Svētdien sociālās vietnes “Twitter” lielākais īpašnieks Īlons Masks caur žurnālistu Maiklu Šelenbergeru publicēja ceturto “Twitter” “slepeno failu” porciju. Šoreiz par to, kā vietnes vadība 2020. gada janvārī pieņēma lēmumu slēgt ASV prezidenta Donalda Trampa tviterkontu uz visiem laikiem.
Kopš decembra sākuma vairākās, pagaidām četrās porcijās publicēti fakti, kuros aprakstīts, kā populārā sociālā vietne “Twitter” nodarbojusies ar vienu ierakstu bremzēšanu, bet citu popularizēšanu. Turklāt šī koriģēšana notikusi ar izteiktu politiski ideoloģisku ievirzi. Kā vainu pastiprinošs apstāklis jāmin tas, ka agrākā “Twitter” vadība apzināti melojusi, savulaik noliedzot visas aizdomas par atsevišķu ierakstu popularitātes “korekciju”.
To, ka sociālās vietnes nerāda visus to personu ierakstus, kuriem tu seko vai esi draugos, nav nekāds jaunums. Jo vairāk tu “sēdi” tviterī, feisbukā, instagramā vai tiktokā; jo vairāk liec tīkšķu, dalies ar citu ierakstiem un to pašu citi dara ar tavējiem, jo šie ieraksti ir vairāk redzami citiem. Šim procesam ir izgudrots labskanīgs vārds - algoritms, kurš nosakot, ko katrs sociālo tīklu lietotājs redz un ko neredz. Līdz ar to jebkuras pretenzijas, kāpēc vieni ieraksti ir redzami ļoti daudziem, bet citi redzami daudz retāk, vienmēr var attaisnot ar šo algoritmu.
Nenoliedzot algoritmu eksistenci (ņemot vērā ik brīdi izdarīto ierakstu neaptveramo skaitu, bez tiem nekādi neiztikt), sociālo tīklu lietotāji ievērojuši, ka šai ierakstu izplatībai ir zināma ideoloģiskā ievirze. Kreisi liberāli, “progresīvi” ieraksti ir populārāki nekā konservatīvas ievirzes ieraksti. Parasti tas tiek izskaidrots ar to, ka sociālo tīklu aktīvākie lietotāji ir tieši “progresīvu” uzskatu nesēji.
“Progresistu” šajās vietnēs esot vairāk, viņi ir aktīvāki un, galvenais, viņi ir vienotāki kā komandas. Viņi dalās un aktīvi tīkšķo “savējos” pat tad, ja pēdējie raksta pēdējās muļķības. Pat pie pašiem nenozīmīgākajiem un bezjēdzīgākajiem sociālo tīklu kvīnu (klases karalieņu) ierakstiem ir desmitiem un simtiem iztapīgu “galma dāmu” tīkšķu un tikpat bezjēdzīgu, glaimojošu komentāru. Tas, protams, attiecas uz abu dzimumu “kvīnām”.
Lai arī dažādiem sociālajiem tīkliem ir it kā atšķirīga redakcionālā politika, tie visi pozicionējas kā maksimāli iekļaujoši, brīvi, progresīvi, kuros nav vietas naidam. Šeit gan nedrīkst aizmirst, ka vārds “naids” šodienas politiskajā žargonā nav tas pats, ko ar šo vārdu parasti saprot sadzīviskajā izpratnē. Politiskajā mitoloģijā ar vārdu “naids” tiek apzīmētas tās konservatīvās vērtības, kuras kreisie liberāļi uztver kā šķēršļus mūžīgas laimes sasniegšanai uz zemes.
Ja tu ar ironiju izturies pret bezgalīgo “dzimšu spektru”, plūstošajām dzimuma identitātēm, neatbalsti BLM huligānu ālēšanos un citas “progresistu” idiotijas izpausmes, tad automātiski skaities naida pārņemts mizantrops, kura vienīgā vēlme ir iegrūst pasauli mūžīgo ciešanu katlā un pretoties debešķīgas paradīzes uzcelšanai zemes virsū. Citu motīvu kā vien naids un cilvēknīšana tev nav un nevar būt.
Raksturīgu šī “naida” izpratni demonstrē Latvijā pazīstamā “liberāle” Sanita Jemberga. Viņa šajās dienās raksta: “Tviteris pēdējā laikā ir nelasāms, reti ienāku - par daudz naida, manipulāciju, stulbuma, par maz racionālu sarunu un interesantā.” Pārtulkojot šo frāzi no “liberāļu” valodas parastajā, tā nozīmē: “Tviterī pēdējā laikā pazudis tik ierasti patīkamais “savējo” konsenss - pārāk daudz atšķirīgu, man nepieņemamu, mūsu informatīvo manipulētāju neapstrādātu viedokļu.”
Lai “liberāļu” maigajām dvēselēm būtu maksimāls ideoloģiskais komforts, tviterī tika izveidoti slepeni “melnie saraksti”, kuros iekļauto personu ieraksti ar īpašu manipulāciju palīdzību bija redzami pēc iespējas mazāk cilvēkiem. Par šiem sarakstiem raksta bijusī “The New York Times” apskatniece Barija Vaisa otrajā “tviterfailu” porcijā.
