Jaunās Krišjāņa Kariņa valdības galvenā novitāte un atšķirība no iepriekšējām valdībām būs jaunizveidotā Klimata un enerģētikas ministrija. Kā vienmēr, kad tiek izveidots kaut kas jauns, tad pirmais rodas jautājums – ar ko šī jaunā struktūra nodarbosies? Kādas būs tās funkcijas un uzdevumi?
Kā jau jaunās ministrijas nosaukumā minēts, tā nodarbosies ar divu sfēru - enerģētikas un klimata - politisko vadību. Ar enerģētiku viss ir daudzmaz skaidrs - tā ir praktiska un ikdienā katram labi saprotama lieta, kaut vai maksājot par elektroenerģiju, siltumu vai piepildot automašīnas bāku ar degvielu, bet par klimata politiku nekādas fundamentālas skaidrības nav. Ir tikai aptuvenas nojausmas.
Kādreiz un nemaz ne tik sen cilvēki bija svēti pārliecināti, ka klimats, dabas anomālijas ir cieši saistītas ar cilvēku uzvedību. Klimata katastrofas tika uzskatītas kā augstāko spēku sods par cilvēku pieļautajiem “grēkiem”. Tika veikti dažādi rituāli šo augstāko spēku labvēlības iegūšanai. Tad nāca dažu simtu gadu periods (apmēram no Franču revolūcijas laikiem 18. gadsimta beigās līdz šī gadu tūkstošu mijai), kad tika uzskatīts, ka klimatu uz Zemes nosaka dažādi visai sarežģīti ģeofizikālie procesi. Tika radīta meteoroloģijas zinātne, kuras pakalpojumus mēs izmantojam ikdienā, sekojot līdzi laika prognozēm.
Skaidrs, ka ne jau meteoroloģisko prognožu uzlabošanai tiek radīta jauna ministrija. Tās uzdevumi būs citi. Rietumu pasaulē pēc dažādu agrāk populāru reliģiski ideoloģisko kustību pagrimuma ir radies akūts “augstāko ideju, par kurām būtu vērts mirt” deficīts. Taču pasionāri noskaņotu cilvēku daudzums, kurus nepamierina vienkārša, “garlaicīga”, “mietpilsoniska” dzīve, nav mazinājies. Ne visiem “Harija un Meganas seriāls” vai Pasaules kausa izcīņa futbolā ir dzīves alfa un omega. Netrūkst cilvēku, kuri grib savu dzīvi piepildīt ar kaut ko, viņuprāt, augstāku, vērtīgāku, cildenāku.
Šādos gadījumos vienmēr atrodas ciniski, pragmatiski ļauži, kuri šos idejiski aizgrābtos, bet bezgala naivos cilvēkus ir gatavi izmantot savam labumam. Jābūt neiedomājami lētticīgam, lai kaut uz mirkli šaubītos, ka visa šī klimata epopeja nebūtu iespējama, ja tā daudziem nebūtu pat ļoti izdevīga.
Tā nu mūsu pasaule ir iekārtota, ka kaut kas notiek tikai tad, ja kādam no tā atlec savs labums. Tas tikai skan ciniski. Praksē tas ir pilnīgi normāli, un neviens neuzskata par normu kaut ko darīt par pliku velti vai par ģīmetnes uzlikšanu uz goda dēļa.
Jaunās ministrijas galvenais uzdevums acīmredzot būs pildīt tās direktīvas, kuras nāks no klimata “baznīcas” “vadības centra”, un to pieskaņošana vietējai realitātei. Problēma ir tā, ka jaunajā koalīcijā klimatticīgajiem nav pārliecinoša vairākuma. Protams, politikā vienmēr vairākumu var “nopirkt” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiešā nozīmē ar amatiem; pasūtījumiem “zaļā kursa” ietvaros savējiem un tamlīdzīgi. Pārnestā nozīmē ar pieņemšanu “labo un pareizo” nometnē.
Jebkurā gadījumā pretruna starp to klimata jautājumu uztveres temperatūru, kāda valda Rietumeiropā un pie mums, var radīt nopietnas problēmas, tiklīdz šis jautājums liks politiķiem pieņemt lēmumus, kuri sāpīgi skars cilvēku ikdienas dzīvi. Ne Nacionālā apvienība, ne arī “Apvienotais saraksts” nav dedzīgāko “Grētas liecinieku” sektas atbalstītāju vidū. Maigi sakot. Piemēram, diez vai viņi, tāpat kā Latvijas iedzīvotāju vairākums piekritīs klimatneitralitātes dēļ būtiski ierobežot lauksaimniecisko darbību, kā tas jau notiek Rietumeiropā, kur pret liellopu fermām tiek izdarīts milzīgs spiediens un izveidojusies politiska prasība šīs fermas likvidēt.
Nav šī raksta mērķis plaši iztirzāt klimatticības idejisko un faktoloģisko bāzi. Tomēr vispārīgos vilcienos to nepieciešams darīt, lai labāk saprastu, par ko stāsts. Visā šajā klimata “lielajā stāstā” ir vairākas neskaidrības un strīdīgie punkti.
