Pēc apraides licences anulēšanas Krievijas telekompānijai “Doždj” pret Latvijas valsti izvērsts masīvs informatīvais karš no krievu tā dēvētās liberālās emigrācijas puses. Desmitiem redzamu emigrācijas pārstāvju publicē nievājošus, Latvijas valsti aizskarošus izteikumus.
Iesākumā daži fakti. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un Krievijā uzsāktās tur vēl palikušo neatkarīgo mediju likvidācijas Latvija Krievijas mediju darbiniekiem izsniedza 247 iebraukšanas vīzas. Kopā ar šo darbinieku ģimenes locekļiem tika izsniegtas gandrīz pustūkstotis vīzu. Latvija (Rīga) kļuva par bāzes vietu 23 mediju platformām, tajā skaitā BBC un “Deutsche Welle” krievu redakcijām, “Radio Svoboda”/TV “Current Time”, TV “Doždj”, “Novaja Gazeta Eiropa”, “The Insider”, “Vazhnie istorii” un daudzām citām. Rīga kļuva par vienu no galvenajiem Krievijas pretputinisko mediju centriem.
Jau pavasarī, kad Latvijas Ārlietu ministrija plaši pavēra durvis no Putina Krievijas bēgošajiem žurnālistiem, atskanēja piesardzīgas balsis, ka tas nebeigsies labi. Taču tobrīd šķita, ka mēs taču visi esam vienā barikāžu pusē - pret Putina režīmu - un jāsniedz palīdzīga roka nelaimē nonākušajiem bēgļiem, kuriem vairs nav iespēju strādāt dzimtenē. Tie, kuri aicināja turēt šīs durvis ciet, tika uztverti kā īsti rusofobi, kuriem jebkas krieviskais izraisa alerģiju.
Nevēlos tagad diskutēt, cik daudz katrai pusei tobrīd bija taisnība, bet skaidrs, ka tas “impērisma” bacilis, kas daudziem Krievijas pilsoņiem ir asinīs, netika pienācīgi novērtēts. Tajā pašā laikā joprojām uzskatu, ka palīdzīgas rokas sniegšana Krievijas antiputiniskajiem medijiem bija pareizs solis.
Viņiem tika dota iespēja. Nevis deguna priekšā aizcirstas durvis. Tālāk jau viņu pašu ziņā bija lemt, kā ar šo iespēju rīkoties. Vairums mediju šo iespēju izmantoja tā, ka viņiem neradās nekādu konfliktu ne tikai ar Latvijas likumiem, oficiālajiem varas pārstāvjiem, bet arī ar plašāku sabiedrību. Viņi uzvedās tā, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa viņu klātbūtni pat nejuta.
Taču šajā mediju kopienā izcēlās viens medijs, kurš jau no pirmajām dienām Latvijā sāka aktīvi komentēt Latvijā notiekošos iekšpolitiskos procesus. Tas bija TV kanāls “Doždj”. Vispirms šī kanāla darbiniekiem ļoti nepatika, ka Latvijas varas iestādes plāno nojaukt okupācijas pieminekli, pēc tam viņi centās no Latvijas varas pārstāvjiem izspiest nosodījumu tam, ka apturēta tūrisma vīzu izsniegšana Krievijas pilsoņiem.
Pat tāds liberāls Latvijas politiķis, kuru grūti apvainot “rusofobijā”, kā Andrejs Judins izdevumam “The Insider” atzina, ka vairākkārt ticis “Doždj” intervēts un vienmēr jutis šo “ja ne gluži impērisko domāšanu, tad tā “dižā Krievija” viņos ir dziļi zemapziņā”. “Pat tiem, kuri saka, ka nosoda impēriju un putinismu, piederība lielai valstij atstāj skaidri nojaušamu nospiedumu,” uzsver Judins.
Tiesa, tās visas ir tikai emocijas. Latvijā rīcību nosaka likumi un, kā mēdz teikt, citi normatīvie akti. Ne jau par to, ka “Doždj” vadītāji ne reizi vien atļāvušies izteikties nievājoši par Latviju un šeit valdošo kārtību, viņiem atņemta licence (atcerēsimies “Doždj” galvenā redaktora Tihona Dzjadko augstprātīgo vīpsnāšanu par to, ka viņam Latvijas pludmalē esot aizrādīts par smēķēšanu).
