Latviešu valodas nozīmes palielināšanas jautājums parasti tiek skatīts kultūras, sadzīves, integrācijas un sabiedrības saliedētības kontekstā, lai gan tam ir arī ļoti būtiska ekonomiskā komponente. To bieži aizmirst.
Dažkārt izskan viedoklis, ka pārlieku striktas, reizēm pat birokrātiskas (kā gadījumā ar TV kanāla “Doždj” latviešu skaņas celiņu) latviešu valodas lietojuma prasības nodarot Latvijai ekonomiskus zaudējumus, atturot investorus, augstas kvalifikācijas darbiniekus utt. Tiek uzturēta ideja, ka tad, ja Latvijā nebūtu šo it kā pārspīlēto latviešu valodas prasību, tad biznesam būtu vieglāk. Atsevišķos gadījumos varbūt. Kopumā tieši otrādi. Jāpaskaidro, kāpēc.
Lai kā kāds censtos mazināt latviešu valodas nozīmi un vērtību, sludinot, ka nākotnē tāpat visi pāriešot uz vienu, viņuprāt, angļu valodu, šāda tendence pasaulē nav novērojama. Nevienā valstī, kur valsts valoda iedzīvotāju vairākumam ir dzimtā, nenotiek atteikšanās no šīs valodas plašākas lietošanas. Jā, līdztekus ir izplatīta angļu valoda, piemēram, mums tuvajās Skandināvijas valstīs, bet neviens nedomā mazināt zviedru, norvēģu vai somu valodas lietošanas sfēras šajās valstīs.
Ne velti pieminēju, ka nekur nenotiek valsts valodas lietošanas samazināšanās, ja tā ir dzimtā valoda iedzīvotāju vairākumam. Lai arī Latvijā latviešu valoda ir dzimtā valoda divām trešdaļām valsts iedzīvotāju, daudzās sfērās (īpaši nereglamentētās) lingua franca joprojām ir krievu valoda, kas savukārt ir dzimtā vai ikdienā lietotā atlikušajai trešdaļai. Latviešu valodas prioritārais statuss nav stabils. Tas jāapliecina ik brīdi, visdažādākajās jomās un veidos.
Jo valoda apdraudētāka, jo tās lietotāji stingrāk aizstāv tās lietošanas sfēru saglabāšanu. Visas šīs kādam varbūt šķietami pārspīlētās latviešu valodas prasības ir tikai sekas latviešu valodas apdraudētībai. Anglijā katrs var likt reklāmas stendu kādā valodā vien grib, jo angļu valodu tur neviens neapdraud. Latvijā par latviešu valodu to diemžēl nevar teikt.
Uzņēmēji jau sen dīc pēc vieglākiem nosacījumiem darbaspēka ievešanai. Kādi ir galvenie iebildumi pret šo gandrīz vai neizbēgamo soli, ko ir izgājušas pilnīgi visas attīstītās Rietumeiropas valstis, izņemot Japānu, kur ārkārtīgi nelabvēlīgās iedzīvotāju vecumstruktūras dēļ jau 25 gadus ilgst ekonomiskā stagnācija?
Latviešu tautas vairākums ir ļoti noraidošs pret papildu migrāciju, jo pat bez tās jūtas apdraudēts. Latvijas politiskā šķira pret sabiedrības vairākuma gribu iet nevar. Migranti no Āzijas, starp kuriem daudzi strādā preču, pārsvarā ēdiena piegādes sfērā, latviešu valodā tikpat kā nerunā. Galvenais, ka atšķirībā no tās pašas Zviedrijas viņi vietējo valodu nemācās. Ja kādu valodu arī mācās, tad bieži vien viņu izvēle krīt uz pasaulē izplatītāko krievu valodu, jo “šeit jau to visi saprot”.
Man pašam ne reizi vien ir gadījies komunicēt ar iebraucējiem no Āzijas, kuri kaut ko buldurē krieviski, bet līdz šim vēl nav gadījies satikt nevienu, kurš kaut lauzītā valodā, bet runātu latviski. Nešaubos, ka ir arī tādi, bet man līdz šim nav gadījies ar tādiem satikties.
Galvenais arguments par labu krievu valodai ir tas, ka ar to Latvijā varot iztikt. Lai gluži komfortabli dzīvotu Latvijā, pietiekot ar krievu valodu. Un patiesi, daudzām valsts iestādēm, bankām, uzņēmumiem interneta mājaslapām ir arī krievu valodas versijas; visur var iegūt informāciju, saņemt pakalpojumus, izmantojot tikai krievu valodu. Joprojām darbojas krievu skolas, krievu bērnudārzi, reklāmas un sludinājumi krievu valodā. Nav brīnums, ka jau pieminētā TV kanāla “Doždj” darbinieki Rīgā jutās ārkārtīgi komfortabli. It kā Eiropā, bet vienlaikus it kā mazā Krievijā.
