Valdības veidošana, kas sākotnēji šķita ne pārāk ilga laika jautājums, sāk ievilkties, un šīs potenciālās valdības spējas saskanīgi darboties kļūst arvien apšaubāmākas. Ko darīt?
Valdības veidošanas sarunu sākumā šķita, ka pusēm ir dažas atsevišķas problēmas, kuras novēršot tālākais aizies kā pa sviestu, bet tagad arvien vairāk atklājas, ka domstarpības ir ne vien dziļākas, bet pat fundamentālas. Ja vien ar fundamentālām domstarpībām saprotam piederību pie atšķirīgiem, savstarpēji pretimstāvošiem Latvijas politiskās mitoloģijas arhetipiem.
Latvijas politiskās mitoloģijas tēlu sociālo plusa vai mīnusa zīmi nosaka šīs mitoloģijas vadošās konfesijas priesteri, kuru galvenā “baznīca” ir tā dēvētie “sabiedriskie” mediji. Ja kādus no šīs baznīcas kanceles (nosacītās “TV Panorāmas”) nosauc par “velna kalpiem”, tad tie arī ir “sliktie” (atšķirībā no leģendārās tāda paša nosaukuma filmas).
Svētdienas vakara “De facto” sižetā vērojamā vēršanās pret “Apvienotā saraksta” (AS) līderi Uldi Pīlēnu par viena no šā saraksta deputātiem - Igora Rajeva - iespējamiem grēkiem ir nepārprotams apliecinājums, ka “sliktie” ir iezīmēti un par valdības veidošanas neveiksmēm vaina tiks uzvelta tieši viņiem - AS. Pirms runājam par AS patieso vainas pakāpi, jāprecizē, ka prasīt Pīlēnam izvērtēt to, par ko viņam nav pilnas informācijas, nozīmē apzināti viņu nostādīt neveiklā, lai neteiktu idiotiskā situācijā.
Kā Apvienotā saraksta līderis U.Pīlēns komentē faktu, ka viņa kolēģis I.Rajevs ticis apsūdzēts par naudas izkrāpšanu no Aizsardzības ministrijas? Atbilde ir kā īstam valstsvīram. Īsumā: es to nevaru komentēt, jo es to nevaru komentēt. pic.twitter.com/5fMhFwr8hI
— Inga Šņore (@IngaSnore) November 20, 2022
No žurnālistikas viedokļa tāds piegājiens ir saprotams. Tur nav nekā nosodāma, jo žurnālista uzdevums nav rūpēties par intervējamo ērtībām. Taču tas gandrīz vienmēr liecina arī par paša žurnālista attieksmi. Proti, ja attiecīgā persona ir simpātiska, tad tāda neatlaidība, atkārtojot vienu un to pašu jautājumu, parasti netiek demonstrēta. Un otrādi. Šādā veidā liekot intervējamajam izvairīties no tiešas atbildes, tiek skaidri norādīts, ka šis cilvēks un aiz viņa stāvošais politiskais spēks nav pelnījis uzticību.
Tātad valdības veidošanas procesā arvien skaidrāk iezīmējas “labie” un “sliktie”. AS ir ielikti “slikto” kastītē, un līdzšinējā Latvijas politiskajā vēsturē nav bijis gadījums, kad “sliktie” būtu kļuvuši par “labajiem”. Labākajā gadījumā tie var kļūt situatīvi pieņemami, kā tas noticis ar Nacionālās apvienības (NA) politiķiem, kurus šobrīd apzināti nesit, bet “Latvijas politiskā baznīca” nepalaidīs garām iespēju viņus sist, ja vien tam būs kaut mazākais pamats.
Tiktāl par “labajiem” un “sliktajiem” latviešu mitoloģijā. Kā ir realitātē? Svētdien Katarā ar mājinieku spēli pret Ekvadoras izlasi sākās Pasaules kausa izcīņa futbolā. Lai ko gribētu redzēt klātesošie Kataras šeihi, viņiem bija jāatzīst, ka Kataras izlases spēlētāju meistarība ir galvas tiesu zemāka nekā nebūt ne pasaules futbola virsotnē esošajiem Ekvadoras izlases futbolistiem. Līdzīgi jāatzīst, ka AS politiskā meistarība ir izrādījusies zemāka nekā “Vienotības” rūdītajiem bukiem.
Īpaši jārunā par AS “spēlējošo treneri” Pīlēnu. Viņam jāuzņemas pilna atbildība par AS stratēģiju jeb “spēles plānu”, kurš izrādījās līdz galam nepārdomāts. Kādā ziņā? Sarunu pirmajā puslaikā, kad diskusijas notika par trīs vai četru politisko spēku koalīciju, AS translēja ikvienam labi saprotamas lietas - nav ko labēji centriskā valdībā vilkt iekšā izteiktus kreisos -, bet otrajā puslaikā bilde radikāli mainījās. AS sāka “mest cilpas”, kuras viltīgas šķita tikai viņiem pašiem, un acīmredzami pārkombinējās “horizontālajās diagonālēs”.