Licence atņemta par vairākkārtējiem pārkāpumiem. Par to, ka 1) viņi nav nodrošinājuši latviešu subtitrus, kuri ierakstīti licences izsniegšanas nosacījumos. Var diskutēt, cik šie subtitri nepieciešami krievvalodīgajai pasaulei raidošam izdevumam, bet, ja licences nosacījumos tāds punkts minēts, tad tas ir jāpilda. 2) rādījuši karti, kurā Krima attēlota kā Krievijas sastāvdaļa. 3) lietojuši vārdu salikumu “mūsu armija” attiecībā uz okupācijas armiju Ukraina. 4) aicinājuši ziņot par Krievijas okupācijas armijā mobilizēto grūtībām un izteikuši cerību, ka varēšot palīdzēt.
Par šiem pārkāpumiem NEPLP jau iepriekš divas reizes kanālu bija brīdinājusi, kā arī uzlikusi naudas sodu. Pēc pēdējā 1. decembra incidenta, kad “Doždj” raidījuma vadītājs Aleksejs Korosteļovs izteica aicinājumu mobilizētajiem rakstīt uz TV kanāla speciāli izveidotu e-pastu un izteica cerību, ka spēšot viņiem palīdzēt, mērs bija pilns. 6. decembrī NEPLP apraides licenci šim kanālam anulēja.
Vai šie pārkāpumi bija tik nozīmīgi, lai kanālam atņemtu apraides licenci, tagad vairs nav jēgas diskutēt, jo gan pats kanāls “Doždj” ir nometis visas maskas, atsedzot savu impērisko būtību, par kuru agrāk bija tikai aizdomas, gan arī liela daļa krievu tā dēvētās liberālās emigrācijas ir parādījuši savu impērisko viepli. Ja kādam šie vārdi šķiet pārāk emocionāli vai pārspīlēti, tad tikai daži izteikumi no šo emigrantu informatīvā uzbrukuma arsenāla.
Viens no redzamākajiem Krievijas opozicionāriem Vladimirs Milovs pauž niknu sašutumu par Latvijas varas rīcību un šo sašutumu pamato ļoti daiļrunīgi: “Kaut kādu ne to karti [Ukrainu bez Kimas] viņi [“Doždj”] esot parādījuši ēterā [seko rupjš lamuvārds - “job...matj”, kuru skaļi nepasaka, bet ikviens krievu valodu labi saprotošs to var bez grūtībām nolasīt no lūpām]. Piesējušies pie šī iegansta, piesējušies pie otra, trešā, ceturtā iegansta... Tad nu tā, biedri, bijušie PSKP locekļi, tagadējie vadītāji! Tur nav nekāda “keisa” [pamatojuma]. Ja jūs paši to nesaprotat, tad jums to drīz vien paskaidros “vecākie biedri”, ja vēl nav paskaidrojuši.”
Milovs acīmredzot pats nejūt, ka atkārto burtiski tekstu no Solovjova ikvakara sabiedrības debilizācijas raidījumiem. Jūs - Latvija, Ukraina, Polija, Dānija utt. - jau neesat nekādas valstis. Ko jums “saimnieks” (“vecākie biedri”) no Potomakas upes krastiem pateiks, to arī darīsiet. Pasaulē ir tikai trīs varas centri - Vašingtona, Maskava un Pekina. Visi pārējie, tajā skaitā Brisele, Parīze, Londona, ir tikai tādi bandinieki “lielajā spēlē”. Rīga, Kijiva vai Varšava vispār ir tikai šīs “spēles” lauciņi, pat ne kādas citu bīdītas figūras. Tā kā “Doždj” šajā “spēlē” ir viena no informatīvā karaspēka baterijām, tad pastāviet “nu, biedri, bijušie PSKP locekļi”, pie ratiem, kad lielie puiši lietas kārto. To skaidrā tekstā, bez mazākās aiztures cenšas pateikt Milovs.
