Kad šķita, ka TV kanāla “Doždj” licences anulēšanas epopeja jau sāk pārklāties ar aizmirstības plīvuru, paduļķot ūdeni pieteicās vēl viens Krievijas pseidoliberālis. Radiostacijas “Eho Moskvi” galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs piektdien publiski plātījās, ka “nodarbojas ar “Doždj” lietu” un to “kārtojot”.
Jau rakstīju, ka pret Latviju ir izvērsts plašs informatīvais karš, kurā uzbrukums notiek no divām pusēm. Gan no pašmāju “šāvējiem mugurā”, gan no Krievijas pseidoliberālajām aprindām. Jālieto tieši šāds apzīmējums, jo runa ir par personām, kuras lieto it kā demokrātisku, civilizētu retoriku, bet kuru impēriskā āža kāja allaž lien ārā, tiklīdz kāds izdara vai pasaka ko tādu, kas šiem “demokrātiem” pašiem nepatīk.
Ko pateica ar savu nesamērīgo uzpūtību un nekaunību pazīstamais Venediktovs? “Youtube” kanālā “Živoj gvozdj” (“Eho Moskvi” kara laika reinkarnācija) viņš izplūda šādos spriedelējumos: “Tā kā es šobrīd mazliet nodarbojos ar “Doždja” problēmām, tad, ...man nav ērti visu stāstīt... nodarbojos ar to, lai viņiem atjauno apraidi sarunās un pārrunās ar tajā skaitā Latvijas vadību...”
Nedaudz vēlāk viņš nāca klajā jau ar plašāku, gandrīz vai “ģeopolitisku” situācijas redzējumu: “Viņi (latvieši) nesaprata galveno, un arī mēs (krievi) nesapratām galveno. Man tas tikai tagad aizgāja līdz saprašanai, ka Latvija uzskata sevi par karojošu valsti. Viņi (“Doždj”) pārbrauca no vienas karojošas valsts, bet karojošā valstī neļauj oponēt, uz citu karojošu valsti. Saprotat? Viņi it kā domāja, ka pārbrauc uz neitrālu valsti, bet tā ir karojoša. Kara laikā nav svarīgi, vai tur ir vai nav izsludināts ārkārtas stāvoklis. Tas (?) tiek uztverts kā no sabiedrības puses, tā arī no varas puses ļoti nervozi. Tā lūk, ir šī konflikta bāze (pamats).”
Venediktova spriedelējumus nedrīkst uztver nevērīgi. Lai arī viņa politiskais “svars” pēc 24. februāra ir būtiski mazinājies, viņš joprojām ir populārs rupors, caur kuru Krievijas iekšpolitiskās dzīves konstruktori - Putina administrācijas pirmie vietnieki Sergejs Kirijenko un Aleksejs Gromovs - translē Kremļa naratīvus tai publikai, kura neskatās Solovjovu un Simonjanu, bet skatās Venediktovu. Arī šajā konkrētajā gadījumā Venediktovs izplata divus svarīgus Kremļa “stāstus”.
Pirmais - nekādi likumi nepastāv. Viss pasaulē notiek uz sarunāšanas bāzes. Kā sarunā, tā arī ir. Visādi tur likumi ir domāti tikai “lohiem”. Es, it kā starp citu saka Venediktovs, tagad (kā tāds kriminālo aprindu starpnieks, “rešala”) “nodarbojos” ar “Doždj” problēmu. Par kaut kādu NEPLP aizmirstiet. Tas ir tāds pats “izkārtnes” kantoris kā mūsu “Roskomnadzor”, kurš paklausīgi pilda ikvienu norādi no prezidenta administrācijas kabinetiem. Es tūlīt sarunāšu ar saviem “draugiem” Latvijas vadībā un visu atrisināšu. Bet, ja neizdosies, tad tas nozīmēs, ka viņu aizokeāna “saimnieki” viņiem neļauj ar mums vienoties. Nu neies jau Latvijas varas pārstāvji naidoties ar Vašingtonu. Tāds ir Venediktova “vēstījuma” pirmais vadmotīvs.
Otrs Venediktova (Kremļa) “stāsts” jau ir tiešāks un pavisam jau neslēpts. Kā zināms, mūsu (Krievijas) armijai Ukrainā klājas grūti, bet ne jau tāpēc, ka mēs nevarētu sakaut Ukrainas bruņotos spēkus nedēļas laikā, bet gan tāpēc, ka mēs cīnāmies nevis ar Ukrainu un turienes “nacionālistiem”, bet gan ar NATO. Visas mūsu problēmas saistītas ar to, ka mums pretī ir milzīgs pārspēks - NATO. To ne mirkli nedrīkst aizmirst. “Doždj” uz mirkli aizmirsa, ka atrodas ar mūsu valsti karojošā NATO valstī, un še tev. Dabūja samaksāt.
Abi šie “vēstījumi” cieši iekļaujas Kremļa kopējā, centrālajā naratīvā, un tos nepieciešams nesaudzīgi atmaskot. Latvija, atšķirībā no Krievijas, ir tiesiska valsts. Apraides licenci var izsniegt vai anulēt vienīgi NEPLP. Licence TV kanālam “Doždj” tika izsniegta ar konkrētiem nosacījumiem, kurus “Doždj” pat pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem nenovērsa. Apraides atļauja tika anulēta, pamatojoties uz konkrētiem pārkāpumiem, kurus “Doždj” var apstrīdēt tiesā.
