Šodien izcilajam, varbūt par ģeniālajam krievu rakstniekam un literatūrzinātniekam Dmitrijam Bikovam 55 gadu jubileja. Sākotnēji viņš šo jubileju gatavojās atzīmēt Rīgā ar uzstāšanos “Splendid Palace” zālē, bet pēc “Doždj” apraides licences anulēšanas savus plānus mainīja. Latvijā viņš nebūs. Brīnišķīgi. Labi, ka tā. Paskaidrošu, kāpēc.
Pirms runājam par Bikova pasaules redzējumu, jānoņem cepure viņa fantastiskās erudīcijas un talanta priekšā. Klausīties dažādu rakstnieku literāro analīzi Bikova izpildījumā ir vienreizējs baudījums. Tad kāpēc jāpriecājas, ka viņš ar savu vienreizējo intelektu nav pagodinājis Rīgas skatuves dēļus? Tāpēc, ka viņš propagandē un pat slavē tieši tos krievu uzskatus par Krieviju un tās iedzīvotājiem, kuri noveduši šo valsti pie masveida noziegumiem Ukrainā.
Bet kā? Bikovs taču ir pret Putinu. Viņš pats ir izdzīts no savām mājām un tagad mētājas pa pasauli, nevarot atgriezties dzimtenē. Par ko regulāri žēlojas. Viņš taču ir tāds pats upuris kā... Jā, turpiniet, lūdzu, Bikova aizstāvji. Vai tāds pats upuris kā tie ukraiņi, kuriem uzbrukusi Krievijas armija? To jūs gribējāt teikt? Lieliski. Par šo tēmu tad arī parunāsim. Mazliet.
Vispirms Bikova tiešā runa: “Kad tagad mēs visi esam tādā apmērā vainīgi (tas tiek teikts ironiskā intonācijā), mēs aizmirstam par to, ka Krievija, saprotiet, arī ir iekarota valsts. Milzīgs daudzums krievu ir zaudējuši pajumti. Tāpat kā ukraiņi, tikai viņu mājas nav sabombardētas, bet gan atņemtas. Milzīgs skaits krievu ir zaudējuši darbu, zaudējuši radiniekus... Mums pārmet, ka neesam pretojušies un neesam bijuši pietiekami izlēmīgi situācijās, kad bijām krustcelēs. Jā, bet mums pretī stāvēja represīvā mašīna, par mums krietni spēcīgāka. Jā, mēs dzīvojam iekarotā valstī un savā dzimtenē esam kļuvuši par ķīlniekiem. Daudzi nevarēja aizbraukt, daudziem nebija kur un par ko...” Bikovs žēlojas. Kremlī varu esot sagrābis nelietis un noziedznieks.
“Krievija joprojām ir sagrābta, nežēlīgi ekspluatējama un apspiesta valsts,” viņš uzsver. Taču, klausoties Bikovu, nez kāpēc nedz viņu pašu, nedz arī viņa “iekaroto” valsti žēlot negribas. Kāpēc? Tāpēc, ka Bikovs ne ar pušplēstu vārdu nepiemin galveno Krievijas pastrādātā nozieguma cēloni. To cēloni, pie kā vainīgs ir arī viņš pats.
Kas ir Krievijas iebrukuma Ukrainā pamatā? Kāda ir šā iebrukuma idejiskā bāze? Vai tās ir kaut kādas Krievijas diktatora Putina slimīgās iedomas, paranoja? “Nabaga” cilvēku pārņēmusi lielummānija, vēlme kļūt par pasaules valdnieku. Napoleona sindroms. Putins nekādi nav varējis apvaldīt savu dziļi zemapziņā slēpto naidu pret ukraiņiem un visu ukrainisko. Cilvēks pārskatījies režisora Alekseja Balabanova filmas “Brālis” un “Brālis 2”, kurās aicināts Ukrainai atņemt Sevastopoli un vispār ukraiņi parādīti neglītā gaismā? Varbūt. Nav ko līst Putina galvā un meklēt tur putnus, kuri tur lidinās. Tam nav izšķirošas nozīmes. Tam vispār nav nozīmes. Toties milzu nozīme ir tam, kāds ir Krievijas iedzīvotāju masu apziņas galvenais pamatuzstādījums.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpaskatās, kas ir Krievijas galvenie svētki. Pēdējos desmit, piecus gadus noteikti tās ir 9. maija Uzvaras dienas svinības. Visās aptaujās ar pārliecinošu atrāvienu par lielāko nacionālo lepnumu tiek atzīmēta uzvara šajā karā. Uzlīmes uz automašīnām - “Uz Berlīni”, “Varam atkārtot” un citas vēl nekaunīgākas un agresīvākas šajās maija dienās pārpilda Krievijas pilsētu ielas un ceļus.
Krieviju jau ilgstoši krata impērisma, šovinisma, revanšisma drudzis, kurš 24. februārī ar iebrukumu Ukrainā pārgāja akūtajā fāzē. Ukrainā pastrādātās zvērības ir loģisks turpinājums idejai “varam atkārtot”. Ar to acīmredzot saprotot masu civiliedzīvotāju slepkavības un izvarošanas Vācijā 1945. gadā. Kā to tagad redzam arī Ukrainā.
