Viens no aktuālākajiem Latvijas sabiedrības jautājumiem, kurš turpmākajos gados var kļūt vēl aktuālāks, ir – kāpēc Latvija arvien vairāk atpaliek no Lietuvas un Igaunijas? Ir daudz un dažādu atbilžu versiju, bet viena no tām – neefektīva valsts pārvalde.
Var diskutēt par to, cik labs vai slikts vadītājs ir bijis premjers Krišjānis Kariņš, kurš vadījis valdību pēdējos četrus gadus, bet fakti ir nenoliedzami. Latvijas atpalicība šajos četros gados ir tikai palielinājusies. To savā 1. novembra uzrunā Saeimai atzina arī Valsts prezidents Egils Levits, norādot, ka jaunajai Saeimai esot “jāaptur ilgstošā atpakaļslīdēšana”.
Nejautāsim, kāpēc Levits par nākamo valdības vadītāju atkal nominējis to pašu premjeru, kurš vienreiz jau nespēja “apturēt šo atpakaļslīdēšanu”. Nav noslēpums, ka pašreizējais mūsu valsts prezidents varbūt ir nasks uz dažādu jaunvārdu, jaunu frazeoloģismu vai jaunu valsts teritoriālā iedalījuma sagudrošanu, bet ir ārkārtīgi pielaidīgs, lai neteiktu gļēvs, attiecībās ar Saeimu un turienes politiskās virtuves šefpavāriem.
Ja “Vienotība” kaut ko teica, tad grūti iedomāties, ka Levits varētu turēties pretī, kā to 2013. gadā pēc Valda Dombrovska demisijas darīja toreizējais prezidents Andris Bērziņš. Toreiz “Vienotība” virzīja par premjeru Arti Pabriku, bet Bērziņš šo kandidatūru noraidīja pat divreiz, jo pēc pirmā noraidījuma “Vienotība” visai nekaunīgā kārtā Pabriku virzīja atkārtoti.
Šo vēsturisko atkāpi minu tikai tādēļ, lai atgādinātu, ka Levits ir prezidents, kuram nav savas politiskās darba kārtības. Līdz ar to gaidīt, ka viņš kaut ko ietekmēs vienā vai otrā virzienā, ir naivi. 14. Saeimas vēlēšanās uzvarēja “Vienotība”, un viņi arī diriģē parādi. Pat brīžos, kad viņiem to mēģina neļaut darīt, viņi cenšas uzkrītoši norādīt, ka viņiem ir darīšana ar partneri (“Apvienoto sarakstu” (AS)), kas politikā ir dumjš, nepieredzējis iesācējs, kas neko nesaprot. Jāatzīst, ka “Vienotībai” daļēji ir izdevies iezīmēt AS kā tādus kaprīzus bērnus, kuri paši īsti nezina, ko grib, bet, galvenais, viņi nezina un nesaprot politiskās spēle noteikumus, kuri viņiem kā tādiem mazulīšiem jāiebaro ar karoti.
Tiktāl kā tas viss izskatās. Praksē līdz Saeimai kā pa celmiem (apejot Juridiskās komisijas noraidījumu) ir nonācis jaunais valsts pārvaldes (Ministru kabineta (MK)) modelis, kurā ir jauna - Klimata un enerģētikas ministrija - kā arī trīs jaunu ministru biedru amatu radīšana. Ar neapbruņotu aci redzams, ka šis modelis ir primitīva politiskā tirgus rezultāts. “Vienotība” pieprasīja sev jauno, daudzsološo klimata ministriju. Tieši sev un tikai sev - jautājums nav apspriežams, un kaut kas bija jādod pretī līdzsvaram. Tā arī radās šie ministru biedri.
Vai šī faktiskā MK paplašināšana dos kādu papildu labumu valsts pārvaldes sistēmā? Vai jauni amati, jaunas struktūras dos kaut ko vairāk par to efektu, kādu deva Vakcinācijas biroja un daudzu citu biroju izveide ar labi apmaksātiem birokrātiem (lasi: nevienam nevajadzīgu “dokumentu” ražotājiem) to vadībā? Uz kāda pamata? Kas liek domāt, ka gan klimata ministrija, gan arī “ministra biedri” ir kaut ka cits kā vien instrumenti, ietekmes sviras politiskā kapitāla monetizēšanai?