Kā “Neatkarīgajai” apliecināja NEPLP vadītājs Ivars Āboliņš, cita ceļa, kā “Doždj” var atgūt licenci, nav. Venediktovs var runāt vienalga ar ko - ar Egilu Levitu, Edgaru Rinkēviču vai pat pašu Džo Baidenu, bet “Doždj” apraides atļauju nevar atjaunot “pa telefonu”, ar kādu kaut ko sarunājot. Turklāt, kā norādīja Āboliņš, ne ar viņu, ne ar kādu citu Latvijas amatpersonu, cik viņam zināms, Venediktovs neesot runājis. Tā ir viņa paša fantāzija, kuras mērķis izplatīt pasaulē priekšstatu, ka “Doždj” apraides apturēšana ir politisks, nevis tiesisks lēmums un NEPLP tikai pildījis kaut kādu “rusofobu” norādes.
Otrajā gadījumā Venediktovs izplata vēl klajākus melus. Latvija ne ar vienu valsti nekaro. Latvija tāpat kā daudzas citas valstis palīdz Ukrainai cīnīties pret Krievijas noziedzīgo agresiju. Konflikta bāze, kā maldinoši cenšas uzdot Venediktovs, ir nevis tas, ka Latvija ir karojoša valsts, bet gan tas, ka Latvijas valsts nepieļauj šīs agresijas tiešu vai netiešu atbalstīšanu. Par Latvijas likumu neievērošanu, par impērisku augstprātību un citām lietām pat nerunājot.
Venediktova plātīšanās, ka “es šobrīd nodarbojos ar “Doždj” problēmām, tajā skaitā ar Latvijas vadību”, skaidri demonstrē viņa attieksmi pret Latvijas valsti. Kaut kāds žurnālists no malas (lai arī no lielas un ietekmīgas valsts) vienkārši parunāšot ar Latvijas vadītājiem un tādā veidā visu atrisinās. Latvija Venediktova izpratnē ir kā tāda kafejnīca “Žan Žak” Ņikitska bulvārī Maskavā, kur ar tās īpašnieku visu var sarunāt pie viskija glāzes. Kāds vēl NEPLP? Kādi vēl likumi? Kādas formalitātes, tiesas utt. Pie viskija glāzes visu taču var sarunāt.
Atcerēsimies režisora Alvja Hermaņa intervijā “Neatkarīgajai” teikto: “Es maskaviešus pazīstu kā raibus suņus. Tas ir normāls maskaviešu snobisms. Viņi ar to savu Maskavas pierakstu domā, ka visa pārējā pasaule ir kaut kāda sādža. Pat ierodoties Amerikā, viņi tā izturas. Pret Rietumu pasauli viņi izturas ar pilnīgi nesaprotamu augstprātību. Tas ir viņu Molotova kokteilis - mazvērtības komplekss sajaukts ar pilnīgi nepamatotu lieluma māniju. Un galvenais - to viņi paši nejūt.” Ievērojiet, “pat ierodoties Amerikā, viņi tā izturas”. Kur nu vēl Krievijas impērijas provinces pilsētā (viņu izpratnē) Rīgā.
Šajā sakarā esmu spiests atkārtoti pieminēt epizodi, kurā izpaudās viens no redzamākajiem Krievijas opozicionāriem, viens no tuvākajiem cietumā esošā Alekseja Navaļnija līdzgaitniekiem Vladimirs Milovs. Paužot sašutumu par Latvijas NEPLP rīcību “Doždj” lietā, viņš aizrunājās: “Kaut kādu ne to karti [Ukrainu bez Krimas] viņi [“Doždj”] esot parādījuši ēterā. Piesējušies pie šī iegansta, piesējušies pie otra, trešā, ceturtā iegansta... Tad nu tā, biedri, bijušie PSKP locekļi, tagadējie vadītāji! Tur nav nekāda “keisa” [pamatojuma]. Ja jūs paši to nesaprotat, tad jums to drīz vien paskaidros “vecākie biedri”, ja vēl nav paskaidrojuši.”
Tieši kā Hermanis saka - Milovs acīmredzami pats nejūt, ka burtiski atkārto tekstu no Solovjova ikvakara sabiedrības debilizācijas raidījumiem. Jūs - Latvija, Ukraina, Polija, Dānija utt. - jau neesat nekādas valstis. Ko jums “saimnieks” (“vecākie biedri”) no Vašingtonas pateiks, to arī darīsiet. Faktiski to pašu stāstu atkārto Venediktovs. Viens pret vienu. Tāpat kā Milovs, Solovjovs un pārējie propagandisti/impēristi.
Kādus secinājumus no notiekošā mums būtu jāizdara? Mūsu Latvijas politiskajai vadībai? Tādi proputiniskie impēristi kā Valerijs Gazmanovs vai Grigorijs Ļepss jau sen kā iekļauti Latvijā nevēlamo personu sarakstā, un arī tagad šis saraksts nemitīgi tiek papildināts - TV kanāla “Doždj” nu jau atlaistais žurnālists Aleksejs Korosteļovs ir šobrīd jaunākais tā papildinājums, bet Venediktovam līdzīgie “demokrātiskie” impēristi līdz šim ir bijuši ārpus nopietnas Latvijas varas iestāžu kritikas.
Kāpēc gan šie propagandisti/impēristi, Kremļa naratīvu izplatītāji būtu jāielaiž mūsu valstī? Ar ko gan šie Venediktovi, Milovi labāki par Gazmanoviem un Ļepsiem? Lai “lietas” pie viskija glāzes “kārto” kaut kur citur. Ne pie mums Latvijā.