Latvija Ukrainai palīdz pretoties agresoram, cik var. Mūsu iespējas kādas ir, tādas ir. Ne pārāk lielas. Bet tomēr. Ukrainas tauta par šo palīdzību ir pateicīga. Šī palīdzība var būt ne tikai taustāma, bet arī ideoloģiska. Ir jāpalīdz no krievu cilvēku apziņas izravēt šo lielummāniju, kuru krievu cilvēks visbiežāk uzsūc līdz ar mātes pienu. Ja Bikovs vai kāds cits saka, ka tas esot Putina karš, bet neesot krievu tautas karš, tad šis cilvēks vai nu apzināti melo, vai ir noderīgais idiots. Viens no diviem. Trešā varianta nav. Un tas nav nekāds kategorisms.
Nekāds “Putina karš” nebūtu iespējams, ja krievu tautai jau no pirmās klases skolas sola nemācītu, ka “mūsu dižā valsts ir lielākā pasaulē, un tā ir tik liela, jo visas apkārtējās zemes mēs esam pievienojuši atbrīvošanas ceļā”. Tūkstoš gadu mēs esam cīnījušies pret svešzemju iekarotājiem un “atbrīvojuši” visus citus. Tādā veidā izveidojuši pasaulē lielāko valsti (impēriju), kas ir mūsu lielākā vērtība. Teritorija ir pāri visam. Sevastopoli neatdosim. Nav svarīgi, ko tur Jeļcins vai kāds cits parakstījis. Līgumi ir otršķirīgi. Galvenais ir principi. Par dižo Krievzemi. Ar Odesu, Ašhabadu, Rīgu.
Vai kāds var noliegt šo naratīvu klātbūtni, vēl vairāk, nospiedošo dominanci Krievijas informatīvajā telpā? Iesim tālāk. Ko Putinam pārmet Krievijas opozicionāri? Korupciju, demokrātijas apcirpšanu un pakāpenisku likvidāciju, cilvēktiesību mīdīšanu kājām un tamlīdzīgi. Opozicionārus nepielaiž vēlēšanām un liek cietumos.
Tiek uzņemtas dokumentālās filmas par Putina pili Gelenžikā un citu varai tuvo pilīm, bet kur ir ikdienas darbs desmitiem gadu garumā pret lielkrievu šovinismu, impērisko lielummāniju? Kur ir skaidrojumi par pasaules sadalīšanas (ietekmes zonās) sapņu (starp ASV, Ķīnu un Krieviju) bīstamību? Varbūt kāda atsevišķa publikācija vai videoieraksts par šo tēmu interneta dzīlēs atradīsies, bet tikai kā izņēmums. Putins bija slikts visādā ziņā, bet ne kā impērists, šovinists, citu tautu noniecinātājs un apspiedējs. Tagad redzam rezultātu.
Tas pats Bikovs nenogurstoši slavina staļiniskās Padomju Savienības uzvaru pār hitlerisko Vāciju un tāpat kā Putins skumst par PSRS izjukšanu. Tajā pašā laikā viņš nekad (esmu viņu “Youtube” klausījies simtiem reižu, jo gudru cilvēku patīkami klausīties, pat ja atsevišķos jautājumos uzskati nesakrīt) nav reflektējis par tēmu - kāpēc nevienā citā “republikā”, izņemot Krieviju, par PSRS sabrukumu neskumst. Varbūt tāpēc, ka visi citi bija priecīgi tikt vaļā no Krievijas “atbrīvotāju” žņaugiem?
Man personīgi maz šaubu, ka, ja Bikovs 9. maijā būtu Rīgā, tad ietu likt ziedus pie okupekļa. Par laimi, šo monumentu šogad nojauca. Spriežot pēc Bikova retorikas, viņš šo okupācijas pieminekļa demontāžu neatbalstīja. Tieši tāpat kā TV kanāla “Doždj” redakcija, kas, ja gribam būt atklāti paši pret sevi, arī bija šī kanāla slēgšanas galvenais iemesls. Impēriskums, lielkrievu šovinisms, maskaviskā augstprātība, iedomība bija patiesais iemesls, kāpēc tika slēgts “Doždj”. Tāds smalks analītiķis kā Bikovs to nevarēja nesajust. Tas, ka viņš tik asi vēršas pret šo Latvijas atbildīgo institūciju lēmumu, tikai liecina, ka arī viņš ir šo impērisko uzstādījumu nesējs un atbalstītājs.
Šajā sakarā jāsaprot, ka visi stāsti par “dižo” krievu kultūru, par Čaikovski, Tolstoju un Kandinski ir jāizbeidz. Ne jau lai noniecinātu, pazeminātu šos nenoliedzami lielos kultūras cilvēkus, bet gan pašas krievu tautas labā. Lai palīdzētu viņiem tikt vaļā no “impēriskā šovinisma” baciļa. No kura, būsim atklāti, viņi nemaz tik ļoti negrib tikt vaļā. Kurš acīmredzami glaimo viņu patmīlībai. Katrā ziņā, klausoties Bikovu, nav jaušama viņa vēlme tikt vaļā no “ģeržimordas” domāšanas. Tāpēc, kamēr viņš pats nav uzsācis atveseļošanās kampaņu - “izskaud impērismu sevī” -, viņš nav vēlams viesis Latvijā.