2. decembrī izdevuma “Rolling Stone” žurnālists Mets Taibijs ievietoja pirmo “tvietrfailu” tā saucamo “diegu” (atsevišķu, secīgu ierakstu kopumu), kurā koncentrētā veidā pārstāstīja “Twitter” vadības iekšējo saraksti (ilustrējot šos ierakstus ar konkrētiem šīs sarakstes ekrānšāviņiem) 2020. gada oktobrī (īsi pirms ASV prezidenta vēlēšanām novembrī).
No šīs sarakstes izrietēja, ka “Twitter” vadība bloķēja materiālus, kuri saistījās ar tā dēvēto Džo Baidena dēla Hantera Baidena lietu. Runa ir par Hantera Baidena iesaisti korupcijas shēmās Ukrainā, kad viņš bija direktoru padomes loceklis naftas kompānijā “Burisma Holdings”. Šī lieta atklājās, pateicoties Hantera Baidena aizmirstam remontā nodotam datoram.
Taibijs savā nākamajā (kopā trešajā) “tviterfailu” porcijā nepārprotami norāda, ka “Twitter” augstākā vadība esot pakļāvusies politiskajam spiedienam ne tikai Hantera Baidena lietā. Viņš nesaka, ka šis spiediens būtu bijis vienpusējs, bet piesardzīgi norāda, ka kompānijas “iekšējās simpātijas” esot piederējušas Demokrātu partijai. Tā kā amerikāņi vienmēr koncentrējas uz savām problēmām, tad jāsaprot, ka arī “tviterfailu” skandālam ir izteikts demokrātu/republikāņu cīņas fons.
“Twiter” esot bijusi speciāla struktūrvienība, kura nodarbojusies ar politisko cenzūru. Šo nodaļu vadīja Vidžaja Gade - indiešu izcelsmes amerikāniete, kura savā dzīvē piepildījusi jaunlaiku “progresistu” sapni. Patriarhālā vidē no pašas apakšas sasniegusi augstākās karjeras virsotnes. Par viņu kā “liberālisma ikonu” sajūsmināti rakstīja žurnāls “Politico” un citi kreiso liberāļu izdevumi. Savu sūri grūti izcīnīto varu viņa izmantoja, lai noklusētu stāstu par Hantera Baidena portatīvo datoru, darīja visu, lai uz mūžīgiem laikiem no tvitera izsviestu Donaldu Trampu un mazinātu konservatīvo publicistu ierakstu redzamību.
Kad “Twitter” iegādājās Īlons Masks, viņš kā vienu no saviem pirmajiem darbiem likvidēja šo “cenzūras” nodaļu (jālieto pēdiņas, jo oficiāli nekāda cenzūra nepastāvēja, formāli juridisko daļu), bet pašu Vidžaju Gadi visai teatrāli atlaida televīzijas pārraides tiešajā ēterā, dodot iespēju saviem nelabvēļiem pārmest necivilizētas (patriarhāli kapitālistiskas) darba attiecību metodes.
Otrajā “tviterfailu” porcijā jau pieminētā Barija Vaisa nosauca vairākus tviterkontus, kurus šī “cenzūras” nodaļa bija iekļāvusi “melnajā sarakstā”. Tajā bija Stenforda universitātes veselības politikas profesors Džejs Bhatačarja, kurš aktīvi iestājās pret Covid-19 stingrajām mājsēdēm, kā arī daudzi citi populāri konservatīvā virziena publicisti.
Pats Masks jau izteicies, ka tuvākajā laikā katrs varēšot pats noskaidrot, vai ir ticis iekļauts to personu sarakstos, kuru tviterierakstu redzamība tikusi slāpēta. Līdz šim, kamēr “tviterfailu” skandāls vēl tikai uzņem apgriezienus, nekas nav minēts par ierakstu slāpēšanu neangļu valodas lietotāju vidū. Teiksim, latviešu tviterpublikas vidē.
Grūti ticēt, ka ar tvitera ierakstiem latviešu valodā nodarbotos “Twitter” galvenajā birojā Sanfrancisko, bet izslēgt to pēc šīm informatīvajām noplūdēm vairs nevar. Tāpat kā to, ka ar šo “algoritmu korekciju” varēja tikpat labi nodarboties arī attiecīgas personas tepat Latvijā. Ja jau “ar labiem nolūkiem” varēja aizbāzt muti Trampam, slāpēt piekļuvi populāriem konservatīvās domas paudējiem, tad kāpēc nevarēja ar tikpat “labiem nolūkiem” mazināt kādu Latvijas “progresistiem” nevēlamu personu ierakstu popularitāti? Katrā ziņā to pilnībā izslēgt nevar.
Vēl jo vairāk, ja atceramies Jembergas gaušanos: “Tviteris pēdējā laikā nelasāms, reti ienāku...” Iespējams, ka pēc Maska “Twitter” virtuves pārņemšanas savā vadībā vienkārši mainījies slavenais “algoritms”.
