14. Saeimas pirmais lēmums varētu būt jaunas klimata un enerģētikas ministrijas izveide, LTV raidījumā “Rīta panorāma” izteicās Saeimas priekšsēdētāja biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica. Šāds lēmums būtu savā ziņā simbolisks, jo iezīmētu galīgu atteikšanos no agrākajām ideoloģiskajām paradigmām.
Agrāk tika uzskatīts, ka klimatu nosaka no cilvēka gribas neatkarīgi augstāki spēki vai vienkārši daba (Saules un Zemes fizikālā mijiedarbība), bet tagad notiek atgriešanās šamaniskajā izpratnē par klimatu kā cilvēka koncentrētas gribas rezultātu. Vajag tikai ļoti stipri gribēt, un klimatu cilvēki spēs regulēt.
Šī ideja iekļaujas agrākajā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados populārajā uzstādījumā, ka cilvēks var visu. Viņš var ne tikai dabu uzvarēt. Viņš var gan atomu kodolus savienot, gan gravitāciju pārvarēt. Par tādiem sīkumiem kā upju pagriešanu pretējā virzienā un tuksnešu apūdeņošanu pat nerunājot.
Vēlāk astoņdesmitajos gados šis dabas uzvarēšanas entuziasms strauji mazinājās, kad kļuva skaidrs, ka nepadodas ne vadāmā kodoltermiskā sintēze (enerģijas radīšana, ūdeņradi pārvēršot hēlijā, līdzīgi kā Saules kodolā), ne regulāri pasažieru lidojumi uz citām planētām (60. gados bija tādi fantazētāji, kuri pareģoja, ka 2020. gadā lidojums uz Marsu būšot tikpat ikdienišķs kā brauciens ar tramvaju).
Tagad cilvēces attīstība ir apmetusi kārtējo spirāles loku un atkal modē nākuši gan kosmiskie lidojumi, gan ideja par jaunām enerģētiskām iespējām. Tikai kodoltermiskās sintēzes vietā ir saules paneļi, vēja ģeneratori un citi alternatīvās enerģijas ieguves avoti. Te gan jāatceras, ka, ja būtu izdevies piepildīt pagājušā gadsimta fiziķu enerģētiķu sapni par vadāmu kodoltermisko reakciju, tad cilvēce iegūtu faktiski neierobežotu bezmaksas enerģiju, jo ūdeņradis ir viens no izplatītākajiem ķīmiskajiem elementiem uz zemes (pilns okeāns), kamēr saules paneļi un vēja turbīnas izraisa pretējas noskaņas - papildu izmaksas.
Lai cilvēki būtu gatavi šīs papildu izmaksas segt, nepieciešams viņus kaut kā piespiest to darīt. To var divējādi. Gan ar “pātagu”, gan “burkānu”. Par pātagu kalpo briesmu stāsti par globālo sasilšanu, kas novedīšot pasauli pie šausmīgas bojāejas, ja netikšot samazināta tradicionāli iegūstamās enerģijas patērēšana. Šiem stāstiem ir neskaitāmi atvasinājumi, tajos iekļaujot gan gaļas ēšanu, gan liellopu gāzu izdalīšanos, gan citas “karbona laikmeta” pasakas pieaugušajiem.
Ja kāds šajā brīdī grib piesaukt zinātniekus, tad atgādinu, ka pirms gadiem piecdesmit tādi paši “zinātnieki” biedēja pasauli ar globālo temperatūras pazemināšanos un jauna ledus laikmeta drīzu iestāšanos. Līdz ar to atsaukšanās uz zinātniekiem, kuri bieži vien ir tikai ar zinātni saistīti un lietā ieinteresēti birokrāti, ir savdabīga PR izkārtne, aiz kuras vieglāk bīdīt savas intereses.
Savukārt par burkānu kalpo apziņa, ka esi labs, rūpējies par mūsu kopējās planētas nākotni un vispār piederi cilvēces attīstītākajam slānim (zelta miljardam). Esi progresīvs, nevis atpalicis tumsoņa. Kurš gan grib skaitīties atpakaļrāpulis? Interesanti, ka ideoloģiskā spektra ekstrēmie spārni, kā vienmēr, pārklājas. Tā viens no galēji reakcionārajiem Krievijas filozofiem, bēdīgi slavenais “eirāzists” Aleksandrs Dugins, izsakot pārmetumus Krievijas diktatoram Putinam par neveiksmēm Ukrainas frontēs, lietoja metaforu par “lietus pavēlnieku”. Putins esot zaudējis spējas “izsaukt lietu”, tāpēc vairs neesot “īsts”.
Taču atgriezīsimies pie jaunveidojamās klimata ministrijas. Klimatticīgo “Grētas liecinieku” sektas vajadzībām pasaulē tiek akumulēti milzu līdzekļi, un Latvijai kā nelielai valstij varbūt pat nav jēgas stāties pretī šim gigantiskajam ceļa rullim. Ja reiz klimatticība kļūst par Rietumu pasaules vadošo reliģiju, tad nav ko turēties pretī. Tā vietā jāizmanto iespējas, kuras dod piesliešanās tai.
Uzstādījumam jābūt vienkāršam. Galvenais nenonākt fanātiskas ticības varā. Visos gadījumos jāsaglabā racionāls saprāts un jāievēro princips - jāatbalsta tie pasākumi, kuri mums ir ekonomiski izdevīgi, savukārt jābremzē tie, kuri no mums prasa tikai papildu izdevumus.
No šī aspekta par klimata ministrijas vadītāju būtu jāvirza cilvēks, kurš, klausoties stāstus par govju skaita ietekmi uz saulaino dienu skaitu Jūrmalas pludmalē, piekrītoši māj ar galvu, bet klusībā netic nevienam vārdam. Ņemot vērā, ka “Vienotībā” politiķu, kuri pieraduši runāt vienu, bet darīt pilnīgi ko citu, netrūkst, varētu cerēt, ka topošā klimata ministrija atradīsies drošās rokās.
Diemžēl par “drošām rokām” varētu runāt, ja ministriju vadītu politiķis, kurš par visu augstāk turētu Latvijas valsts un Latvijas tautas intereses, nevis savu personisko labumu un iespējamo karjeru Briseles koridoros. Diemžēl tādus politiķus “Vienotībā” ar uguni nesameklēt. Tie, lai tikai izpatiktu Briseles augstajiem birokrātiem, būtu gatavi uzņemties vēl papildu saistības (izmaksas), par spīti tam, ka Latvija jau tā ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Turklāt mums no tā, ka klimats kļūst par mata tiesu siltāks... būtu tikai labāk.
Ļoti jau negribētos, ka Latvijas jaunais klimata ministrs būtu kārtējais Kaupo, kurš, aizbraucis uz mūsdienu Romu (Briseli), mūsu vārdā apņemtos darīt to, ko neviens viņam nav devis mandātu darīt. Atgādinu, ka pirms vēlēšanām par nepieciešamību pēc īpašas klimata ministrijas “Vienotība” neteica ne vārda. Šī ideja publiski parādījās tikai pēc vēlēšanām, 11. oktobrī. Līdz ar to “Vienotībai” nav vēlētāju dots mandāts rīkoties ar sabiedrības naudu klimatticības priesteru interesēs. To ne viņiem, ne mums nevajadzētu aizmirst.