Latvijā publiskā politika ir pārvērtusies (iespējams, tāda tā savā dziļākajā būtībā jau ir bijusi no pašiem pirmsākumiem) par daiļrunības mākslu, ar kuru piesegt savas sīkās, savtīgās vēlmes. Respektīvi, ja gribi iegūt ministriju ar lielu finanšu apriti, tad pārliecinoši un skaļi dziedi kopkorī šobrīd pasaulē tik populāro klimata krīzes dziesmu un katrā brīvā brīdī uzsver, cik ļoti tevi uztrauc klimata izmaiņas, oglekļa dioksīda izdalīšanās, nepieciešamība sasniegt klimatneitralitātes rādītājus, 55% vai tos procentus, kādi nu kurā brīdī jāsasniedz. Ja par šo dziedāšanu labi maksā, turklāt dziesma pasaulē ir sarakstu virsotnē, tad kāpēc ne?
Tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka ne jau nosacītā Jana Simanovska vai kāds cits, kurš patiesi tic šiem briesmu stāstiem par klimata katastrofu, būs šīs jaunveidojamās klimata ministrijas galvgalī. Tur būs pragmatiski cilvēki, kuri pratīs “apgūt” (lasi: sadalīt) ES “Zaļā kursa” un ar tā dēvēto klimatneitralitāti saistīto finansējumu tā, lai visi, kas “iekšā”, būtu labi paēduši. Tas, ka lielu daļu šīs naudas apgūs Satiksmes un Zemkopības ministrija, neko nemaina. Arī viņi būs “iekšā”. Šobrīd šajā “klimatneitralitātes” lietā ir tik daudz naudas, ka pietiks visiem. Visiem, kuri būs “iekšā”. Tā ka ar speciālas “šīs naudas apgūšanas” ministrijas izveidi ir jāpasteidzas.
Ministru biedru institūta izveides pamatošanai arī ir radīta jauka Ziemassvētku pasaciņa. Tā kā līdz šim ministrijas esot bijušas partiju lēņu muižas (kas 100% atbilst patiesībai), tad tagad tajās ministru biedra statusā jāielaiž kāds no citas partijas. Tas tad arī būšot tas slavenais horizontāli diagonālais pārvaldības modelis. Patiesībā nekas principiāli nemainīsies. Kā bija ministrijas partiju lēņi, tā arī paliks. Vienīgi notiks to neliela diversifikācija. Partijām nedaudz paplašināsies finansējuma apguves spektrs. Tas vairs nebūs tik šauri koncentrēts. Notiks tāda kā “zemju” apmaiņa. Mēs te savā ministrijā drusku iedodam jums, savukārt jūs iedodat drusku mums savā ministrijā.
Lai nebūtu pārpratumu. Es neesmu pret reformām. Tas valsts pārvaldes modelis, kurš Latvijā bijis raksturīgs pēdējos 20 gadus (kopš Eināra Repšes valdības reformu laikiem 2003. gadā), nav sevi apliecinājis kā labākais iespējamais. Par to liecina arī šī atpalicība, kura iesākās, kad Latvijas politikā sākās “gaismas” un “tumsas” spēku cīņa. Proti, selektīva skatīšanās uz politiskajiem spēkiem. Katras skabardziņas ieraudzīšana vieniem, bet baļķu neredzēšana otriem.
Ja dažādu korupcijas “sargsuņu” uzmanība pastiprināti tiktu pievērsta nevis politiķiem, kuri jau sen kā vairs nav pie varas, bet gan tiem, kuri ir pie visaugstākās varas šodien un tagad, tad, iespējams, mūsu atpalicība no kaimiņiem būtu daudz mazāka.
Tad valdošā vara kaut nedaudz mazākos apmēros nodarbotos ar nodokļu maksātāju naudas šķērdēšanu un izniekošanu (vārdu “zagšana” šoreiz atstāsim iekavās).
Tā MK reforma, kura ceturtdien, par spīti Juridiskās komisijas noraidījumam, tika izdzīta caur Saeimu, nav nekāda reforma. Vēl vairāk. Tās rezultātā nekas nemainīsies, tikai vēl vairāk uzblīdīs jau tā lielais un, galvenais, ārkārtīgi neefektīvais valsts pārvaldes birokrātiskais aparāts.
Ja jaunā valdība tiek veidota uz tiem pašiem pamatiem, uz kādiem tika būvēts Vakcinācijas birojs, proti, amati un institūcijas jau iepriekš noskatītiem cilvēkiem, tad arī rezultāts būs līdzīgs. Proti, nekāds. Diemžēl. Nu nevar atkārtot vienas un tās pašas darbības un gaidīt atšķirīgu rezultātu.