Vai tiešām notiek globālā sasilšana? Šis jautājums neizraisa īpašas diskusijas, jo vairāk vai mazāk tam piekrīt gandrīz visi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atbilde uz šo jautājumu neko pēc būtības neizšķir. Svarīgāki ir divi citi jautājumi, kuri arī rada un nākotnē radīs vislielākās diskusijas.
Vai/cik lielā mērā šo sasilšanu ietekmē cilvēku izraisīti faktori? Šo jautājumu var nosacīti uzdot šādi: vai liellopu zarnu gāzu izdalījumu ietekme uz klimatu ir salīdzināma ar to ietekmi, kuru rada okeānā mītošo sīkbūtņu izdalījumi, Islandes vulkāna Eijafjadlajegidla izvirdums vai vienkārši pastiprināta Saules aktivitāte? Cik liela ir varbūtība, ka mūsu centieni samazināt šo klimatam “kaitīgo” lopiņu skaitu ir tikpat “efektīvi” kā zeķbikšu pārdošanas aizliegumu ietekme uz Covid-19 pandēmijas izplatību. Proti, ar lielgabaliem pret zvirbuļiem vai, pareizāk sakot, ar lietussargu pret viesuļvētru. Tātad jautājums par samērīgumu.
Vēl strīdīgāks ir cits jautājums - labi, pieņemsim, ka globālā sasilšana notiek. Pieņemsim, ka oglekļa dioksīda (CO2) saturs gaisā pieaug. Nu un tad? Kāpēc no šiem faktiem jātaisa traģēdija? Milzīgas zemeslodes platības ir cilvēkiem dzīvošanai nederīgas aukstuma un sausuma dēļ. Es esmu pietiekami izbraukājis pasauli, tajā skaitā Āziju un Āfriku, un varu pārliecinoši teikt, ka absolūti lielākajā pasaules daļā tas zaļums, pie kura esam pieraduši mēs Latvijā, ir reti sastopams. Visur pārsvarā valda dzeltenīgi brūni toņi.
Ūdens (mitruma) trūkums pasaulē ir lielākā problēma. Pēdējo piecdesmit gadu laikā zaļojošās platības ir tikai pieaugušas, jo CO2 pieaugums izraisa arī mitruma pieaugumu pasaulē. Tāpat liela problēma ir aukstums, no kura radītajām sekām katru gadu pasaulē nomirst vairāk cilvēku nekā no karstuma. Turklāt “globālā sasilšana” rada sasilšanu tieši mērenajā un arktiskajā zonā.
Taču pat vissliktākajā scenārijā “katastrofālās sekas” neiestāsies uzreiz. Kāpēc tiek ignorētas cilvēku apbrīnojamās pielāgošanās spējas? Ja jau aizvēsturiskos laikos cilvēki spēja dzīvot sev pilnīgi nepiemērotā vidē (piemēram, mūsu platuma grādos), tad kāpēc lai viņi nespētu pielāgoties tagad, izmantojot mūsdienu tehnoloģiskos sasniegumus? Ja jau ar viduslaiku tehniku Nīderlande varēja norobežoties no Atlantijas okeāna, tad kāpēc nosacītā Rīga to nevarētu izdarīt? Var jau joka pēc uzdot jautājumu, par cik metriem Daugavā pie Akmens tilta pēdējo 50 gadu laikā ir cēlies ūdens līmenis un par cik milimetriem tas celsies nākamajos 50 gados, bet šāda tipa jautājumi izraisa histērisku klimata fanātiķu reakciju.
Ja atmetam šo fanātiķu ķērcienus, tad kāds ir sausais atlikums? Tā dēvētā klimatneitralitāte vai klimatticība šobrīd ir modē un vēl kādu laiku uzbudinās cilvēku prātus. Taču, tāpat kā visas šādas modīgas, bet uz šaubīgiem pamatiem būvētas pārliecības, arī šī tuvākajā nākotnē paries. Līdzīgi kā kovidhistērija pazuda vienā dienā līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Var tikai cerēt, ka klimatticība pazudīs citu iemeslu dēļ, nevis uzkrītot pirmajai bumbai uz kādas no Rietumeiropas pilsētām.
Tā kā mums kaimiņos ir daudz reālāks apdraudējums par mistisko sasilšanu (pret kuru Latvijā iebilstu vien retais), tad skaidrs, ka pie mums šī kvazireliģija diez vai iegūs masveida popularitāti. Purvīša gleznu aplējēji vai Brīvības ielas satiksmes bloķētāji pie mums izpelnītos tikai tos vārdus, kādus patiesi būtu pelnījuši - absolūti idioti un kretīni.
Ja atgriežamies pie šī jautājuma politiskās komponentes, tad jāatceras, ka demokrātiskā sistēmā lietām jāatbilst iedzīvotāju prasībām, vēlmēm un gaidām. No tā, vai šī jaunizveidotā klimata ministrija spēs apmierināt iedzīvotāju gaidas (nedarīt nekādas asas kustības, pildot klimatticīgo norādījumus), būs atkarīgs - vai šī ministrija darbosies kā valdības balsts vai arī kā tās ļodzīgais ritenis.