No Milova cenšas neatpalikt cita pret Latviju vērstās informatīvās frontes kaujiniece Jūlija Latiņina. Kā norāda viens no godīgākajiem, nelokamākajiem Krievijas mediju analītiķiem Igors Jakovenko, viņaprāt, “Latiņina ir uzsākusi mērķtiecīgu apšaudi pret Latvijas valsti. Vairākām zalvēm pēc kārtas pa valsti, kura pēkšņi kļuvusi naidīga. Vienkārši naidīga valsts. Pēkšņi.”
Latiņina šajās dienās publicējusi vairāk nekā desmit ierakstu dažādās platformās, kurās Latvijas valsts un tās vadība tiek nolikta pēdējiem vārdiem. Visas šīs publikācijas caurvij vārdi - nenomazgājams apkaunojums Latvijai, kura uzdrīkstējusies pacelt roku pret... Jā, pret ko? Pārfrāzējot Milovu, Latiņinas izteikumu būtība skan: kaut kāds tur Latvijas ierēdnis atļāvies aizklapēt mūsu svētumu - TV “Doždj”.
Kad vēl atklājās NEPLP vadītāja Ivara Āboliņa nenoliedzami stulbie 2014. gada sākuma pretukrainiskie tvīti (kāds iztapīgs latvietis tos bija izracis no tvitera dzīlēm un pasniedzis saviem krievu “draugiem”), tad jau panesās tāda mēslu straume, ka nav vēlēšanās to pat citēt.
Taču, ja reiz esam pieskārušies Latiņinas lomai šajā informatīvajā karā pret Latvijas valsti, tad gribas atgādināt, ka jau sen vēl pirms kara ar Ukrainu Krievijas antiputiniskajās aprindās klīda runas par viņas iespējamo strādāšanu Kremļa interesēs. Ne viens vien bija ievērojis, ka Latiņinai piemīt niķis milzīgā it kā pareizas un antiputiniskas informācijas masīvā iepīt atsevišķus Kremlim ļoti svarīgus naratīvus. Pēc principa - 80% patiesas informācijas un 20% tā, ko vajag Putinam.
Arī šoreiz Latiņina ar informāciju izrīkojas gluži patvaļīgi. Tā viņa, cenšoties graut Latvijas reputāciju, raksta: “Latvija, kurā ir pusotras reizes vairāk iedzīvotāju nekā Igaunijā, ir uzņēmusi pusotras reizes mazāk ukraiņu bēgļu nekā Igaunija. Toties viņi ir anulējuši licenci “Doždj”.”
Pat neapspriedīsim, kāds sakars konkrētajai “Doždj” lietai ar uzņemto ukraiņu bēgļu skaitu. Norādīsim tikai uz Latiņinas meliem. Igaunija ir uzņēmusi 38 000 ukraiņu bēgļu, bet Latvija 42 000. Ar kādu “latiņinas aritmētiku” šo skaitļu attiecības ir tādas, kādas min šī informatīvās frontes kaujiniece, zināms tikai pašai Latiņinai.
Nesaku, ka Latiņina ir apzināta Putina aģente. Drīzāk tāds ir Latiņinas pasaules redzējums. Viņa ir pazīstama trampiste ar visai konservatīviem, izteikti rasistiskiem, impēriskiem un šovinistiskiem uzskatiem. Šajās rasisma/šovinisma izpausmēs viņa bieži vien aiziet visai brīvās fantāzijās.
Piemēram, viņa bieži, lai norādītu uz kādas neeiropeiskas valsts iedzīvotāju atpalicību un mežonību, piesauc Zimbabvi kā vietu, kur koncentrējušās visas pasaules nejēdzības, nelikumības un haoss. Latiņina ārpus Eiropas un Izraēlas nekur nav bijusi, jo tur taču dzīvo mežoņi, kuri, ieraugot Latiņinas balto ādu, viņu uzreiz apēdīs.
