdzīgi, LPV ir “uzņēmēju” partija, par kuru pārsvarā balso ne jau paši uzņēmēji, jo cik gan viņu kopumā ir. Par LPV pārsvarā balso ar kaut ko neapmierināti neuzņēmēji.
Neuzņēmējiem, kuriem makā caurums, dziesma par “milzīgo parādu” utt. visai labi iet pie sirds. Kāpēc cilvēki, kuri varētu būt lielākie beneficiāri no vaļīgākas valsts finanšu politikas, ir galvenie tās pretinieki, tas jau ir cits jautājums, kurš jāuzdod psihologiem, bet īsti uzņēmēji vienmēr ir parādos, zina, ka bez kredītresursiem neko izdarīt nevar, tāpēc reāli tiekot pie stūres (nevis uzstājoties TV) pret papildus naudas iepludināšanu sistēmā (par ko nenogurstoši runā Šuvajevs) neiebilstu. Varbūt izskata pēc kaut ko paburkšķētu, bet gan jau Šlesers, kuram piedēvē slaveno frāzi par “gāzi grīdā”, to beigās tikai atbalstītu.
Nevēlos, lai mani pārprot. Neaģitēju ne par vienu vai otru modeli. Izklāstu tikai savu redzējumu par to, kāpēc ir izvēlēts saglabāt veco kursu, un pie kādiem nosacījumiem būtu bijušas iespējamas izmaiņas valdības kursā. Izmaiņas iespējamas: vai nu, ja Pīlēnam ļautu vadīt valdību un līdz ar to mainīt valsts pārvaldes sistēmu, vai arī valsts ekonomiskā politika tiktu izmainīta pēc Šlesera/Šuvajeva receptēm. Visos citos variantos dziesma paliek vecā.