Politikā vienmēr jāatceras Arņa Krauzes hrestomātiskā atbilde uz jautājumu - nu, nezinu, kā to labāk pateikt? Sakiet, kā ir! Pat ja tā nav, tad tas jāpasaka tā, it kā tā būtu. Tiklīdz sākas spriedelēšana par lietām, kuras izskatās, uzsveru - izskatās, jo nav pat svarīgi, kā tās domātas īstenībā, pēc tukšas muldēšanas, tā viss - spēle ir zaudēta.
Kāds AS spēles plāns sabiedrībai būtu ne tikai saprotams, bet arī pieņemams? Nav noliedzams, ka 14. Saeimas vēlēšanās uzvarējusi “Vienotība”, kuras premjera amata kandidāts bija līdzšinējais premjers Krišjānis Kariņš. Pirmajā 14. Saeimas sēdē valsts prezidents Egils Levits definēja jaunās Saeimas, tātad arī jaunās koalīcijas galveno uzdevumu. Citēsim prezidentu: “Jums jāaptur Latvijas ilgstošā atpakaļslīdēšana, kas ir sākusies jau iepriekšējos Saeimas sasaukumos. Latvijai pēc četriem gadiem ir jābūt drošākai, konkurētspējīgākai un labāk pārvaldītai.”
Ar vēlējumu, ka Latvijai jākļūst “labāk pārvaldītai” un “jāaptur atpakaļslīdēšana”, Levits, šobrīd aktuālajā futbola terminoloģijā, deva lielisku piespēli AS līderiem. Ar iepriekšējo premjeru nav izdevies apturēt atpakaļslīdēšanu; nav izdevies noorganizēt labu pārvaldi, tāpēc jāmeklē cits premjers.
Ja iepriekšējais valdības vadītājs četros gados atpakaļslīdēšanu nav varējis apturēt, tad uz kāda pamata viņš pēkšņi būs kļuvis spējīgāks? Jāskatās pēc cita, kurš atpakaļslīdēšanu apturēs. Vēl vairāk, veiks nepieciešamās reformas, lai valsts kļūtu labāk pārvaldīta un varētu sekot ilgi gaidītais izrāviens.
Var jautāt, kāpēc Levits pats visu to nepasaka, jo atbilstoši Satversmei tieši viņš nosauc Ministru prezidentu, kuram uzdots sastādīt valdību. Neprasīsim no Levita to, ko viņš dažādu iemeslu dēļ (varbūt pielaidīgā rakstura dēļ, varbūt domājot par pārvēlēšanu nākamā gada jūnijā) nevar. Viņš jau izdarīja piespēli. Ja kāds vēl nesaprata prezidenta mājienu, tad papildus paša teiktajam Levits Kariņu nosauca tikai par konsultācijas sarunu vedēju, nevis nominēja viņu par Ministru prezidentu.
AS bija visas iespējas teikt, ka respektē “Vienotību” kā vēlēšanu uzvarētāju, bet, ņemot vērā, prezidenta teikto par nepieciešamību “apturēt atpakaļslīdēšanu”, gribētu redzēt citu premjera amata kandidātu, kurš šo prezidenta uzdevumu spētu labāk pildīt. Skaidrs, ka arī tā visa būtu tikai politiska retorika, spēle, taču atšķirībā no “horizontālajām diagonālēm” tā būtu ikvienam labi saprotama retorika. Turklāt balstīta nevis uz pašu iegribām, bet gan uz prezidenta teikto.
Prezidenta piespēle netika izmantota. Līdz bumbai neviens neaizsniedzās, un tā pa tukšo aizlidoja pāri laukuma gala līnijai. Nu, ko? Izdevība tika palaista garām. Līdz nākamajai reizei. Ja tāda būs. Tagad no aizsardzības pozīcijām jāmēģina palikt “laukumā” un sev “izsist” kādus amatus. No politiskā PR viedokļa nekas spīdošs, bet tomēr labāk nekā sēdēt uz rezervistu soliņa.
Vēl dažus vārdus par Viļa Krištopana piesaukto “slikto zēnu” valdības iespējamību - AS + NA + ZZS + “Latvija pirmajā vietā”. Šādu valdību raksta sākumā pieminētā “Latvijas politiskā baznīca” vienkārši nodotu anatēmai. Latviski runājot, nolādētu; izslēgtu no baznīcas. Pagaidām situācija vēl nav nonākusi tiktāl, lai AS un NA būtu gatavas uz kaut ko tik radikālu.
