Jaunās valdības pirmo sēdi tradicionāli ievadīja Valsts prezidenta Egila Levita uzruna. Valsts galva deva savu svētību un izteica laba vēlējumus jaunajai valdībai. Diemžēl Levita uzruna, kuru viņš nevis nolasīja, bet daļēji teica no sevis, ik pa brīdim atraujoties no priekšā esošās lapiņas teksta, ļoti precīzi raksturo gan prezidentu, gan valdību, gan mūsu valsti pašreizējā posmā. Tie ir trīs – ne. Nekonkrētība, neambiciozitāte, neskaidrība.
Pēc kārtas pa punktiem.
Levits: “Šai valdībai būs jāveic nopietnas pārmaiņas un jāīsteno reformas krīžu režīmā.”
Vārdus “nopietnas reformas” Levits savā uzrunā atkārtoja vairākkārt. Tāpat viņš norādīja, ka “jūs ar to tiksiet galā”. Problēma tikai tā, ka savā uzrunā viņš tā arī nepateica pat ar mājieniem, kādas tad ir šīs “nopietnās reformas” (nevis vienkārši darba uzlabošana un pilnveidošana), ar kurām “jātiek galā”. Tas palika aiz kadra. Katram pašam jāuzmin, kas ar tām jāsaprot. Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Vai arī katram tiek ļauts pašam izdomāt, ko saprast ar “nopietnām reformām”. Galu galā, ja ļoti grib, tad arī ministrijas autoparka nomaiņu var nosaukt par “reformām”.
Levits: “Orientējoties uz 2026. gadu [nākamajām Saeimas vēlēšanām], nedrīkst izlaist, sevišķi pie mums un šajā laikā, no acīm vēl tālāku mērķi. Latvijas ilgtspējīgu attīstību nākamajos desmit, divdesmit un vairāk gados. Tas, protams, ir ļoti, ļoti izaicinošs, bet paveicams uzdevums.”
Kādam, protams, valsts ilgtspējīga attīstība var likties “ļoti, ļoti” izaicinošs uzdevums, bet, manuprāt, tas ir pašsaprotams uzdevums. Ja valdība par savu pamatu pamatu neliek “Latvijas ilgtspējīgu attīstību nākamajos desmit, divdesmit un vairāk gados”, tad kas tā vispār par valdību? Par ko tā domā? Par to, kā straujāk “apgūt” finansējumu? Kā pēc iespējas ilgāk noturēties savos krēslos?
Levits turpina: “Izlasot valdības deklarāciju, ir aptuveni saskatāmi tie mērķi, kurus valdība vēlas sasniegt. Aprisēs ir nojaušami tie mērķi, kas ir tālāki par četru gadu periodu. Valdības deklarācijā ietvertā programma ir pietiekoši “solīda”, lai noturētu esošās pozīcijas. Noturētu esošās pozīcijas un spertu zināmu soli vēl uz priekšu. Kopumā es teiktu tā. Tā programma nav īpaši ambicioza, bet ir pietiekoši “solīda”, kas nodrošina nelielu soli uz priekšu. Vai arī platāku soli uz priekšu, bet atsevišķās jomās saskatāms zināms izrāviena potenciāls.”
Šī uzrunas daļa pēc stilistikas un īpaši intonācijas audio formātā līdzinājās trenera uzrunai, kad acīmredzami vājākai komandai jācīnās ar ievērojami stiprāku komandu. Mēģiniet noturēties pēc iespējas ilgāk. Pacentieties neielaist vairāk par vieniem vārtiem. Kaut pirmajā puslaikā. Mums taču atsevišķās pozīcijās atsevišķi spēlētāji ir pietiekoši “solīdi”.
Acīmredzami tā arī Levits redz šo jauno Kariņa valdību. Tās galvenais uzdevums ir noturēties un nesalaist visu dēlī. Mērķi ir “aptuveni saskatāmi”, programma “nav īpaši ambicioza”, kas nodrošina “nelielu soli uz priekšu” “atsevišķās jomās, kur saskatāms zināms potenciāls”.
Grūti saprast, vai prezidents pats, vai arī viņa runu rakstīšanas “speciālisti” nejūt šo pesimismu, drūmo nolemtību, neticību īstam, nevis “zināmam” izrāvienam “atsevišķās jomās”. Vai varbūt tas ir vienkārši reālisms? Skaidra situācijas analīze. Precīzs tās novērtējums. Ar šiem zirgiem nav aršana, bet ko lai dara? Citu šobrīd nav.
Prezidents uzskaita četras jomas, kuras viņš redz kā tādas, kurās valdības mērķi ir ambiciozāki.
1) Solījums dubultot finansējumu zinātnei un pētniecībai no līdzšinējiem 0,7% no IKP uz 1,5% no IKP.
Prezidents pieprasa šo rādītāju sasniegt jau 2026. gadā, norādot, ka valdības deklarācijā konkrēts termiņš nav ierakstīts. Vienlaikus viņš atgādina, ka ES zinātnei šajā pašā laikā paredzēts novirzīt 3% no IKP.
2) Apņemšanās būtiski palielināt atjaunojamās enerģijas jaudas un nodrošināt energoefektivitātes uzlabošanu.
3) Uzlabot darbinieku prasmes un piedāvāt jēdzīgu darbinieku pārkvalificēšanās sistēmu.
4) Valdība beidzot ir apņēmusies ieviest mērķētu sociālā atbalsta sistēmu.
Šie četri tad esot galvenie mērķi, kuros valdības plāni ir “ambiciozāki”. Ko lai saka? Darbinieku pārkvalificēšanās sistēma līdz šim ir bijusi vairāk nekā nejēdzīga. Galvenokārt orientēta ķeksītim. Kāda ir bijusi reālā “pārkvalificēšanās” efektivitāte tā saucamajos bezdarbnieku kursos, nav īsti zināms, bet, prezidenta tonalitātē runājot, ir apjaušamas šīs neefektivitātes aprises. Nav šaubu, ka šajā sfērā nepieciešamas būtiskas reformas, bet vai tā ir viena no četrām galvenajām jomām, kura jāuzsver svinīgajā uzrunā? Nezinu.
Patiesības labad jāpiebilst, ka tālākajā uzrunā Levits nosauca arī citus uzdevumus un mērķus, bet jebkurā gadījumā tie jau bija rubrikā “un citi”. Arī runājot par šiem “citiem” mērķiem, viņš nevarēja atturēties no tās pašas pazeminošās intonācijas, kura caurvija viņa uzrunu: “solis reāli mazs”, “neliela tipināšana” un tamlīdzīgi.
Ja runājam par prezidenta uzrunu kopumā, tad jāsaka, ka tā bija ļoti latviska. Ar to domājot pieticību un neplātību. Latviešiem nepatīk plātīties, un plātīzeri mūsu tautā netiek celti godā. Pasteļtoņi latviešiem iet daudz vairāk pie sirds nekā spilgtas, košas krāsas, kas vairāk piestāv temperamentīgiem dienvidniekiem. No šī aspekta Levita uzruna bija tieši desmitniekā. Vai tādai jābūt prezidenta uzrunai jaunajai valdībai, tas jau ir cits jautājums.