"Latvenergo" divdesmit piecos gados noiet ceļu no “trim miljoniem” līdz 100 miljoniem

© Neatkarīgā

Ir izaugusi paaudze, kura neko nav dzirdējusi par pagājušā gadsimta nogales cīņām ap “Latvenergo” privatizāciju. Atgādinu, ka šīs cīņas noslēdzās ar parakstu vākšanu visas tautas referendumam, līdz kuram gan nenonāca.

2000. gada jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Enerģētikas likumā, kuri noteica - “Latvenergo” nav privatizējams nekādos apstākļos un ne ar kādiem nosacījumiem. Tas “uz mūžīgiem laikiem” paliek visas tautas īpašums.

Tolaik, kad tika vākti paraksti šim referendumam, galvenā ideja bija absolūti vienkārša un nepārprotama. “Latvenergo”, kļūstot par privātu uzņēmumu - monopolistu, varēšot diktēt iedzīvotājiem tādas cenas, kas nodrošinās tam maksimālu peļņu, kamēr valstij (tautai) piederošam uzņēmumam prioritāte būšot nevis peļņa, bet gan iedzīvotāju labklājība. Proti, šāds uzņēmums nevis centīsies elektroenerģijas cenas noteikt maksimāli augstas, bet gan tieši otrādi - maksimāli zemas.

Ak, svētā vientiesība, šajā brīdī gribas izsaukties. Cik gan mēs visi toreiz bijām naivi! Šeit, protams, var piebilst - nē, ne jau visi, bet tomēr. Kopš tā, kā toreiz likās, vēsturiskā Saeimas lēmuma, kurš nodrošina tautai neatņemamas īpašumtiesības uz trim HES, kas attiecībā pret gala cenu ražo ārkārtīgi lētu elektrību, ir daudz ūdeņu aiztecējuši.

Ir izveidots sabiedrisko pakalpojumu regulators (SPRK); Latvija ir iestājusies ES ar turienes likumiem un turienes īpašo kārtību; “Latvenergo” ir sadalīts vairākos atsevišķos meitasuzņēmumos, bet neatkarīgi no tā visa joprojām saglabājies kā valsts jeb visas tautas īpašums. Taču šis “visas tautas īpašuma” statuss nekādi nav traucējis šim konglomerātam celt elektroenerģijas gala cenu līdz patērētājiem grūti samaksājamiem augstumiem.

Tam, ka no valsts budžeta tiek atvēlēta nauda kompensācijām par enerģijas cenu kāpumu, nevajadzētu mūs mulsināt. Tā tomēr ir pavisam cita nauda. Ne jau par to, lai valsts no sava budžeta izmaksātu kompensācijas, cilvēki gāja parakstīties 2000. gada vasarā.

Var piekrist, ka tā ir sava veida demagoģija, jo pat bez visām ES direktīvām, kas liedz valstij atbalstīt sev piederošus uzņēmumu, ir skaidrs, ka jebkuram uzņēmumam ir jāattīstās un šai attīstībai nepieciešamas investīcijas. Tās savukārt var iegūt tikai sekmīgi saimniekojot - galapatēriņa cenas nosakot tādas, lai šo attīstību varētu finansēt. Tāpat kā jebkuram citam tirgus dalībniekam.

Galu galā, skan pēdējais, it kā pārliecinošākais arguments - patērētāju interešu aizstāvībai taču ir SPRK, kuras tiešais uzdevums esot šīs galapatēriņa cenas regulēt, lai tās būtu samērīgas. Tā vajadzētu būt, bet skatāmies, kādas likumā par regulatoru ir noteiktas SPRK funkcijas. Kā pirmā funkcija minēta: “Regulators aizstāv lietotāju intereses un veicina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību.”

Vienā teikumā salikti kopā divi visai atšķirīgi, lai neteiktu pretēji, uzdevumi. Vienmēr, kad nosauktie mērķi ir vairāki, svarīga ir šo mērķu prioritāte. Teiksim, situācijās, kad nevar vienlaikus nodrošināt gan patērētāju intereses, gan pakalpojumu sniedzēju attīstību. Piemēram, situācijā, kad uzņēmumu “attīstību” (lasi: peļņu) ierobežo straujš ārējo resursu cenu kāpums. Diemžēl likums nekādas prioritātes nenosaka. Nekādi ekstraordināri gadījumi netiek atrunāti.