Atšķirībā no viņas es esmu Zimbabvē bijis. Teikšu, kā ir. Zimbabve nenoliedzami ir trūcīga un atpalikusi valsts, bet faktiski tikpat kā ne ar ko neatšķiras no Krievijas provinces ārpus Maskavas bulvāru loka, kurā arī es esmu bijis. Ja arī Zimbabve no Krievijas atšķiras, tad tikai ar lielāku civilizētību un mazāku haosu.
Zimbabvē katrā provinces pilsētā ir vairāki moderni lielveikali, kuros visos ir elektroniskie kases aparāti. Automašīnu parks Zimbabvē nenoliedzami ir labākā stāvoklī nekā Krievijā, jo ceļu policija cenšas piesieties katram pat niecīgākajam tehniskajam defektam, lai iekasētu soda naudu. Tāpēc arī kustība uz ceļiem ir daudz mierīgāka.
Var strīdēties, cik pareiza ir kārtības nodrošināšana, ļaujot kontrolējošām personām pelnīt ar naudas sodu iekasēšanu, bet šāda metode garantē to pašu kases aparātu esamību katrā lauku veikalā. Galvenā atšķirība Zimbabvei ar Krieviju ir piedzērušo skaits uz ielām. Protams, ne jau par labu Krievijai.
Ko ar to gribu teikt? Latiņina uz apkārtējo pasauli skatās no augšas. Viņa savā prātā pārstāv “augstāko civilizāciju”, bet kaut kādi tur zimbabvieši vai latvieši var mums - “dižajai krievu tautai” - tikai ūdeni pienest.
Līdzīgi kā Latiņina un Milovs šajās dienās izsakās desmitiem redzamu emigrācijas darbinieku, kuriem katram sociālajos tīklos un “Youtube” ir desmitiem un simtiem tūkstošu sekotāju. Visus šo izteikumus vieno viens - absolūta nerēķināšanās ar Latviju, Latvijas sabiedrību un Latvijas likumiem. Absolūts egocentrisms. Visa pasaule griežas ap mums, ap mūsu “cīņu” ar Putinu. Ja kāds prasa ievērot tās valsts likumus, kurā šie “cīnītāji” patvērušies, tad tas ir nelietīgs putinists un ir pret mūsu “svēto cīņu”. Mums likumi nav rakstīti. Mēs no to ievērošanas esam atbrīvoti, jo esam svēti un pareizi.
Līdz pat otrdienas vakaram es pilnībā izslēdzu variantu, ka TV kanāls “Doždj” pilda kaut kādu īpašu Putina vai, precīzāk sakot, Krievijas prezidenta administrācijas politiskās daļas vadītāja Sergeja Kirijenko un mediju politikas kuratora Alekseja Gromova uzdevumu. Arī tagad negribu tam ticēt, taču vairs neizslēdzu.
Ja mēs uz mirkli pieņemam Latiņinas, Milova & Co loģiku (vēlreiz atkārtoju, ka tā ir tikai šo “konspirologu” loģikas projekcija), tad ko mēs redzam? Latvijā ir izveidojies ievērojams antiputinsks informatīvais centrs, kurš ar savu eksistenci apdraud Putina režīmu. Kā to likvidēt? Lai šo informatīvo centru likvidētu, nepieciešams sarīdīt Krievijas žurnālistus ar Latvijas valsti.
Kā to izdarīt? Pavisam vienkārši, Vatson! Vajag pabikstīt pa latviešu vārīgo vietu - demonstrēt neslēptu impērismu un augstprātību pret vietējiem iezemiešiem. Ar šo uzdevumu “Doždj” ir ticis galā lieliski. Ja vēl pirms nedēļas pret Latvijā dislocētajiem Krievijas medijiem latviešu sabiedrībā bija visnotaļ labvēlīga attieksme, tad tagad to vairs nevar teikt.
Nedomāju, ka tagad varētu sākties kāda Krievijas mediju izdzīšana no Latvijas, bet attieksme būs daudz piesardzīgāka. Var dažādi vērtēt NEPLP lēmumu "Doždj" lietā, bet krievu emigrantu vidē izplatīto impērisko attieksmi pret Latviju tas atklāja spilgti. Labi, ka tagad, nevis vēlāk kādā kritiskākā brīdī.