Kas no minētā izriet? Dabā viss ir saistīts.
Jo Latvijā bez latviešu valodas zināšanām būs grūtāk dzīvot, jo arī latviešu valodas prestižs, tās nozīme būs augstāka. Jo Latvijā būs plašāks latviešu valodas lietojums, jo latvieši jutīsies mazāk apdraudēti. Jo latvieši jutīsies mazāk apdraudēti, jo viņi iecietīgāk raudzīsies uz darbaspēka ienākšanu Latvijā.
To var manīt jau tagad, kad latvieši visai pielaidīgi raugās uz iebraucējiem no Ukrainas. Ne tikai solidaritātes dēļ. Arī tāpēc, ka ukraiņu bēgļi/potenciālie migranti izrāda gatavību mācīties latviešu valodu un viņu bērni iet latviešu skolās. Ja “Bolt” kurjeri no Āzijas demonstrētu vēlmi runāt kaut lauzītā, bet latviešu valodā, tad pret viņiem būtu daudzkārt labvēlīgāka attieksme.
Līdz ar to latviešu valodas nostiprināšana un citu valodu izspiešana no ikdienas aprites ir būtisks faktors, lai sabiedrībā veidotos iecietīgāka attieksme pret imigrāciju. Saglabājoties līdzšinējai krievu un daļēji arī angļu valodas atstāšanai otras valsts valodas statusā de facto, sabiedrība neatbalstīs un politiķi neies ne uz kādiem darbaspēka ievešanas atvieglojumiem. Šie atvieglojumi var iet tikai kopsolī ar arvien noturīgāku latviešu valodas dominanci pilnīgi visās dzīves sfērās.
Tieši no šā aspekta jāvērtē valdības deklarācijas pēdējā sadaļā “Kultūrtelpa, nacionālā identitāte un informācijas telpa” iekļautais punkts: “nodrošināsim, ka turpmāka papildu satura krievu valodā atbalstīšana no valsts puses nenotiks.” Ko šis punkts nozīmē, sarunā ar Latvijas Radio skaidri pateica kultūras ministrs Nauris Puntulis: “Tas nozīmē to, ka mums nebūs, es ceru, vairs jādiskutē par to, ka vajadzētu veidot atsevišķi vēl kādu kanālu mazākumtautību valodā, kā tas bija iecerēts.”
Pretēju viedokli pauž Vidzemes augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs, kurš norāda, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri runā krievu valodā. Pēc Buholca domam, Latvijas interesēs esot sniegt šiem iedzīvotājiem Latvijas vērtības atspoguļojošu informāciju tieši krievu valodā. “Diezgan naivi cerēt, ka pēkšņi cilvēki, kuri vēlas patērēt saturu krievu valodā, aktīvi sāks patērēt saturu latviešu valodā,” stāsta Buholcs un brīdina, ka “ilgtermiņā tas mums pat rada diezgan lielus riskus, kas saistīti ar sabiedrības integrāciju, ar vienotu informācijas telpu”.
Jau pieminētais Buholcs un arī citi, kuri apgalvo, ka “naivi cerēt, ka pēkšņi cilvēki, kuri vēlas patērēt saturu krievu valodā, aktīvi sāks patērēt saturu latviešu valodā”, faktiski aicina saglabāt status quo arī nākotnē. Ar visiem integrācijas riskiem, latviešu valodas apdraudējumiem, ļoti asu pretestību darbaspēka ievešanai un konfrontāciju riskiem uz lingvistiskā pamata tieši viņu piesauktajā ilgtermiņā.
Latvijā saglabājot un arī turpmāk faktiski atbalstot divvalodību, mēs uzturam bumbu ar laika degli. Nav runa tikai par kultūru, drošību, sabiedrības saliedētību. Runa ir par ilgtermiņa ekonomisko attīstību. Šī lingvistiskā “rīvēšanās”, “virves vilkšana katram uz savu pusi” grauj mūsu ekonomisko potenciālu. Tāpēc Latvijā latviešu valoda jāpadara par galveno ne tikai de iure, bet arī de facto. Tam būtu ļoti pozitīva ietekme uz valsts ekonomisko attīstību jau pārskatāmā nākotnē.