Zināmu skaidrību ievieš likuma nākamie panti, kuros noteikta regulatora atbildība. Tie arī izskaidro līdzšinējo praksi, kura gandrīz vienmēr apmierina uzņēmumu prasības un kuru enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš LTV raidījumā “Šodienas jautājums” nosauca par “pušu nesamērīgu intelektuālo kapacitāti”. “Zaudējumus, kas radušies regulatora prettiesiska lēmuma vai prettiesiska administratīvā akta dēļ, atlīdzina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.” Respektīvi, izstiepies vai saraujies, regulatoram jāseko, lai tā pārraudzītie uzņēmumi neciestu zaudējumus, jo tādā gadījumā iespējama tiesvedība.

Līdz ar to, lai izvairītos no sarežģītas tiesvedības, kaut vai kā iespējamības, regulatoram vienkāršāk ir vienmēr apmierināt tarifu pārskatīšanas (kā likums, uz augšu) prasības no “regulējamo” uzņēmumu puses. Rezultātā šogad, par spīti augošajām ārējo resursu cenām, “Latvenergo” strādā ar milzu peļņu. 2022. gada pirmajā pusgadā “Latvenergo” peļņa bija 142 miljoni eiro.

Šī milzu peļņa netraucē prasīt regulatoram celt tarifus un gaidīt šo prasību apmierināšanu [jo citādi draud tiesvedības]. Taču tā ir tikai viena medaļas puse. Varam sagaidīt, ka šogad “Latvenergo” gūs rekordlielu peļņu, taču ko ar šo peļņu darīt? Var gadīties, ka to vienkārši ieskaita valsts budžetā un tālāk pārdala caur jau pieminētajām kompensācijām. Respektīvi, visa lielā centība iegūt lielāku peļņu, aiziet “mistiskajā” (no “Latvenergo” vadības skatu punkta) valsts budžetā.

Lai nauda neaizietu “kaut kur”, to nepieciešams investēt konkrētā lietā, kurā ir savi īpašnieki, beneficiāri jeb, kā mēdz teikt, patiesā labuma guvēji. Konkrēti cilvēki, nevis kaut kāda “tauta”, “valsts budžets” un tamlīdzīgas abstrakcijas. Šajā situācijā rodas projekts “Kaigu purva vēja parks”. “Latvenergo” no privātuzņēmuma SIA “Laflora energy” pirkšot Kaigu kūdras purvu, kurā būvēs vēja parku. Kopējā projekta summa ir apaļa ne tikai metaforiskā nozīmē, bet arī burtiskā - 100 miljoni eiro.

“Uh...” ieraudzījis projekta tāmi, noelsās elpu zaudējušais “Latvenergo” prezidents, ar mutautiņu slaukot no pieres pēkšņi izspiedušās sviedru lāses, varētu rakstīt šodien tik populāro politisko detektīvu autori. Patiešām, projekts savā neizmērojamajā bezkaunībā ir vienkārši fantastisks. Kāpēc pirkt tieši šo Kaigu purvu? Kāpēc no “Laflora energy”? Kāpēc bez konkursa? Uz šiem jautājumiem atbilžu joprojām nav, kaut “Neatkarīgā” ar jautājumiem bombardē attiecīgās iestādes jau kopš oktobra. Atbilžu vietā tikai plika atrakstīšanās, aizsedzoties ar zaļā kursa un klimatneitralitātes lozungiem.

Kādu apbrīnojamu ceļu esam nogājuši šajos nepilnajos 25 gados. No kaut kādiem nožēlojamiem “trim miljoniem”, kas sacēla milzu vētru tālajā 1997. gadā, līdz 100 miljoniem, kuri maz kādu interesē. Šī vienaldzība bija prognozējama, tāpēc projekta bīdītāju nekaunība ir saprotama.

Kāpēc gan shēmot par santīmiem, ja var paņemt visu banku. Jaunie laiki taču to pieļauj. Galvenais, lai shēmā neparādās kāda “oligarha” toksiskais uzvārds. Tad šis uzvārds ieskanēsies kā signālzvaniņš Pavlova sunim, un pamodīsies visi pašpasludinātie “sargsuņi”. Savukārt, ja lietā visi “savējie”, tad ne gailis pakaļ nedziedās. Visi “sargsuņi” gulēs.

Komentāri

Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.

Svarīgākais